Latviešu zeltene RVR sākumā noskata galanto franču Bomardier Transport, bet nodomi mainās, un nu iecerēts karstasinīgais spāņu Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles, S.A (CAF). Tomēr arī francūzis joprojām met aci uz baltieti, un nu iecerētas grupveida precības, kurās pieteikušies vēl citi dalībnieki, arī Alstom, kurš jau bildinājis Latvenergo vadītājus un solījis bagātu pūru. Gluži kā labi zināmajā kinofilmā Vella kalpi, ja skaistules labvēlību neizdodas iegūt pa vienam, precinieki pārojas. Šoreiz gan viņi labprātāk iztiktu vispār bez vietējās «skaistules», tomēr laikam tā īsti nevar. Naudas kārotāju pusē intrigas var izskaidrot ar vēlmi tikt pasūtījumam beidzot klāt ar jebkuriem līdzekļiem, turpretim rīkotāju darbības uzrāda tendences konkursu un iepirkumu rīkošanā mūsu valstī. Nolikumi tiek rakstīti, jau domājot par konkrētu uzvarētāju, atstājot tam iespējas izstāties, atteikties vai bez zaudējumiem pazust. Šādas situācijas pieredzējušas Latvijas skolas, kuras pametuši konkursā uzvarējušie remontētāji, arī daži ielu remonti pašvaldībās tā arī nav beigušies, jo darbi pamesti pusratā. Būtu beidzot jāapgūst māksla izklāstīt vajadzības un prasības universālā, bet konkrētā, sabiedrības interesēm atbilstošā, dokumentā. Turklāt nebūtu jākautrējas no Latvijas tautsaimniecībai un arī pašmāju ražotājiem labvēlīgu prasību izvirzīšanas.
Mēs neesam tik bagāti, lai 144 miljonus maksātu par, teiksim, Rumānijā ražotiem šveiciešu izcelsmes vilcieniem. Bagātais var ņemt un pirkt lētāku importa preci, tiem, kuriem turības nav, jāskatās, kā ražot pašiem vai vismaz piedalīties ražošanā, tam vajadzētu būt saprotamam katram, arī nelielam uzņēmējam, bet valsts pārvaldes vadītajiem par to būtu jārūpējas. Vēl gan ir jautājums - kādas ļaužu masas mēs ar jaunajiem vilcieniem pārvadāsim. Vai atpūtniekus no Rīgas uz Jūrmalu trīs mēnešus gadā? Tāpat ir jautājums - kādi vilcieni kursēs pa ātrgaitas Rail Baltica dzelzceļa līnijām.