Šādā situācijā energoietilpīgiem uzņēmumiem, kuri strādā Latvijā, bet elektroenerģiju iegādājas pēc biržas cenām, ir grūti saglabāt konkurētspēju salīdzinājumā ar analogiem uzņēmumiem Igaunijā vai Polijā. Ja šāda situācija saglabāsies ilgtermiņā, Latvijā, visticamāk, par energoietilpīgu ražošanu varēs aizmirst.
Nav izslēgts, ka energotirgus aina var būt pamatīgs šķērslis investīcijām. Gan ārvalstu, gan mūsu pašu! Proti, kādēļ ieguldīt valstī, kurā viena no produkcijas pašizmaksas galvenajām komponentēm ir sešas vai septiņas reizes lielāka nekā tuvākajā kaimiņzemē. Tāpat, iespējams, Latvijas ražotāji sāks savu jau esošo ražošanu "pārcelt" uz to pašu Igauniju vai Poliju un jau drīzumā darbvietu skaits valstī krasi samazināsies.
Var retoriski jautāt – kam tas ir izdevīgi, bet arī tam vairs nav laika! Ražotāji jau neskaitāmas reizes ir runājuši un aicinājuši politiķus ne tikai runāt, bet arī īstenot konkrētus pasākums, lai nevis pēc diviem gadiem kaut kas mainītos, bet izmaiņas būtu tūlīt un tagad! No uzņēmēju konkurētspējas viedokļa ir vitāli svarīgi jau tuvākajā laikā elektroenerģijas cenas pielīdzināt konkurentiem Igaunijā un Polijā. Mierinājums, ka Lietuvā situācija ir tāda pati ka Latvijā, ir gluži kā mājas ugunsgrēka laikā priecāties, ka arī kaimiņam deg nams. Arī jau pierastā strausa politika, bāžot galvu smiltīs un tā cenšoties neredzēt briesmas, patlaban ir ļaunākais, ko var iedomāties. Proti, ir ārkārtas un krīzes situācija vienlaikus, un laika politiskām spēlēm nav, kaut arī ir priekšvēlēšanu periods.
Mēs krīzē iesoļojam ar mākslīgi un nevajadzīgi palielinātu valsts ārējo parādu, nezin kur no oficiālās statistikas divu gadu laikā pazudušiem 40 tūkstošiem strādājošo, rūkošu uzņēmumu skaitu un nepietiekamu energokrīzes atbalstu, jo tas sistēmiski ir aplams. Proti, Baltija ir vienīgais reģions Eiropā, kur PVN un akcīze energoresursiem netiek samazināti krīzes laikā, atbalstu plānojot pēc tam, kad no pārspīlētas maksas par enerģiju nodokļi jau iekasēti. Latvijas uzņēmumiem nav iespēju amortizēt vēl lielāku pašizmaksas pieaugumu, jo visas rezerves ir izsmeltas līdz šim. Proti, jebkāds atbalsts pēc mēneša, diviem vai trim ir novēlots, jo zaudējumi bija jau vakar.
Patlaban jautājums ir tikai par to, cik daudz ir tādu kompāniju, kuras elektroenerģiju iegādājas pēc biržas cenām, un to, ko Latvijā un Lietuvā dara nepareizi, ja 120 kilometru attālumā no Rīgas Nord Pool biržas cena par elektroenerģiju neilgi pirms pusnakts ir vien 28,75 eiro/MWh, bet tajā pašā laikā Latvijā tā ir 200,06 eiro/MWh. Teiksiet, ka pusnakts uzņēmējiem lomu nespēlē!? Cieš vien mājsaimnieces – pusnakts pīrādziņu cepējas! Pīķa stundā no 16 līdz 17 Igaunijā elektrības cena ir tikai 71,4 eiro/MWh, bet Latvijā 585,17 eiro/MWh. Risinājumu vajag tūdaļ un ne tikai mājsaimniecībām! Jo sevišķi tas nepieciešams, atceroties, ka pavisam nesen elektroenerģijas stundas cena Latvijā sasniedza Nord Pool biržas cenas griestus – 4000 eiro par MWh.
Šādas cenas energoietilpīgos ražotājus jau piespieda ierobežot vai pat pārtraukt ražošanu, taču vai tika izdarīti secinājumi, vai ir garantijas, ka šādas situācijas atkārošanās netiks pieļauta? Nākamajā dienā, pēc biržas cenas griestiem Latvijā, sekoja mīklains sabiedrisko pakalpojumu regulatora minējums par to, ka Nord Pool kļūdās un kaut ko dara nepareizi, bet patērētāji cenu samaksāja gan. Tas nozīmē, ka biržas pusē kļūdas nav. Kas ir nepareizi Latvijā, un kuram tas rūp?