Par jauna aizdevuma iespēju Grieķijai vienošanās vēl nav, jo vairāk tāpēc, ka bieži izskan vērtējumi, ka Grieķija nespēs apmaksāt tās 160% no IK lielos parādus. Aizvien lielāks spiediens tiek izdarīts uz A. Merkeli atbalstīt otro aizdevumu Grieķijai. Vācija savukārt uzstāj, ka, ja Grieķijai tiks piešķirts jauns aizdevums, arī Grieķijas obligāciju turētājiem jāuzņemas daļa aizdevuma sloga, un iebilst arī pret eirozonas obligāciju ieviešanu kā risinājumu krīzei, jo tās neveicinātu atbildīgāku nacionālo budžetu pieņemšanu.
«Grieķijas vīruss» izplatās arī citviet eirozonā. Lai paglābtos no Grieķijas likteņa, Itālijā, kuras parāds ir 120% no IK, parlaments pirmajā lasījumā ir rekordātrumā izskatījis taupības paketi, kas 24 h laikā pieauga no 40 uz 48 miljardiem eiro. Līdzīgi soļi drīzumā būs jāsper arī Spānijai un Portugālei, kuru ārējie parādi ir 63,6% un 93,2% no IK.
Par spīti veiktajiem pasākumiem un Eiropas Stabilitātes mehānisma izveidošanai ar 440 miljardu eiro budžetu, kredītreitingu aģentūras Grieķijai ir piešķīrušas CCC kategoriju, kas ir tikai nedaudz augstāk par defolta stāvokli, līdzīgu triecienu dodot arī Portugālei un Īrijai. Krītoties kredītreitingiem, ceļas aizņēmumu procenti un tiek zaudētas investīcijas. Reitingu pazeminājumi rada miljardiem lielus zaudējumus valstu ekonomikai, palielina finansiālo slogu uz iedzīvotāju pleciem, attālinot to atveseļošanos no finanšu krīzes. Itālijai nupat nācās piekrist 3 miljardu eiro aizdevumam ar augstākajiem procentiem tās vēsturē.
Kredītreitingu aģentūras atkal ir nonākušas krustugunīs. Iestājoties krīzei, tām pamatoti tika pārmests caurskatāmības trūkums un bezatbildīgi vērtējumi. Patiesi, pirms krīzes pat sarežģītiem finanšu produktiem, kas vēlāk izrādījās «toksiski», tika doti visaugstākie reitingi. Neskatoties uz kredītreitingu aģentūru lielo ietekmi uz tirgiem un valstu ekonomiku (SVF apkopotā informācija liecina, ka tie ietekmē, piemēram, gandrīz 70% no kredītriska mijmaiņas darījumos), to izmantotie kritēriji un metodika nav pilnībā atklāti. Tādēļ šī gada jūnijā Eiropas Parlaments pieņēma ziņojumu, nosakot, ka kredītreitingu aģentūrām ir jāizmanto skaidri kritēriji valstu darbības novērtēšanai un katrai reģistrētai kredītreitingu aģentūrai ir jāveic ikgadējs darbības izvērtējums. Tomēr tagad, kad kredītreitingu aģentūras norāda uz būtiskiem un reāliem trūkumiem valstu budžetos un finanšu pārvaldībā, tās atkal saņem asu kritiku par it kā nepamatotas nedrošības radīšanu.
Tomēr jāatzīst, ka vainojamas ir nevis kredītreitingu aģentūras, bet dažu valstu apšaubāmā ekonomikas politika. Ir akūti nepieciešama pārliecinoša rīcība, kas dzēstu pastāvošo nedrošību finanšu tirgos. To uzsvēra arī EK un ECB, izvērtējot 85 miljardu eiro aizdevuma noteikumu izpildi Īrijai, kura ar budžeta deficītu 32% no IK vēl nesen atradās uz defolta robežas. Astoņas Eiropas bankas (5 Spānijas, 2 Grieķijas, 1 Austrijas) nav izturējušas «stresa testus», kurus veica 91 bankai, nespējot līdz 2011. g. aprīļa beigām savākt 5% no Core Tier 1 Ratio, un vēl 16 banku (no Spānijas, Grieķijas, Portugāles, Kipras) kapitāls atradās uz 5-6% robežas, norādot uz visai nopietnu situāciju Eiropas banku sektorā.
Eiropas Parlaments pirms neilga laika izskatīja Francijas sociālistes eirodeputātes P. Beresas ziņojumu par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi ES un veicamajiem pasākumiem. Pusi ziņojuma diemžēl aizņēma atkārtoti krīzes vaininieku meklējumi, nevis skaidru iniciatīvu formulēšana, kā panākt resursu efektīvu un konkurētspējīgu Eiropu. Tika aicināts ieviest visai neskaidri definēto «vairāk Eiropas» ES valstu finanšu un ekonomikas politikā. Par spīti tam, ka ES budžeta tēriņos ir atrodams liels skaits kļūdu un pārmaksu, kā liecina Eiropas Revīzijas palātas ziņojums par ES budžeta izpildi 2009. gadā, ES reģionālās politikas ietvaros vien 5% finansējuma tika piešķirts kļūdaini, franču deputāte aicina nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (no 2014. g.) palielināt ES budžetu, kura pašreizējais līmenis ir 1% no ES NKI (nacionālā kopienākumu tirgus cena), par 2,5% līdz 10% no ES NKI salīdzinājumā ar 2013. gada līmeni. To «daļēji» finansētu no pašu resursiem, tas nozīmē - lai segtu atlikušo budžeta tēriņu daļu, nāktos ieviest arī vienotu ES nodokli.
Ziņojumā arī tiek uzsvērta nepieciešamība panākt sinerģiju starp nacionālajiem budžetiem un ES budžetu -nodot vairāk jomu ES kompetencē, īpaši tās, kuras ir saistītas ar konkurētspējas vairošanu, virzoties uz kopīgu ekonomikas un fiskālo politiku. Rodas jautājums - kāds gan, piemēram, mums, latviešiem, kas ar paveiktajām strukturālajām reformām, budžeta konsolidāciju un valsts ekonomikas stabilizēšanu jau atkārtoti sniedz ekonomiskās pārvaldības piemēru visai ES, ir iemesls paļauties, ka tie prāti, kas ļāva funkcionēt eirozonai bez sankciju pieņemšanas dalībvalstīm, kuras pastāvīgi neievēro pašu pieņemtos Stabilitātes un izaugsmes pakta kritērijus finanšu stabilitātei, prāti, kuru valstis nespēj apkarot pašmāju krīzes, pieņems veselīgākus lēmumus kopīgai nākotnei? Kādēļ lai visu dalībvalstu nacionālo budžetu veidošana pēc viena parauga būtu veselīgāks risinājums, ja vajadzības katrā valstī ir atšķirīgas? Stingrāka valsts nodokļu politiku koordinācija, nodokļu sistēmu harmonizācija ir nepieciešama veselīgai eirozonas funkcionēšanai, bet tādām valstīm kā Latvija nodokļu politika ir būtisks instruments starpvalstu konkurētspējas celšanā - investīciju un darbaspēka piesaistīšanā.
Pirms «vairāk Eiropas» Beresas neskaidrajā izpratnē vispirms ir jāpieliek visas pūles, lai būtiski samazinātu ievērojamās atšķirības dalībvalstu ekonomiskās attīstības līmeņos. ES bagātākās valsts Luksemburgas IK uz iedzīvotāju (76,588 eiro 2009. g.) ir vairāk nekā desmitreiz lielāks nekā nabadzīgākajā valstī Bulgārijā (4683 eiro 2009. g.), tiešie maksājumi Latvijas lauksaimniekiem ir trīsreiz mazāki nekā ES vidējie un četrreiz mazāki par Grieķijas zemkopjiem izmaksātajiem. Tas neliecina par veselīgas konkurences apstākļiem Eiropas Savienībā, tāpēc nodokļu un budžeta harmonizācijas ieceres ir pāragras un var novest vienīgi pie attīstības līmeņu atšķirību tālākas palielināšanās.