Nupat Dienā bija ziņa, ka no šīs nedēļas Itālijā stājies spēkā likums, kas nosaka, ka pret noteiktām slimībām nevakcinētie bērni nedrīkst apmeklēt bērnudārzus un ka nevakcinēto skolēnu vecākiem jāmaksā naudas sods. Vai šādu metožu pielietošana ir labs risinājums infekcijas slimību izplatīšanās ierobežošanai?
Šāda pieeja ir izplatīta daudz kur – gan Eiropā, gan vairākos ASV štatos. Arī vācieši ir uzlikuši milzīgas soda naudas par nevakcinēšanos. Un pamats tam ir. Piemēram, Itālijā cilvēki mirst no masalām. Ja cilvēki mirst no infekcijas slimībām, tad ir jādara kaut kas, lai tā nebūtu. Tā ir ārkārtas situācija. Un reāli vienīgais, ko var darīt, ir piespiest cilvēkus vakcinēties. Citu aizsardzības līdzekļu pret masalām nav. Ja netiek vakcinēti 95% no cilvēkiem, no bērniem skolā, tad masalas strauji izplatās.
Vakcinēšanās ir cilvēka pienākums pret sabiedrību.
Daudz jau to pienākumu nav palicis indivīdiem pret sabiedrību, šis ir viens no tādiem. Nevar būt, ka tā vienkārši negribam un nevakcinējamies.
Valda aizspriedumi, ka vakcīnas esot liekas.
Ir visādi cilvēki, visādi aizspriedumi, taču, ja nevakcinēti bērni iet skolā, tas ir bīstami gan pašiem, gan pārējiem bērniem. Jo arī vakcinētie var slimot vieglākās formās, ja ir slimnieks blakus. Vakcinēšanās tātad ir pārējo bērnu, sabiedrības drošības jautājums. Domāju, ja pie mums būtu masalu epidēmija, mēs arī spriestu par daudz bargākiem pasākumiem, lai to novērstu.
Mums arī gadās tādas problēmas ar kādām slimībām, ko var novērst vakcinējoties?
Jā, pagājušajā vai aizpagājušajā gadā mums bija difterijas gadījumi. Pēc tam bija vakcinēšanās kampaņa, un vairāk nekas tāds nav parādījies. Tā ir vēl viena no slimībām, kuru nedrīkst būt vispār.
Proti, saslimšanai ar masalām, masaliņām, difteriju attīstītās valstīs nav jābūt vispār. Tās ir tīri ar vispārēju vakcinēšanos novēršamās slimības.
Visas slimības, kas iekļautas vakcinēšanās kalendārā, tur ir tieši tāpēc, ka var izraisīt potenciāli ļoti smagas sekas. Valsts taču neapmaksātu vakcīnas, kuras pasargā no kaut kādām vieglām kaitēm.
Nedomāju, ka pie mums būtu jāsāk ar sodiem, taču diskusijai gan jābūt, vai nevakcinēti bērni drīkst iet bērnudārzā. Mēs par to pārāk maz runājam. Jā, Latvijā pret šīm īpaši nopietnajām slimībām vakcinētu bērnu ir pietiekami daudz, bet, ja vakcinēto īpatsvars mazināsies un vairs nebūs masu imunitātes, tad šis jautājums aktualizēsies.
Vēl jāņem vērā, ka vienmēr būs bērni, kurus nedrīkst vakcinēt viņu veselības stāvokļa dēļ, bet, ja pārējie 98% būs vakcinēti, tad arī tie, kuri nedrīkst tikt vakcinēti, būs drošā vidē. Bet, ja bērns ar, piemēram, kaut kādu iegūtu imūndeficītu, kas tāpēc nevar būt vakcinēts pret, teiksim, masalām, aiziet uz bērnudārzu, tur vēl ir kādi pieci bērni, kas nav vakcinēti, visi saslimst, tad var sanākt, ka pārējie izveseļojas, savukārt šis, ar imūndeficītu esošais, var nomirt.
Visu interviju lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 14. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
ups
arturs
cilveks