Valsts faktiski pasaka – slīcēja glābšana ir viņa paša rokās

Latvijas Juristu apvienība (LJA) pauž bažas par iecerēto Valsts policijas (VP) reformu, uzsverot, ka viena no reformas iecerēm – personāla skaita samazināšana par 632 amata vietām – negatīvi ietekmēs kopējo drošības situāciju valstī. Kāpēc tā uzskatāt?

Rihards Bunka. Diemžēl jau šobrīd policija nespēj pilnvērtīgi veikt visas funkcijas, kā dēļ ir skaidrs, ka policistu skaits nevis jāsamazina, bet gan jāpalielina, jo esošās slodzes apstrādei ir nepieciešami vismaz 10 tūkstoši darbinieku, bet VP šobrīd ir nedaudz vairāk par 7200 amata vietām. LJA ieskatā koalīcijas partneriem ir jāvienojas par budžeta grozījumiem tādā apjomā, lai neviena vieta nebūtu jālikvidē, bet ideālā variantā pat jāpalielina darbinieku skaits uzticēto funkciju efektīvai izpildei. Esam arī apvienības mājas lapā ievietojuši balsošanu par šo jautājumu, un no pašreiz nobalsojušajiem vairāk nekā 200 cilvēkiem 42% uzsver, ka būtu nevis jāsamazina, bet pat jāpalielina policijas darbinieku skaits. 36% uzskata, ka šis skaits ir jāsaglabā bez izmaiņām, un tikai 21% piekrīt idejai par policijas darbinieku samazināšanu.

Tas būtībā ir teju divreiz vairāk nekā šobrīd. Kādi apsvērumi tam ir pamatā?

R. B. Es minēšu divus konkrētus gadījumus no dzīves. Pirmais no tiem ir saistīts ar autotransporta negadījumu, kurā kādam vīrietim gājis bojā dēls. Lai gan pēc ārējiem apstākļiem redzams, ka bojāgājušais nav vainīgs šajā negadījumā, taču šobrīd uz viņu ir "uzkarināta" vaina, jo policijai nav laika un vēlēšanās veikt visas nepieciešamās ekspertīzes. Būtībā sanāk, ka ir vēlme vienkārši slēgt lietu, pat nepārbaudot visus negadījuma apstākļus. LJA ir iesniegti dokumenti par šo lietu, un tie  norāda uz vēlmi bez vispusīgas izmeklēšanas izbeigt kriminālprocesu. Savukārt cits gadījums bija vēl manā kriminālpolicijas praksē – pirms 15 gadiem, kad policijā strādāja krietni vairāk darbinieku. Ieguvu informāciju, ka Pārdaugavā, konkrēti Melnsila ielā, tiek viltota nauda – tolaik vēl divu latu monētas. Uzrakstīju ziņojumu, kas tika nosūtīts toreizējai Rīgas pilsētas policijas pārvaldes Ekonomikas policijai. Un tikai pēc gada saņēmu zvanu no pašreizējā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītāja Jura Rancāna, kurš tobrīd arī dienēja kriminālpolicijā, ar lūgumu sniegt informāciju par šo faktu, jo cits darbinieks (šobrīd vada nodaļu Ekonomikas policijā) gada laikā nav paspējis apstrādāt šo informāciju. Jāuzsver – tas bija pēc gada! Tomēr jāuzteic Juris Rancāns – viņš organizēja kratīšanu norādītajā adresē, un kolēģi bija atraduši tur visu tā, it kā šis ziņojums būtu uzrakstīts dienu pirms kratīšanas – gan naudas viltošanas klišeju, gan viltoto naudu un citus aprakstītos apstākļus. Taču būtiski, ka vēl gadu pēc mana ziņojuma nosūtīšanas šie viltotāji acīmredzot bija turpinājuši savu nelegālo nodarbi, radot kaitējumu sabiedrībai un valsts ekonomikai.

Ko jūs ar to gribat norādīt?

R. B. Pārslodze! Jo naudas viltošanas gadījumā, visticamāk, tas darbinieks, kuram mans ziņojums ticis nodots, visu šo gadu ir bijis noslogots ar daudzām citām lietām un droši vien nav varējis ātrāk pievērsties konkrētajai informācijai. Taču ar šiem diviem konkrētajiem gadījumiem gribēju akcentēt citu niansi no kriminoloģijas skatupunkta. Proti, Latvijas valsts aizņem konkrētu teritoriju, un viens no parametriem, vērtējot nepieciešamo policijas darbinieku skaitu, ir iedzīvotāju skaits, un šobrīd šis ir vienīgais faktors, uz kuru balstās Valsts policija un Iekšlietu ministrija, runājot par plānu samazināt policistu skaitu – viņi argumentē, ka ir samazinājies iedzīvotāju skaits. Tajā pašā laikā ne robežas garums ir kļuvis mazāks, ne dažādu infrastruktūras objektu skaits ir samazinājies (tieši pretēji – to skaits ir palielinājies un arī to struktūra ir kļuvusi sarežģītāka – mums šodien ir daudz dažādu tirdzniecības centru, kas agrāk bija retums). Un šajā situācijā, ja, piemēram, iedzīvotāju skaits samazināsies divas reizes, vai tas nozīmē, ka lidostā strādājošo policijas darbinieku skaitu arī samazināsim divas reizes? Diez vai, jo darbinieku skaitlim ir jābūt atkarīgam no lidostas pasažieru skaita.

Starp citu, pērn tika reģistrēts nedaudz vairāk par 43 tūkstošiem dažādu noziedzīgu nodarījumu, kā arī ap 24 tūkstošiem atteikumu ierosināt izmeklēšanu. Tas nozīmē, ka kopējais notikumu skaits ir ap 70 tūkstošiem. Taču realitātē ir jāsaprot, ka daļa no šiem atteikumiem ir vienkārši policijas atteikšanās kaut ko darīt, jo prokuratūra atcēlusi 2000 atteikumu un uzsākusi kriminālprocesus, kā arī aptuveni 400 gadījumos neakceptēja uzsāktā kriminālprocesa izbeigšanu. Bet daļa šo atteikumu tādā statusā arī paliek, jo iedzīvotājs vienkārši nepārsūdz lēmumu par atteikumu. Un būtībā – jo vairāk mēs samazināsim policijas darbiniekus, jo mazāka kļūst kapacitāte konstatēt tā sauktos latentos noziegumus.

Kā to domājat?

R. B. Noziegumi iedalās latentajos, mazāk latentajos un nelatentajos. Nelatentais noziegums ir, piemēram, izbēgšana no cietuma, jo jebkura bēgšana nevar palikt nezināma, kaut arī bēgšanas brīdī tas netiek pamanīts. Tieši tāpat ir attiecībā uz slepkavībām – var būt situācija, ka upuris kādu laiku nav atrasts, taču visiem ir redzams, ka konkrētais cilvēks nav sastopams, tātad ir secināms, ka kaut kas ir noticis. Daļēji latents noziegums ir tāds, kas gan var kļūt zināms, gan arī ne, piemēram, zādzība – cietušais par šādu faktu var izdarīt izvēli gan paziņot policijai, gan kādu apsvērumu dēļ neziņot. Savukārt latentais noziegums ir tāds, par kuru gandrīz nekad netiek saņemts oficiāls iesniegums, valstij pašai tie ir jāmeklē, jāatrod, piemēram, kukuļošanas fakti, narkotiku izplatīšana, dažādi ekonomiskie noziegumi. Un, ja pati valsts neko nedara, tā arī neko nezina par šāda veida latentajiem noziegumiem. Viens no tādiem acīmredzamiem gadījumiem bija, kad kādreizējā iekšlietu ministre Linda Mūrniece samazināja policijas darbinieku skaitu, šī samazināšana īpaši skāra amatpersonas, kas reģionos nodarbojās ar cilvēku tirdzniecības apkarošanu. Loģiski, ka līdz ar to mazinājās kapacitāte šādu noziegumu izmeklēšanā, līdz ar to arī statistika par gadījumu skaitu mazinājās, jo atlikušie centrālā aparāta darbinieki patiesībā fiziski nespēja vairāk atklāt. Un šajā situācijā tika izdarīts nevis reālais secinājums, bet gan tas, ka samazinās noziedzība konkrētas kategorijas lietās.

Saliekot visus šos apstākļus kopā un izrēķinot, kāda kapacitāte kopumā ir nepieciešama, esam izrēķinājuši, ka vienam policistu izbraukumam uz notikuma vietu kopumā nepieciešamas četras stundas, tikšanās ar informācijas avotu – arī ap četrām stundām, jo mums ir jādomā par savu informatoru drošību, mēs nevaram tā vienkārši iziet uz ielas un aprunāties ar informatoru. Ekspertīžu veikšana aizņem vidēji 10 stundas. Savukārt vidēji viena protokola sarakstīšana LAPK lietvedībā aizņem ap trim stundām, bet mums ir vidēji ap 400 tūkstošiem protokolu gadā, un tas viss pārvēršas cilvēkstundās.

Ja tagad samazina policijas personālsastāvu par 632 cilvēkiem – 600 sareizinot ar 40 darba stundām nedēļā ir 24 tūkstoši darba stundu, kurās var veikt izmeklēšanas procedūras, sastādīt protokolus, izbraukt uz notikuma vietām, patrulēt, veikt ekspertīzes.

Uz kādiem aprēķiniem vispār izvēlēts šis skaitlis – 632 amata vietas?

R. B. Šīs amata vietas ir saglabājušās vēl no kādreizējās apvienības Apsardze, kas savulaik bija pašfinansējoša struktūra, jo sniedza komerciālu pakalpojumu, – cilvēki maksāja par apsardzes pakalpojumu nodrošināšanu. Taču laikā, kad nebija trauksmes izsaukumu uz objektiem, atbilstoši tā laika normatīvajiem aktiem Apsardzes sastāvā esošajiem policijas darbiniekiem bija jāpiedalās policijas patrulēšanā pilsētu teritorijās, kā arī jāizbrauc uz notikumu vietām pēc izsaukuma saistībā ar sabiedriskās kārtības pārkāpumiem. Taču līdz ar pakāpenisku Apsardzes likvidēšanu šīs amata vietas netika likvidētas. 

Būtībā šīs tagad tukšās štata vietas "karājas gaisā"?

R. B. Tās ir gan "tukšas", gan arī tām nav finansējuma. Un šeit būtiski – nevajag mānīt cilvēkus, ka līdz ar šo štata vietu likvidēšanu radīsies iespēja uz tā rēķina palielināt algas reālajiem darbiniekiem. Tā nav, jo šīm štata vietām šobrīd nav finansējuma.

Armands Logins. Ja skatāmies 2018. gada statistiku, no kriminoloģiskā viedokļa aprēķinot noziedzības līmeni, mums ir 225,3 noziegumi uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju. Taču te būtiski atcerēties, ka šie ir reģistrētie noziegumi, tas ir tas, par ko ir ziņots policijai. Taču patiesais noziedzības līmenis pie mums nekur no kriminogēnā stāvokļa puses netiek pētīts – te ir runa par latento jeb slēpto noziedzību. Policijā dienēju no 1999. līdz 2013. gadam. Vadoties pēc personīgās pieredzes gan policijas dienesta laikā, gan tagad darbojoties privāti, daudzi cilvēki man tieši saka, ka nav jēgas nemaz ziņot, rakstīt iesniegumu policijai, jo tāpat neviens neko neizmeklēs. Līdz ar to, manuprāt, noziedzība, par kuru dažādiem orgāniem netiek ziņots, ir 20–30% no kopējā noziedzīgo nodarījumu skaita. Un ja 2018. gadā reģistrēto nodarījumu skaits bija 43 tūkstoši, tad faktisko nodarījumu skaits varētu būt ap 60 tūkstošiem.

Šobrīd tiek akcentēts, ka mums ir ļoti svarīgi nodrošināt jau notikušu noziedzīgu nodarījumu kvalitatīvu, ātru izmeklēšanu. Bet es iecerētās reformas kontekstā nedzirdu, kā ir plānots nodrošināt preventīvos pasākumus, lai novērstu iespējamos noziegumus pirms to izdarīšanas. Kaut vai nesenā informācija, ka Rīgas Ceļu policijas nodaļā ir 50% darbinieku iztrūkums. Un mēs šajā brīdī runājam par nepieciešamību panākt drošību uz ceļiem. Jā, piekrītu, ir būtiski izmantot arī tehnoloģijas, izvietot fotoradarus, bet kur šajā brīdī saskatām drošību? Ja autovadītājam mašīna maksā 100 tūkstošus, viņš mierīgi var atļauties samaksāt sodu par fotoradara fiksētu ātruma pārkāpumu. Kad es sāku dienēt, ikdienā policija bija daudz redzama tieši uz ielām, ceļiem, kas līdz ar to arī bija pietiekami skaidrs signāls potenciālajiem pārkāpējiem, ka policija kontrolē kārtības ievērošanu. Tagad sanāk tā – mums būs izmeklētāji, kuri varbūt spēs ātri veikt izmeklēšanu, ja tiks fiksēts noziedzīgs nodarījums. Bet kur paliek noziegumu novēršana, kas ar to nodarbosies? Viens no efektīvākajiem prevencijas līdzekļiem ir tas, ka policija ir redzama ikdienā. Un šodien varam patiešām teikt lielu paldies pašvaldību policijai, kas veic arī šo prevencijas funkciju, pretējā gadījumā, ja pašvaldības vienā dienā izlemtu savu policiju darbu apturēt, tad mēs redzētu, kas notiktu, – izsaukumus apkalpot būtu neiespējami. Mēs nevarētu vispār runāt par sabiedriskās kārtības nodrošināšanu, ielu huligānisma novēršanu, nepilngadīgo prevenciju.

Un kādas sekas tam būtu?

A. L. Atkal varam paskatīties statistiku – 2018. gadā pieauga nepilngadīgo noziedzība. Skatoties no kriminoloģijas viedokļa, ja tagad pieaug nepilngadīgo noziedzība, jebkurš loģiski domājošs cilvēks var izdarīt secinājumu – ja ar nepilngadīgo noziedzību necīnīsimies un nemazināsim šobrīd, tā pēc trim, četriem gadiem pārvērtīsies par pieaugušo noziedzību.