Bija laiks, kad viens no lielajiem politiskajiem lozungiem bija par deinstitucionalizāciju, par to, ka cilvēkiem jādzīvo ģimenēs, nevis dažādās institūcijās. Nu tas pieklusis, taču izskatās, ka vilciens, kā saka, ir iekustējies un pamazām viss virzās vēlamajā virzienā?
Jā, šobrīd pārstāvot arī reālu pakalpojumu sniedzēju cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un sadarbojoties arī ar pašvaldību pārstāvjiem, esam novērojuši pozitīvas tendences. Pašvaldības jau ir spērušas nākamos soļus un sāk reāli arī ieviest pakalpojumus – gan reģistrēt pakalpojumus kā dienas aprūpes centri cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, gan arī jau ir pašvaldības, kuras ir uzsākušas ERAF, tātad struktūrfondu, projektu īstenošanu, rekonstruējot, pielāgojot kādas vecas ēkas vai arī uzsākot celtniecības projektus pilnīgi no jauna.
Strādājot šobrīd organizācijā, kura šāda veida pakalpojumus jau faktiski sniedz 26. gadu, vēlamies arī no savas puses iedrošināt noticēt, ka pārmaiņas ir iespējamas, deinstitucionalizācija ir īstenojama, bet tikai kopā, sadarbojoties. Eiropas struktūrfondu finansējums ir kā papildu ieguldījums, lai mēs varētu labāk parūpēties par katru no cilvēkiem, kam tas ir nepieciešams.
Protams, ir dažādi sarežģījumi, ar ko pakalpojumu sniedzēji un arī pašvaldības sastopas, īstenojot kādas ieplānotas aktivitātes.
Kādas ir šīs problēmas?
Viens, ko nevar pilnībā paredzēt, – vai finansējuma apjoms ir pietiekams. Un otrs – sabiedrības attieksmes maiņa, kur ļoti lielu lomu spēlē arī nevalstiskās organizācijas, kuras cenšas izglītot, mazināt neskaidrību, stereotipu ietekmi. Ir vecāku apvienības, kas iestājas par to, kādas ir vajadzības tieši cilvēkiem ar invaliditāti un īpaši šobrīd arī bērniem ar funkcionāliem traucējumiem.
Svarīgi jau laikam arī, cik mēs kā sabiedrība esam gatavi paši mainīties?
Kā jūtas cilvēki, kuri spiestā kārtā dzīvo institūcijās, varējām izjust šajos pāris mēnešos, kad Covid-19 dēļ bijām kā mājas arestā – nevarējām pilnvērtīgi strādāt, iepirkties, atpūsties, tikties ar draugiem utt., jo kāds bija uzlicis kontaktēšanās ierobežojumus. Un cik bieži mēs izlemjam cilvēku ar invaliditāti vietā par to, kā viņiem būtu labāk dzīvot, pat netiecoties iejusties viņu situācijā? Kāpēc būtu jādomā, ka cilvēkiem, kuriem ir kādas veselības problēmas, viss mūžs jāpavada nošķirtiem no pārējās sabiedrības bez iespējas strādāt, komunicēt utt.?
Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 15. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!