Vēsture Dienā: Baltieši Baltijskā

Pirms nieka 30 gadiem, 1992. gadā, Latvijā jau iznāca laikraksts Diena, bet vēl nebija aizgājusi Krievijas armija, un daudziem Latvijā vēl bija PSRS pases. Nesenās piespiedu kopdzīves saites ļāva veikt arī dažu labu tādu žurnālistiskas izpētes darbu, kāds vēlāk, īpaši jau Putina paranoidālās valdīšanas laikā, vairs nav iedomājams – iekļūšanu Krievijas karabāzē, turklāt ne Latvijā, bet Kaļiņingradas apgabalā. Ineses Zanderes, Dzintara Medeņa un fotogrāfa Jāņa Bula reportāžas no īstās dzintarzemes sākās 1992. gada 1. februāra Dienā. ""Oho! Baltieši!" divkārt sarkankarogotās Baltijas jūras kara flotes štāba darbinieku sejās uzplauka neviltota ziņkāre un labvēlība. "Obligāti uzrakstiet, ka Baltijskā būsit pirmie žurnālisti no Baltijas valstīm!» teica preses centra darbinieki. Tiešām dīvaini, ka neviens masu medijs no mūsu zemītēm līdz šim nav iebāzis savu ziņkārīgo degunu jūras kara flotes valstībā, Baltijskas preses centra darbinieki pārtiek tikai no japāņu, vācu, skandināvu un citu Rietumu valstu žurnālistu uzmanības. Visticamāk, ka vaina meklējama benzīna krīzē, jo arī mēs uz Kaļiņingradas apgabalu spējām aizbraukt, tikai pateicoties mecenātu labvēlībai. Citās armijas daļās pašlaik ir iespējams iekļūt bez sevišķas piepūles. Bet Baltijska ar saviem 27 000 iedzīvotāju vēl aizvien ir slēgtā pilsēta." Dienas desantu sagaidījušais gids stāstīja, ka pēc kara postījumus pilsētā Pilauā, kas tagad nes Baltijskas vārdu, varēja salīdzināt varbūt tikai ar sabombardēto Drēzdeni.

"Teritorija, kuru mēs šodien dēvējam par Kaļiņingradas apgabalu, jau no aizlaikiem bijusi piesātināta ar kaujām, varmācību un militāriem nocietinājumiem," rakstīja Diena. "Slāvi, atkāpdamies no mežonīgo aziātu cilšu invāzijas, meklēja dzīves telpu tālāk uz rietumiem, tādējādi no savām sensenajām teritorijām izspiezdami baltus. Viņus apturēja latgaļi, jātvingi un citas baltu tautas, un līdz prūšiem slāvi netika. Taču tas prūšus nepaglāba, jo turpat kaimiņos dzīvoja vēl viena nemierīga tauta – senie vācieši. Līdz 10. gadsimtam vācu novadus bieži postīja, laupīja un dedzināja kāda mežonīga jātnieku tauta – ungāri. Vācu karaspēks vairākkārt ticis briesmīgi sakauts. Tad vācu valdnieki pārveidojuši armiju – radīti bruņās kalti jātnieku pulki, bruņinieki, ar kuru palīdzību ungāri sasisti. Vācu ambīcijas auga, sākās konsekventa agresija austrumu virzienā. Krusta karu rezultātā prūši tika izkauti un asimilēti. 1701. gadā, apvienojot Prūsijas hercogisti un Brandenburgas firstu valstiņu, izveidojās Prūsijas karaliste. Himēriskais etnoss, kas veidojies, saplūstot prūšu un vācu ļaudīm, izcēlās ar briesmīgu agresivitāti un nežēlību. 

(..) Arhitektoniskā eklektika Baltijskā rada dīvainu noskaņu – līdzās Baltijai raksturīgām dabas ainavām saglabājušās atsevišķas vācu perioda ēkas, kas ielenktas ar PSRS laikmeta nesaprotamo celtņu bezsaturu un bezjēdzību. Baltijskā savu pamatmājvietu atraduši apmēram 200 kara kuģi. Flotes otrais cilvēks, kontradmirālis Viktors Kravčenko Dienai atzina, ka pašlaik sadarbība ar citu valstu flotēm izpaužas draudzības vizītēs uz potenciālo ienaidnieku ostām.

(..) Iegājuši universālveikalā, varam pavērot kādu virsnieka sievu, kura viļā rokās kārnu visteli, šo operāciju kuplinādama ar retorisku jautājumu: "Un es lai šo te pirktu par 100 rubļiem?" Nometa atpakaļ uz letes un bārdamās izskrēja uz ielas. Otra problēma, kas sāpīgi skar pilsētiņas iedzīvotājus – bezdarbs. Katra trešā virsnieka sieva dzīvo mājās un lūkojas griestos. Baltijskā ir daži kinoteātri, divas Polijas televīzijas programmas tālrāžu ekrānos – tās arī ir visas izklaidēšanās iespējas. Katram Baltijskas iedzīvotājam tiek izsniegts talons, ar kura starpniecību viņš katru mēnesi var aizmirsties divu degvīna pudeļu garumā."

1992. gada 15. februāra SestDienā ekspedīcijas apraksts turpinājās, koncentrējoties uz dzintaru un atzīstot, ka īstā dzintarzeme šajā pasaulē ir nevis Latvija vai Lietuva, bet Prūsas zeme Semba, no kuras senlaikos gājis slavenais dzintara ceļš uz Romu un Indiju un kuru tagadējie kolonisti dēvē par Jantarniju. Te atrodas pasaulē lielākās dzintara iegulas, 94% no pasaules krājumiem. "Savu dzintara gabaliņu šajā piekrastē neatrast ir neiespējami. Baltiskas pasaulizjūtas cilvēkam ikviens ceļojums uz Prūsu savā ziņā ir svētceļojums. Par spīti nolemtības sajūtai, kura rodas, redzot apgrauztos, balojošos civilizācijas kaulus, kas juku jukām paliek mētājamies vietās, kur viena tauta aprij otru, viena vara nokauj otru. Baismi ir apjēgt, ka ikviena tauta, kas dzīvo šajā vietā, ir lemta iznīcībai – kamēr vien vispār būs kari, te karos noteikti…"