Vēsture Dienā: Nežēlība pret bērnu pirms gadsimta ceturkšņa šokē Latviju

Nesen vaimanologu korim pievienojās arī komunikācijas zinātņu eksperte Sandra Veinberga ar šausminošu virsrakstu Bērni mirst badā un sadeg, bet eksprezidente iegūst elitāru kapa vietu. 90. gadu sākuma Dienas tomēr rāda ne mazāk briesmīgu bildi. Ja dažam rakstam nebūtu pietiekami precīzs virsraksts, varētu likt kaut vai tādu kā Staicelē mirst bērni, bet nākamās komunikācijas ekspertes nez kāpēc Zviedrijā. 

Lūk, pirms 25 gadiem 1992. gada 28. janvāra Dienā Gaidas Liepiņas raksta virsraksts Tagad Raudupiete nogalina pati varētu šķist recenzija par kādu aktuālu Blaumaņa noveles interpretāciju kino vai teātrī, ja vien raksts nebūtu rubrikā Noziegums.

"Madara bija dzīvīgs bērns," traģisko stāstu par trīsgadīgas meitenes likteni sāka Dienas reģionu korespondente. "Kaut arī rāta, pērta un plucināta, viņa tomēr nespēja ilgi palikt uz vietas un nodarboties ar grāmatām vai rotaļlietām. Māte Ērika Irmeja šo nemieru vēl paciestu, bet viņas piedzīvotājam Aleksandram Maksimovam jau mazulītes esamība vien aizdeva nevaldāmas dusmas. "Sit tu pati viņu, citādi es viņu nositīšu!" paziņa Ērikai draudēja, ik pa laiciņam vēl piemetinādams, ka citādi ies projām, jo Madara viņu neklausot. Varbūtība, ka jāpaliek vienai, jaunajai sievietei šķita kā naža dūriens sirdī, un viņa bija gatava iztapt Aleksandram par katru cenu. Tā nu agrāk mīlēto un pat lutināto bērnu arvien biežāk sāka piemeklēt ļaunas dienas. Gan atsevišķi, gan reizēm arī abi kopā Ērika un Aleksandrs sāka Madaru pārmācīt. "Viņa neklausīja. Vienmēr savandīja māju. Vilka no kumodes ārā drēbes un izmētāja pa grīdu. Laida no sprosta ārā kāmīšus, kaut gan tas bija stingri noliegts," tiesas sēdē sūdzējās māte. Reiz vienu kāmīti laikam esot pat nožņaugusi, jo tas atrasts beigts. Ar kūvīgo kaķēnu gan mazā pratusi mīļi spēlēties.

Tā nu Madara auga, pamesta savā un Dieva ziņā. Kā cinītis zem kājām pati savai mātei. Ķoņos neviens nevarēja saprast, ar ko šo smuidro, izskatīgo divdesmitčetrgadīgo Ēriku gluži vai bez prāta padarījis nepilngadīgais, zaglīgais, mazliet debilais puišelis, kurš pēc skata līdzinājās sīkam sestklasniekam. Tādu apmātību cieminieki nebija pieredzējuši, un no abiem mīlniekiem novērsās. Par to, kā klājās Madarai, daudzi nemaz nezināja. Pagalmā mazo redzēja arvien retāk un retāk. Arī sev līdzi uz fermu Ērika viņu tikpat kā vairs neņēma, kaunēdamās par zilumiem. Paziņu iztaujāta, veikli izmelojās, ka meitene savas delverības dēļ pati sasitusies. Tiesa, arī fermas darbiniekiem iekrita acīs, ka mātei pret meitu ir cieta roka. Reiz, kad Madara spēlējusies pa peļķēm pie fermas, tas māti tā sakaitinājis, ka viņa mazo ienesusi aiz rokas kūtī, pacēlusi uz augšu un ar spēku nosviedusi zemē. Bērnam aizrāvusies elpa, un tas sācis šausmīgi kliegt. 

Vasarai ejot, dusmu mākoņi pār Madaru arvien biežāk izlija bagātīgās sitienu šaltīs. Uz bērna ķermenīša ar laiku tikpat kā nepalika vietiņas, kur nebūtu trāpījusi mātes vai Saškas pārmācība. Meitenīti sita gan ar dūrēm, gan lietussargu, gan stiepli, spārdīja ar kājām. Dievs vien zina, kuram no abiem "audzinātājiem" ieskrēja prātā gluži kā īstiem gestapoviešiem zvetēt ar slotaskātu pa kāju pēdām… Reiz pēc kārtējās "skološanas" māte sasēja Madarai rociņas un aiz tām gluži kā kādu cimdu pāri pakarināja uz āķa pie krāsns. Savu rīcību Ērika tiesā skaidrojusi, teikdama, ka ir garastāvokļa cilvēks: "Es vispirms izdaru, tad domāju. Vienā brīdī varu atdot visu pēdējo, bet otrā – varu būt līdz galam nežēlīga." Cerējusi, ka Madara pēc sodīšanas labāk klausīšot. Tāpēc pakļāvusies Saškas ieteikumam un reizēm nedevusi meitenei pat ēst. Tā kā Ēriku pašu māte bērnībā audzinājusi "ar birstes kātu", viņa šo metodi uzskatījusi par visiedarbīgāko. 

Jūlija beigās Ērikas un Saškas maijā sāktās romantiskās attiecības jau bija izplēnējušas nesaskaņu pelnos. Kārtējā nesaskaņu reizē par zibensnovedēju atkal kļuva Madara – pēc nežēlīgas piekaušanas 4. augustā viņa nomira. Ērika izdomāja pasaciņu, ka Madara pati nokritusi no cauruma bēniņu grīdā, un apsolīja Aleksandram uzņemties visu vainu par sišanām, lai atgūtu viņa labvēlību. Tiesa abiem piesprieda astoņus gadus kolonijā un pieņēma blakuslēmumu, ka arī Ķoņu pagasta valde ar visām sabiedriskajām organizācijām pieļāvusi vienaldzību, kas veicinājis noziegumu."