Vienmēr jārēķinās ar valsts ģeogrāfisko novietojumu. Saruna ar Ritvaru Jansonu

Šajās dienās tika atzīmēta Otrā pasaules kara sākuma 80. gadadiena. Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers lūdza piedošanu Polijai par to, ka viņa tautieši reiz pastrādājuši noziegumus pret cilvēci. Mums Otrais pasaules karš saistās ar divām okupācijas varām – hitlerisko Vāciju un staļinisko Padomju Savienību. No Krievijas, kas ir PSRS mantiniece, šādu atvainošanos laikam nekad nesagaidīsim?

Es šajā ziņā neesmu optimists. Kamēr valda Putina vai tamlīdzīgs autoritārs režīms Krievijā, protams, mēs šādu atvainošanos nesagaidīsim. Tad jāgaida, kamēr Krievija būs kaut kādā jaunā reformu posmā. Ja atceramies, tad 1989. gadā toreizējās PSRS tautas deputātu kongress atzina to, ka ir bijis Hitlera-Staļina jeb Molotova-Ribentropa pakts un tā slepenie papildu protokoli, kas sadalīja Eiropu divu valstu ietekmes sfērās. Pēc tam PSRS juridiskajai mantiniecei Krievijai šāda atzīšana sāka šķist neizdevīga, viņi nu mēģina uzdoties, ka šāds fakts nav bijis, un uzskata, ka Krievijai nekādas konsekvences no šī Hitlera-Staļina pakta nav. Vārdu sakot, Krievijas pozīcija ir, ka tā ir bijusi normāla situācija tā laika tiesiskuma izpratnē. Protams, ka tas tā nav un mums ar savu vēstures un tiesiskuma izpratni tāpat kā pārējai Rietumeiropai ir skaidrs, ka tas bija agresijas akts, pie tam sākumā noslēdzot šo vienošanos un pēc tam veicot īstu agresiju okupācijas formā vairākās valstīs gan no hitleriskās Vācijas puses, gan no komunistiskās PSRS puses.

Par šiem jautājumiem ir jāstāsta un jāstāsta. Tāpēc Okupācijas muzeja darbība ir ļoti svarīga. Jāņem vērā, ka arī mūsu pašu sabiedrībā ir izaugusi jauna paaudze, kura ļoti attālinājusies no okupācijas gadiem, un ir jauna paaudze, kas nav okupācijas periodu pieredzējusi, uztver to, ka dzīve brīvā valstī ir pati par sevi saprotama, tāpēc ir jāparāda tas, cik šāda pasaules dalīšanas agresija ir prettiesiska, ka noziegumi pret cilvēci ir nepieļaujami. Okupācijas muzejs tieši tāpēc informē ne tikai ārzemju viesus, bet arī mūsu sabiedrību. Pieprasījums sabiedrībā pēc šādas informācijas joprojām nav pietiekoši nosegts, ja mēs ņemam vērā to, ka arī skolās ierobežotā apjomā apgūst konkrētu vēstures posmu.

Laikam svarīgi šos vēsturiskos notikumus atklāt mūsdienu cilvēkiem saprotamos kontekstos, velkot paralēles ar zināmiem piemēriem, tajā skaitā notikumiem Ukrainā, kam visi esam bijuši liecinieki un kas ļoti spilgti ilustrē agresīvu politiku?

Protams! Ja mēs skatāmies uz to, kā norisinājās Krimas atņemšana Ukrainai, var vilkt paralēles ar to, ka savā laikā neatkarīgās Baltijas valstis tika okupētas un iekļautas citas valsts sastāvā. Un tas nevar nekādā ziņā būt tiesiski, par ko liecina gan fakts, ka vairāk nekā 50 valstis atzina šo agresijas un okupācijas faktu, gan tas, ka Latvija, Lietuva un Igaunija turpināja pastāvēt juridiski, jo darbojās to vēstniecības ārvalstīs līdz pat neatkarības atjaunošanai.

Šajā kontekstā zīmīga bija arī nupat atzīmētā Krievijas armijas izvešanas no Latvijas gadadiena. To arī Krievija tā īsti neuztver kā labu un pareizu rīcību.

Loģiski. Ja mēs skatāmies uz armijas izvešanu, tad būtībā, ja tolaik būtu bijis tāds autoritatīvs režīms Krievijā, kāds ir tagad, tad armija tik labprātīgi netiktu izvesta no Baltijas valstīm, pat neskatoties uz to, ka armijas uzturēšana šeit izmaksātu milzīgu naudu. Jāņem vērā, ka 1994. gads vēl bija tas reformu posms, kad Krievija bija vēl samērā demokrātiska. Ja mums būtu saglabājusies kaut vai viena Krievijas karabāze, tad tas varētu būt būtisks iegansts agresijai no Krievijas puses un tad arī mēs nekādā gadījumā nebūtu ne NATO sastāvā, ne Eiropas Savienībā. Līdz ar to tas bija milzīgs vēsturisks brīdis, kad izdevās tikt vaļā no visām Krievijas armijas daļām  un karabāzēm. Mēs neapzinājāmies tajā brīdī to, ka tas ļaus mums būtībā ieiet lielākā – NATO un Eiropas Savienības – drošības zonā. Es ļoti labi atceros to situāciju – tad, kad vēl no Skrundas izveda, mums vēl bija diskusijas par to, ka mēs tāpat neatbilstam kritērijiem, lai tiktu uzņemti Eiropas Savienībā, ka mūs tur neņems, un arī NATO neņems nekādā gadījumā, jo mums armija ir pilnīgi citāda, tāpēc pie mums iespējama un īstenojama vien kaut kāda neitralitātes politika. Mums taču vēl 1994. gadā nebija tādas skaidras virzības, ka mēs iestāsimies Eiropas Savienībā un NATO. Būtībā šī Krievijas armijas izvešana nāca mums kā laba iespēja īstenot arī šo orientāciju uz iekļaušanos rietumvalstu struktūrās. Līdz tam tādas stingras orientācijas nebija. Jā, bija doma, ka jāatgriežas Eiropā, bet tas bija vien vispārēju saukļu līmenī.

Bet arī kā neitrālas valstis Latvija, Lietuva un Igaunija droši vien ilgi nespētu pastāvēt?

To arī pierāda Ukrainas piemērs. Tā turklāt bija Neatkarīgo Valstu Savienībā, līdz ar to nebija pat tik neitrāla, proti, Ukraina vairāk bija Krievijas pusē esošajā valstu savienībā – arī tas nepasargāja no kaut vai daļējas valsts okupācijas un aneksijas. Arī Gruzija tāpat nebija pasargāta no Krievijas agresijas. Mums ir jāņem vērā mūsu ģeopolitiskā situācija, mūsu atrašanās vieta, kas gadu simtiem bijusi starp Rietumiem un Austrumiem, pārsvarā tās bija Vācijas un Krievijas intereses, kas Baltijas jūrā sadūrās. Šajā ģeopolitiskajā novietojumā, kādā esam mēs, nevar būt runa par būšanu neitrāliem. Mēs, pat Baltijas valstis kopā ņemot, neesam kā tāda lielvalsts, kas spētu realizēt pilnīgi patstāvīgu politiku, sevišķi drošības un aizsardzības jomā.

Sarunas sākumā vairākkārt tika pieminēts Okupācijas muzejs. Kā vērtējama tā ēkas paplašināšanas gaita, ņemot vērā arī iepriekšējo epopeju, ka pārbūvi ilgstoši nevarēja iesākt?

Tas, kas izdarīts no valsts puses, tas šobrīd ir izdarīts perfekti. Ja mēs atceramies, kādas bija cīņas ar Rīgas domi par būvatļauju, par vispār lēmuma pieņemšanu par būvniecības uzsākšanu, – tas viss ir beidzies. Ja jūs ejat garām Okupācijas muzeja ēkai, varat pārliecināties, ka tur notiek celtniecība.

Jaunais korpuss vecajam faktiski jau ir piebūvēts.

Jā, ārējā čaula ir. Protams, vēl ir jāveic iekšdarbi un ārējās apdares darbi, tāpat jāizbūvē komunikācijas. Pat ja tas būs nākamā gada maijs vai marts, kā agrāk tika prognozēts, ka ēka uz to laiku būs gatava, muzejam ir jāspēj 2020. gada laikā tur iekārtot ekspozīciju. Jo nebūs jau tā, ka būs vienlaicīgi gatava ēka un arī ekspozīcija tajā – par to sabiedrība ir jāinformē, jo tas nav vienkārši tehniski iespējams. Kamēr ēka netiek nodota ekspluatācijā, nevienam tur neļauj iet iekšā un iekārtot ekspozīciju. Muzeja ekspozīcija ir sarežģīta, tās iekārtošanai vēl būs nepieciešams aptuveni pusgads. Tātad jārēķinās, ka jebkurā gadījumā – no marta vai no maija – nepieciešams vēl pusgads, lai tehniski iekārtotu ekspozīciju, tikai tad muzeju varēs atklāt paplašinātajās telpās.

Kas to iekārtošanu finansēs?

Lai arī valsts finansē muzeja ēkas būvi, pats Okupācijas muzejs ir privāta institūcija, un šī valsts un privātās institūcijas partnerība tomēr uzliek pienākumus muzejam arī pret valsti. Proti, ja valsts ir finansējusi no budžeta, no visu valsts iedzīvotāju naudas muzeja ēkas celtniecību, tad savukārt muzejam ir jāfinansē ekspozīcijas iekārtošana, kas, kā rāda aplēses, varētu būt ap 700 tūkstošiem eiro, varbūt nedaudz vairāk.

Bet ekspozīcija droši vien jāplāno jau tagad un jāizgatavo ļoti savlaicīgi, lai pēc tam atliek vien uzstādīt, vai ne?

Ekspozīcijas dizaina izveidošana vēl nav notikusi, par to tad mums ir bažas. Muzejam noteikti ir jārēķinās, ka, tiklīdz ēku nodod ekspluatācijā, tā uzreiz jāiet iekšā ar visu tā noformējumu, jāsāk stendu, to apgaismojuma uzstādīšana utt.

Šobrīd mainās Okupācijas muzeja vadība. Līdzšinējais muzeja direktors Gunārs Nāgels, kurš amatā bija piecus gadus, šī gada 20. jūlijā iesniedza atlūgumu. Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valde izsludinājusi atklātu konkursu uz muzeja direktora amatu.

Diemžēl saskārās divi tie nākotnes redzējumi, ko publiskās intervijās pauda valdes priekšsēdētājs un direktors. Respektīvi, direktors vadījās pēc tā, ka ļoti strikti jāievēro tas finanšu rāmis, kas ir iespējams, savukārt valdes priekšsēdētāja doma ir tāda, ka jāuztaisa tāds optimālais rāmis, kā muzejam būtu jāattīstās šajā jaunajā vietā Latviešu strēlnieku laukumā, un tad tam atbilstoši ir jādabū finansējums gan no ziedotājiem, gan no valsts.

Arī no valsts?

Kas attiecas uz valsts finansējumu, tas, balstoties uz publisko un privāto partnerību, no Kultūras ministrijas kā valsts dotācija parasti jau bijis katru gadu 130 tūkstošu eiro robežās. Es nedomāju, ka nākošajā gadā varētu būt šis finansējums mazāks. Kas vēl šajā gadījumā varētu būt – ir bijušas sarunas starp šī muzeja biedrības valdes priekšsēdētāju un kultūras ministru par pārvākšanās no Raiņa bulvāra uz Latviešu strēlnieku laukumu izdevumu segšanu. Tas ir saistībā ar to, ka tas ir valsts protokola muzejs, kur ved oficiālās ārvalstu delegācijas, turklāt par tā pārbūvi lēmusi valdība. Taču skaidrs, ka pārvākšanās izdevumi nav mērāmi nekādos simtos, te runa varētu būt par pāris desmit tūkstošiem.