Vienošanos varēja parakstīt, ja abas puses klusētu

Pasaule visu nedēļas nogali ir centusies sagremot un analizējusi, kas un kāpēc notika piektdien Baltajā namā, kāpēc ar publisku strīdu beidzās Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska un ASV prezidenta Donalda Trampa sarunas, faktiski vēl nesākušās, un kas notiks tālāk ar Ukrainu, iespēju apturēt karu, ar Eiropas drošību kopumā. Tas, kas man šķiet, ka tās tikšanās neveiksme, iespējams, sprādziens, bija ieprogrammēts ne tikai pušu pretrunās un neveiksmīgi, bet, iespējams, speciāli izvēlētajā formātā, bet pašā vizītes mērķī, proti, Zelenskis bija atbraucis parakstīt tā saucamo vienošanos par derīgajiem izrakteņiem. Proti, tiklīdz Zelenskis ieminējās, ka ar šo vienošanos jau Ukrainai nekas netiek atrisināts, ja ASV nedod drošības garantijas, jo Putina Krievijai ticēt nevar, tā Tramps eksplodēja. Vai nav tā, ka parakstāmā vienošanās Zelenskim bija ļoti dārga ieejas biļete uz sarunām, vienošanos ar Krieviju, no kurām viņam pēc tam nebūtu izejas un atpakaļceļa? Uz sarunām, kuras nosacījumi nav zināmi vai vismaz ir neskaidri un par kuriem abām pusēm, visticamāk, ir pretrunīgi priekšstati. Turklāt Zelenskis jau nezina, ko ASV un Krievija aizkulisēs aiz Ukrainas un Eiropas muguras jau ir sarunājušas. Jūs piekrītat šādam uzstādījumam?

Jā, to tā var vērtēt. Protams, vienošanos varēja parakstīt, ja abas puses klusētu. Viņi gribēja to parakstīt un būtu to varējuši, vienkārši neko nerunājot, pēc tam izejot laukā pie preses, un jau tad strīdēties vai vēl kaut ko darīt. Viņiem to vajadzēja darīt šādā secībā, tad tā vienošanās būtu parakstīta. Bet Tramps grib šovu, un arī Zelenskis grib šovu – runāt par savām interesēm. 

Viens no neveiksmes cēloņiem bija psiholoģiskais faktors. Abas puses nesavaldījās, bet tas pat nebūtu galvenais. Otrs faktors bija milzīgās atšķirības situācijas vērtējumā. Ja pie šādām atšķirībām viņi sāk TV kameru priekšā runāt, plus vēl psiholoģiskie apstākļi, tur nevar nesastrīdēties, jo ir atšķirīgs vērtējums un pieejas un taisnīgums tur tuvu nestāv. Tas nebija racionāli no abām pusēm. Arī no Ukrainas puses cerēt, ka Tramps noklusēs un neko neteiks pretī Zelenskim – tas nebija racionāli. Uzvarēja patiesība. "No sirds pārpilnības mute runā," ir rakstīts Bībelē, un tāpēc abas puses runāja to, ko domā. Un tādos apstākļos neko nav iespējams parakstīt, tur ir kautiņš uzreiz.

Mēs te ik dienas kritizējam savu valdību, partijas un amatpersonas par šādām nesagatavotām lietām, taktiskām kļūdām, bet te ir runa par lielvaru, par ASV prezidenta administrāciju, kur nebija sagatavoti elementāri mājasdarbi. Šo arī ir ļoti grūti sagremot, tāpēc pirmajā mirklī bija vēlme meklēt notikušajā kādu nodomu, bet izskatās, ka tas viss skandāls notika spontāni, tik vien, ka tie sprādzienbīstamie momenti bija iepriekš izskaitļojami.

Jā, diemžēl tāda ir realitāte. Viņu interesēs bija to vienošanos parakstīt. Līgums amerikāņiem bija viennozīmīgi izdevīgs arī lielajā spēlē pret Ķīnu, jo tie retzemju metāli ir lieta, kur ASV grib konkurēt ar Ķīnu. Tāpēc arī Putins sāka Trampam piedāvāt līdzīgus darījumus. Tā ka šeit visi ir zaudētāji. Attiecībā pret Ukrainu šī vienošanās, protams, ir netaisnīga. Tagad Tramps saka, ka ukraiņi tādā veidā atdos to, ko ir sniegusi Džo Baidena administrācija, bet tā jau tas starptautiskajās attiecībās nenotiek, tā ir tāda mafijas stila komunikācija. Trampa pieeja ir Ukrainas problēmā būt neitrālam arbitram, kas neko neiztērē, tikai iegūst, un eiropieši, nevis amerikāņi būtu tie, kuri dotu šīs drošības garantijas Ukrainai, jo ASV tagad iet izolacionisma virzienā. Bet visa Eiropa un Ukraina gaida, ka ASV būs kā dalībnieks, nevis arbitrs, no kā viņi atkratās. Tāpēc Eiropai jāmācās būt patstāvīgai.