Visi vēlas vienlīdzību. Kā to panākt?

ASV nav pirmā valsts, kas nāk prātā, kad runājam par vienlīdzību.

Jā, mēs bieži domājam par ASV kā par vietu, kur pirmajā vietā ir individuālā brīvība, nevis vienlīdzība. Bet tas neatbilst patiesībai. Ja mēs ieklausāmies šobrīd notiekošajās Demokrātiskās partijas debatēs, tad teju visas debates grozās ap vienlīdzību. Tā nebūt nav jauna parādība. Ja skatāmies uz amerikāņu sabiedrību pēc Pilsoņu kara – tas bija īsts vienlīdzības kustību laiks. Cilvēki, kas cīnījās par ekonomisko, rasu vai dzimumu vienlīdzību, apvienojās plašās sociālās kustībās. Cīņa par vienlīdzību vienmēr pieprasa arī solidaritāti.

Vienlīdzība ir jēdziens, ko var saprast dažādi. Kā apstākļu vai kā iespēju vienlīdzību, piemēram.

Šis dalījums ir pārspīlēts. Iespēju vienlīdzība ir tukša runa, ja milzu korporācijām ir visa vara, ja sievietēm vai afroamerikāņiem nav vienlīdzīgu politisko vai ekonomisko tiesību. To cilvēki ir sapratuši visos laikos. Lai panāktu patiesu iespēju vienlīdzību, ir jāpalielina apstākļu vienlīdzība. Lai to panāktu, ir nepieciešama bezmaksas izglītība, korporāciju varas iegrožošana, sieviešu tiesību paplašināšana u. tml. Risinājumi šajā ziņā pēc būtības ir tādi paši kā Eiropā. Arī vēsturiski. Ja raugāmies uz sociāldemokrātu kustībām aizpagājušā gadsimta beigās, līdzīgas parādības notika arī ASV. Protams, varētu teikt, ka ASV nav izrādījušās pārāk veiksmīgas šo ideju realizēšanā, bet tas jau ir cits stāsts.

Viena no šīm vēsturiskajām kustībām bija Darba bruņinieki (Knights of Labor – red.). Vai mūsdienās kustībai, kas cīnītos par visu strādnieku vienlīdzību, vispār būtu kādas izredzes? Vai viņi tiktu nosaukti par komunistiem un nemaz netiktu pie vārda?

Es uzskatu, ka mums joprojām ir spēcīga vēlme pēc vienlīdzības.

Šajā Trampa laikmetā mēs piemirstam, ka republikāņi patiesībā ir mazākuma partija. Vairākums cilvēku neatbalsta viņu uzskatus. Un, ja paskatāmies uz otru pusi, tad redzam, ka vairākums Demokrātu partijas piekritēju atbalsta kandidātus, kas runā par vienlīdzību. Tā ka – jā, es domāju, ka ideoloģiski šādas kustības ir iespējamas arī šodien.

Pagaidām gan nekas par to neliecina.

Tam ir pietiekami lieli šķēršļi. Par spīti mūsu tehnoloģijām un iespējām, mēs vairs neprotam apvienot spēkus, nezinām, kā izveidot kustību. Pirms 150 gadiem cilvēki to vēl zināja. Taču cilvēki labprāt gribētu apvienoties, lai palīdzētu trūkumcietējiem un atstumtajiem, tāpat kā to darīja Bruņinieki. Ieklausieties demokrātu debatēs.

Nesen savu kandidatūru prezidenta amatam pieteica Maikls Blūmbergs.

Jūs tikko apstiprinājāt manis teikto. Blūmbergs negūs atbalstu Demokrātu partijā. Viņš ir tikai kārtējais miljardieris. Viņš ir daļa no problēmas, nevis no risinājuma. Lai gan es nezīlēju nākotni, esmu vēsturnieks.

Donalda Trampa ievēlēšanu jūs paredzējāt?

Jā.

Tiešām?

Es redzēju, kā "tējas partijas" kustība Obamas gados faktiski iekaroja Republikāņu partiju. Tas būtībā bija partijas pilsoņu karš, kurā ar savām klaji ksenofobiskajām, nacionālistiskajām un galēji labējām pozīcijām pārsvaru guva "tējas partija". Un tad uz skatuves parādījās Tramps ar saviem paziņojumiem par meksikāņu izvarotājiem. Tā ka es nebiju pārsteigts nedz par viņa nomināciju, nedz par viņa uzvaru vēlēšanās. Mūsu mažoritārajā vēlēšanu sistēmā tas var ātri notikt. Turklāt tas var notikt vēlreiz. Šo pašu iemeslu dēļ.

Jūs reiz par populistiem nodēvējāt gan Bērniju Sandersu, gan Donaldu Trampu.

Nē, nē. Es teicu tieši pretējo. Problēma ir pašā jēdzienā. Es pavadīju desmit gadus, rakstot grāmatu par amerikāņu populismu (The Populist Vision). Šis jēdziens patiesībā apzīmē sociāldemokrātisku fenomenu. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados pētnieki Ričarda Hofstatera vadībā nāca klajā ar apgalvojumu, ka populisms esot tāda nestabila ideoloģija, kuras dēļ mēs piedzīvojām labējo "makartisma" fāzi. Šī iemesla dēļ Eiropā visus galēji labējos ksenofobus dēvē par populistiem. Taču populisma kustība ir pilnīgi pretējs fenomens. Es zinu, ka žurnālisti labprāt lieto šo vārdu, bet, pieklājīgi izsakoties, tas vienkārši ir bulšits.