Ziņu aprite sociālajos tīklos: Valda emocijas, ne fakti

Sociālie emociju mediji

Ločmele norāda, ka sarunās ar iedzīvotājiem par mediju pratības jautājumiem izskan, ka visu ziņu patiesumu nemaz neesot iespējams pārbaudīt. "Tad es viņiem saku – katru ziņu nemaz arī nevajag pārbaudīt. Tomēr pavisam noteikti vajag apskatīties, ko un vai citi mediji raksta par tām ziņām, kas jūs ir pārāk satraukušas vai iepriecinājušas," saka eksperte. 

Par piemēru viņa min sociālajā tīklā Facebook agrāk izveidotu lapu, kurā Phjončhanas ziemas olimpisko spēļu norises laikā tika ziņots par Latvijas kērlinga izlases iegūto bronzas medaļu. "Tas bija tajā brīdī, kad Latvija vēl nebija izcīnījusi nevienu medaļu. Oskars Melbārdis vēl nebija startējis, un iedzīvotāji ļoti gaidīja pirmo medaļu. Tad nu parādījās šī ziņa, ka tā ir izcīnīta un to izdarījusi Latvijas kērlinga izlase. Šajā lapā tika aicināts – priecājieties, draugi! Dalieties – Latvija ir izcīnījusi pirmo medaļu!

Es nezinu, vai mums Latvijā ir kērlinga izlase, bet līdz olimpiskajām spēlēm tā gan nebija nokļuvusi. Tajā brīdi, kad apskatījos ziņu, ar to bija dalījušies jau 453 cilvēki," novērojumus par iedzīvotāju paradumiem, daloties ar ziņām internetā, atstāsta Ločmele. 

Komentējot, kādēļ iedzīvotāji dalās ar šādām ziņām, Ločmele atsaucas uz kāda eksperta pausto starptautiskā konferencē. "Sociālie mediji ir emociju mediji. Viss ir iekārtots tā, lai spiestu īkšķīšus un smaidiņus.

Sociālajos medijos faktiski aiziet tikai tās ziņas, kas izraisa kādas emocijas – vai nu patīkamas, vai – tieši otrādi – skumīgas un negatīvas.

Ja dezinformācijai tiek izveidots atspēkojums, tas, visticamāk, nebūs tik populārs. Ja pirmā ziņa ar emocijām ir palikusi prātā, otrā – racionālā – ziņa tik plaši neaizies.

Ir vairāki pētījumi, kas parāda, ka smadzenēm šādas viltus ziņas patīk. Cilvēki ir tendēti dalīties ar emocijām," stāsta Ločmele.

Viņa gan pieļauj, ka daļai iedzīvotāju motivācija dalīties ar šāda veida ziņām saistīta ar pašapziņas celšanu. "Varbūt tā ir vēlme sakrāt pēc iespējas vairāk atzīmju "patīk" un "kopīgot". Ne vienmēr ar savām bildēm un ierakstiem par ikdienas dzīvi cilvēks var iegūt tik plašu interakciju sociālajos medijos kā tad, ja dalās ar ziņu par kaut ko traģisku. Cilvēkam šķiet, ka, ja ir sakrājis šērus, tas cels pašapziņu," spriež Ločmele.
 

Nekritiskā attieksme

Lai arī ziņas, ar kurām kāds izlemj dalīties sociālajos medijos, būtu jāpārbauda, tomēr ne vienmēr vajag paļauties uz pirmajiem rezultātiem, kas parādās, kad interneta meklētājā ieraksta noteiktu vārdu vai frāzi. Informācijas avoti, kas parādās pirmie, bieži vien ir apmaksāti teksti, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka tie ir uzticamāki. Interneta meklētāja sniegtie rezultāti ir atkarīgi arī no katra iepriekš meklētās informācijas.

"Tas ir ļoti riskanti. Cilvēki bieži saka, ka informāciju atraduši internetā. Tas nozīmē, ka netiek pievērsta uzmanība konkrētajam avotam – vai tas ir, piemēram, diena.lv, vai dezinformācijas lapa ar līdzīgu nosaukumu, piemēram, dienna.lv, kā tas bija gadījumā ar portālu delffi. Tas parāda nekritisku attieksmi pret avotu, no kurienes informācija tiek ņemta," stāsta Ločmele. 

Ekspertes pausto daļēji apliecināja arī Dienas veidotais melu ziņu tests. To aizpildīja kopumā 50 jauniešu, starp kuriem bija kādas Rīgas skolas 11. klases audzēkņi un divu augstskolu studenti.

Astoņos jautājumos tika lūgts izvērtēt konkrētu ziņu fragmentu patiesumu un pamatot savu atbildi. Tika prasīts arī nosaukt savus iecienītākos un biežāk lietotos medijus. Vairāki no atbildes sniegušajiem jauniešiem norādījuši tieši sociālos medijus, piemēram, Instagram vai Facebook, kas nav ziņu avoti. Tāpat tika pieminēts interneta meklētājs Google un video koplietošanas vietne YouTube, kā arī vienkārši "internets". Kāds jaunietis atzinis, ka medijus neizmanto, bet, ja kaut ko vajag uzzināt, izmanto tieši Google. Cits aptaujas dalībnieks uz lūgumu pamatot, kāpēc viņš ziņu par to, ka no šā gada velosipēdistiem Rīgā būs jauns nodoklis, uzskata par patiesu, atbildējis: "Nils vienmēr ko izdomās", ar to, visticamāk, domājot galvaspilsētas mēru Nilu Ušakovu, par kuru latviešu valodā rakstīta informācija negatīvā gaismā bieži vien parādās tieši sociālajos tīklos.

Dienas veikto testu par viltus ziņām aizpildīja 50 jauniešu - vidusskolēni un studenti:

• maksimālo punktu skaitu ieguva četri respondenti;
• visveiksmīgāk atpazīta viltus ziņa par it kā brīnumaino citrona ārstniecisko iedarbību (kā viltus ziņu to atzīmēja 42 respondenti;
• Visgrūtāk gāja ar ziņu par Francijas labējās politiķes Lepenas nosūtīšanu pie psihiatra - to kā nepatiesu atzīmēja 28 respondenti, kaut šī ziņa nav izdomāta

Jānorāda, ka Dienas veidotajā testā sociālie portāli kā iecienītākie mediji biežāk parādījās 11. klases skolēnu atbildēs. Arī Ločmele atzīst, ka medijpratība un izglītības līmenis savā starpā ir saistīti, tas pierādījies arī KM pētījumā. 

"Salīdzinājām rezultātus par tiem, kuriem ir pamatizglītība, un augstāku izglītību ieguvušajiem. Tika secināts – jo cilvēkam ir augstāka izglītība, jo viņam ir attīstītāka medijpratība. Viņš ir bijis spiests meklēt cēloņsakarības, tās analizēt, lai uzrakstītu studiju darbus. Galu galā viņam ir bijis jāspēj arī izvērtēt avotus, kurus būtu korekti likt atsaucēs," iemeslus, kāpēc cilvēkiem ar dažādu izglītības līmeni ir atšķirīga medijpratība, skaidro eksperte. Kā piemēru viņa min KM pētījuma jautājumu par uzticēšanos interneta avotu pirmajiem parādītajiem rezultātiem.

Proti, 43% aptaujāto ar pamatizglītību pilnībā piekrīt apgalvojumam, ka interneta meklētāju pirmie piedāvātie rezultāti ir sākumā, jo tie ir visuzticamākie, bet no respondentiem ar augstāko izglītību tikai 22% piekrīt šim apgalvojumam.

Ministrijas pētījumā noskaidrots, ka tieši jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem ir viena no lielākajām grupām, kas mēdz dalīties ar informāciju, nepārbaudot faktus. 2017. gada vasarā šādu savu rīcību atzinuši 40% no attiecīgās grupas respondentiem. Ločmele gan nenoliedz, ka rādītājs varētu būt lielāks, jo šis ir tikai pašvērtējums, turklāt tolaik par medijpratības jautājumiem tik aktīvi kā tagad vēl netika runāts.
 

Jāiesaistās visiem

Eksperte uzsver, ka medijpratības veicināšanā svarīgi ir iesaistīties visām pusēm – ne tikai medijiem un valsts institūcijām, bet arī iedzīvotājiem būtu jāaicina līdzcilvēki izvērtēt informāciju, ar ko viņi dalās internetā. "Tas, ko es medijiem esmu stāstījusi, – auditorijas medijpratības veicināšana ir arī savas auditorijas audzināšana un savas ilgtspējas sekmēšana. Tikai zinoša, kritiski domājoša auditorija, kas spēj atšķirt uzticamu mediju no neuzticama, būs tā, kas patērēs uzticamā medija informāciju," skaidro Ločmele, paužot gandarījumu, ka šim jautājumam mediji pievēršas aizvien vairāk.

Savukārt skolēnu medijpratības veicināšanā liela nozīme ir ne vien ģimenei, tās paradumiem un šādu tēmu pārrunāšanai, bet arī skolotāju iesaistei. "Šobrīd skolās lielā mērā tā [medijpratības veicināšana] ir atkarīga no paša skolotāja entuziasma – vai viņš stāsta par šiem jautājumiem, kādā veidā stāsta un vai skolotājs vispār jūtas gatavs ar jauniešiem runāt par šīm tēmām, lai arī varbūt viņa zināšanas digitālajā pasaulē nav tik spēcīgas kā jauniešiem," stāsta Ločmele. 

Bērzpils vidusskolas latviešu valodas skolotāja Lolita Kokoreviča gan pauž, ka nereti tieši skolotājs skolēniem ierāda, kā lietderīgāk var izmantot interneta resursus. Viņa iepriekš piedalījusies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības programmā Mana Latvija.lv. Dari digitāli!.

"Iesaistot mācību procesā digitālos rīkus, nākas secināt, ka daļai skolēnu zināšanas par internetu un mobilajām ierīcēm beidzas ar dažu populārāko sociālo tīklu lietošanu," saka Kokoreviča. Aicinot skolēnus mācību stundās atrast internetā ar apgūstamo vielu saistītus informācijas resursus, Kokoreviča saskārusies ar apjukumu un neizpratni, nespēju izvēlēties vajadzīgos atslēgas vārdus un formulēt to, ko vēlas atrast. Viņa skolēniem arī māca, ka ir jāpārbauda informācijas avots – kas ziņas sniedzis, cik nopietna ir vietne, kurā informācija atrasta, kādas ir atsauksmes par šo avotu.
 

Medijpratība skolās

Bērzpils vidusskolas skolotāja uzskata, ka arī skolotājiem jāspēj atrast informāciju, kas var būt noderīga mācību procesā. "Jāmāk to sagrupēt un izmantot stundās. Nevar aprobežoties tikai ar savu mācību priekšmetu – bērniem jāmāca arī dzīves gudrība, jāmāca pasaules redzējums, vērtības," uzsver Kokoreviča.

Savukārt Ločmele pauž gandarījumu, ka skolās par medijpratības jautājumiem kopumā runā aizvien vairāk. Šim jautājumam atvēlēta vieta arī jaunajā pamatizglītības standarta projektā. Viņa piebilst, ka KM aktīvi sadarbojusies ar izglītības satura standarta veidotājiem. "Ir patīkami redzēt, ka pie rezultātiem, kas skolēnam jāsasniedz, beidzot 3., 6., 9., klasi, ir minētas tādas medijpratībai būtiskas prasmes kā spēja atšķirt realitāti no atainojuma medijos. Prasmes izvērtēt un salīdzināt informācijas avotus, prasme pārdomāti veidot savu digitālo identitāti. Tas ir diezgan liels sasniegums, jo tas nozīmē, ka šīm tēmām potenciāli varētu tikt pievērsts vairāk uzmanības arī mācību procesā," klāsta KM eksperte un piebilst, ka jau šobrīd skolotāji par šiem jautājumiem var uzzināt vairāk dažādos semināros un iesaistoties projektos. Ministrija ir atbalstījusi arī piecu mācību līdzekļu izstrādi par šo tēmu. 
 

Ievērot mediju higiēnu

Ne vienmēr nepārbaudītu informāciju sociālajos medijos aktīvi tālāk izplata tikai jaunieši, to dara arī pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēki, kas sociālos medijus sākuši izmantot nesen. "To iedzīvotāju rīcība, kuriem ir ap 55 gadiem un vairāk un kuri pirmo reizi piereģistrējušies Facebook, lielā mērā ir līdzīga tam, kam cauri gājuši visi tie, kas reģistrējušies pirms gadiem desmit. Pirmajā posmā gribas dalīties gan ar kabaču receptēm, gan rozā taureņu un kaķu bildēm. Ir reāls gadījums, ka cilvēks līdz pulksten 14 bija dalījies jau ar 20 ierakstiem," klāsta eksperte. Viņa norāda – tā kā Facebook lietotājs pats savu laika joslu neredz, ja vien to neskatās speciāli,

bieži vien viņš nemaz pats neapzinās, cik daudz informācijas ir nodots tālāk.

"Ziņas tiek padotas tālāk, nedomājot par sociālo mediju higiēnu un nepadomājot, ka tas kādam citam var būt patiešām apnicīgi, ja dienā no šī cilvēka ir 40 ierakstu," pauž eksperte.

Ločmele atzīst, ka jēdziens "viltus ziņas" jeb fake news ir kļuvis populārs, tomēr Eiropas Komisija iesaka lietot jēdzienu "dezinformācija", ar ko domāta pārbaudāmi nepatiesa vai maldinoša informācija, kas ir radīta, publiskota un izplatīta, lai iegūtu ekonomisku labumu vai apzināti maldinātu sabiedrību un nodarītu tai kaitējumu. Šajā gadījumā "viltus ziņas" būtu tikai viena no dezinformācijas sadaļām. Eksperte norāda, ka attīstītākas kļūst arī dažādas video viltošanas un manipulācijas iespējas, piemēram, tā dēvētie deep fake. Lai informāciju varētu saukt par dezinformāciju, galvenais ir mērķis. Piemēram, lai arī karikatūras un satīra ne vienmēr ataino realitāti, to mērķis parasti nav kaitniecisks, līdz ar to karikatūru izveidošanu un izplatīšanu nevar saistīt ar dezinformācijas veidošanu. 

Materiāls ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild Izdevniecība Dienas mediji.