Šis, protams, ir tikai viens no piemēriem, kas ļaudīm, kuri statistiku uzskata par kaut ko tikpat šaubīgu kā politiķu solījumi, dod impulsu indīgi norādīt, ka mēs Latvijā vispār tā īsti nezinām daudzus būtiskus ekonomiskus rādītājus (bezdarbs, pelēkais sektors utt.), attiecīgi politiķu plāni ir rakstīti ar dakšām ūdenī. Kā tad ir? Skaidrs, ka mūsdienu mainīgajā pasaulē mēģinājumi nofiksēt kādu rādītāju ir visai nosacīti. Tas neattaisno pašmāju CSP, tomēr jāņem vērā, ka, ja Latvijas CSP dati būtu pilnīgi sazīmēti, Brisele uz mums ātri vien bargi sakliegtu.
Nelaime vairāk ir tā, ka nav CSP alternatīvu vai papildinošu datu, kurus piedāvātu privātā sektora pētnieki un «cipargalvas». Visu cieņu dažu komercbanku sadarbībā ar sociologiem veiktajiem iedzīvotāju noskaņojuma/prognožu nomērījumiem, tomēr būtu ļoti nepieciešami tādi rādītāji kā atsevišķi izdalīti indeksi par izmaiņām ilgtermiņa lietošanas preču pirkumos, pasūtījumos konkrētās nozarēs, noliktavu uzkrājumu apmēros utt. Neesamības iemesli ir dažādi. Gan privātā sektora resursu pieticīgums (iespējams, arī izpratnes līmenis), lai šādu alternatīvo datu vākšanu finansētu. Gan tas, ka Latvijā uzņēmēji ir, domāju, līdz automātiskas reakcijas līmenim ieguvuši pārliecību, ka jo mazāk kaut ko atklāj par savu biznesu, jo labāk. Te pat nav runas par klasisko nevēlēšanos atklāt savus finanšu rādītājus (pirms grāmatveži nav tos «sakārtojuši»). Jo mazāk citi zina par mani, jo labāk. Mēs neuzticamies valstij, bet, kas vēl trakāk, augsts neuzticības līmenis ir pašā biznesa vidē. Un atkal - var jau saprast, jo pēdējie gadi bijuši nežēlīgi un labas manieres biznesā nav plaukušas. Tomēr jāsaprot, ka šādi veidojas apburtais loks: jo informatīvi noslēgtāks ir bizness, jo vājāka ir ekonomiskā informācija, jo attiecīgi grūtāk plānot pašiem savu biznesu.