BCG ekonomisti apgalvo, ka darbaspēka vērtības palielināšanās Ķīnā novedīs pie globālās ražošanas struktūrālām izmaiņām, un rietumvalstīs sāks atgriezties ražotnes, kas agrāk tikušas pārceltas uz Ķīnu. Viņuprāt šī tendence jau ir sākusies un ilgs līdz 2020. gadam. BCG aprēķinājusi, ka globālās ražošanas restrukturizācijas rezultātā ASV atgūs ne mazāk par trim miljoniem darba vietu. Tajā pašā laikā Ķīna cenšas bremzēt šo Pekinai nevēlamo tendenci, mākslīgi pazeminot savas nacionālās valūtas – juaņas – kursu, atzīmē BCG.
Pirmdien, 3.oktobrī, ASV Senāts sāka skatīt likumprojektu, kas ļaus valsts valdībai ievest kompensējošas nodevas precēm no valstīm, kuras tīši pazemina nacionālās valūtas kursu. Šo likumprojektu atbalsta arī Federālās Rezervju sistēmas (FRS) vadītājs Bens Bernanke, kurš paziņoja, ka Ķīnas valūtas politika traucē pasaules ekonomikas atjaunošanai. Pēc likuma piekritēju domām, juaņas vērtība ir pazemināta par 40 procentiem.
Ķīnas Ārlietu ministrija asi reaģēja uz likumprojekta izskatīšanu, paziņojot, ka likums ir pretrunā ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas normām un novedīs pie „tirdzniecības kara”. Savukārt Ķīnas Centrālā bankā paziņoja, ka ASV tirdzniecības nelīdzsvarotībai var būt „citi cēloņi, bez Ķīnas nacionālās valūtas vērtības”.
2011. gada jūnijā ASV tirdzniecības deficīts sasniedza pēdējo divpadsmit mēnešu maksimumu – 18,8 procentus jeb 43,5 miljardus dolāru (200 miljardi dolāru importa pret vairāk nekā 156 miljardiem dolāru eksporta). Tiek uzskatīts, ka tieši spiediens no importa preču puses neļauj ASV tikt galā ar augstu bezdarba līmeni. Septembra beigās bezdarbnieku daudzums valstī bija 9,1 procents no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaita, un mēneša laikā valsts valdībai bija izdevies radīt tikai 60 tūkstošus darba vietu.
Rietumu korporācijas sāka pārcelt ražošanu uz Ķīnu vēl divdesmitā gadsimta beigas, bet maksimumu tiešās ārvalstu investīcijas Ķīnā sasniedza 2002.-2008. gados. Tā 2006. gadā amerikāņu kompānijas investēja Ķīnā 22,6 miljardus dolāru. Tomēr pēc 2009. gada Ķīna sākusi pakāpeniski zaudēt savas pozīcijas lētā darbaspēka tirgū, un rietumu investori tagad dod priekšroku Bangladešai, Vjetnamai un Indonēzijai.