Vairākus gadus Skots Maklelans bija viens no tuvākajiem ASV prezidenta Džordža V.Buša līdzgaitniekiem un godprātīgi pildīja Baltā nama preses sekretāra pienākumus. Tagad S.Maklelans izdevis memuārus, kuros asi kritizē savu bijušo darba devēju un viņa tuvākos padomdevējus. S.Maklelans vēsta, ka prezidents maldinājis amerikāņu tautu un paļāvies uz propagandu, lai iesaistītu amerikāņus karā pret Irāku.
Kļūdains lēmums
40 gadu vecais S.Maklelans ir pirmais no Dž.V.Buša līdzgaitniekiem, kurš atļāvies tik bargi kritizēt prezidenta darbību. Viņš pildīja Baltā nama preses sekretāra pienākumus no 2003.gada jūlija līdz 2006.gada aprīlim. Viens no viņa uzdevumiem bija izklātsīt Dž.V.Buša valdības viedokli preses konferencēs, kurās žurnālisti nereti uzdeva nepatīkamus jautājumus.
S.Maklelans sarakstījis grāmatu Kas notika: vērojumi par Buša Balto namu un Vašingtonas maldu kultūru. Grāmatā viņš neskopojas ar bargiem vārdiem, kas veltīti Dž.V.Bušam un citām Baltā nama amatpersonām. "Bušs vienmēr bijis instinktīvs līderis, nevis intelektuāls līderis. Viņa lēmumi bija balstīti uz iekšējo sajūtu un dziļāko pārliecību. Līdzīgi bija arī Irākas gadījumā," raksta S.Maklelans. Viņš apgalvo, ka Dž.V.Bušs ar Irākas karu gribējis palikt vēstures lappusēs kā dižens līderis, jo šāds gods parasti tiek atvēlēts tikai kara laika prezidentiem. Protams, galu galā viss sanāca daudz sliktāk, nekā Dž.V.Bušs bija iecerējis. "Šķiet, ka vēsture apstiprinās to, ko lielākā daļa amerikāņu jau ir sapratuši - lēmums par iebrukumu Irākā bija smaga stratēģiska kļūda," raksta S.Maklelans.
Prezidenta maldi
Viņš apgalvo, ka Dž.V.Bušam nav raksturīgi stāstīt apzinātus melus, bet nereti viņš noklusē nepatīkamu patiesību. S.Maklelans uzskata, ka Dž.V.Bušs bija pietiekami gudrs, lai kļūtu par prezidentu, bet viņam nepatika iedziļināties niansēs. S.Maklelans secina, ka Dž.V.Bušam nav raksturīgi atzīt savas kļūdas, bet droši vien viņš nožēlo dažus lēmumus. "Es diezgan labi pazīstu prezidentu. Esmu pārliecināts: ja viņam būtu bijusi kristāla lode, kurā viņš redzētu kara sekas (vairāk nekā 4000 kritušu amerikāņu karavīru, 30 000 ievainoto un desmitiem tūkstošu nevainīgu irākiešu upuru), Bušs nekad nebūtu pieņēmis lēmumu par uzbrukumu." S.Maklelans atceras, ka reiz pēc tikšanās ar smagi ievainotu kara veterānu Dž.V.Buša acīs bijušas asaras. "Viņa acīs es saskatīju šaubas un skaidru apziņu par viņa lēmuma sekām.