Saskaņā ar paziņojumiem valsts plašsaziņas līdzekļos, tiesa uzklausīja Gu atzīšanos N. Heivuda slepkavībā, ko viņa esot pastrādājusi aiz bailēm, ka Heivuds varētu apdraudēt viņas dēla drošību. Tāpat tiesa ņēma vēra tādus argumentus kā „atzīšanās” un „mātes jūtas”, kas varētu mīkstināt piespriesto sodu.
Patiesais slepkavības iemesls?
Tomēr, saskaņā ar The Epoch Times informācijas avotiem, Gu nogalināja N. Heivudu tāpēc, ka viņš sāka stāstīt par savu biznesu, kas saistīts ar Faluņgun praktizētāju orgānu un ķermeņu tirdzniecību. Slepkavībai nebija nekāda sakara ar Gu bailēm par dēla drošību.
Kā norāda izdevums, ja tiesa būtu izskatījusi Gu un N. Heivuda darījuma attiecības, tad tā redzētu, ka viņi bija biznesa partneri un 13 gadu laikā iedzīvojās bagātībā uz simtiem vai tūkstošiem cilvēku slepkavību rēķina, jo patieso upuru skaitu var tikai minēt. Tieši šos noziegumus vajadzēja atklāt lietas izskatīšanas laikā Hefejas pilsētas Tautas tiesā.
Pēc The Epoch Times rīcībā esošās informācijas, šie notikumi sāka risināties vēl 1999. gadā Daliaņas pilsētā Liaoņinas provinces ziemeļaustrumu daļā. Sešus gadus Gu vīrs Bo Silajs bija šīs ostas pilsētas mērs. Viņš bija neapmierināts ar savu sabiedrisko stāvokli un viņam likās, ka ir norobežots no augstākās varas līmeņiem.
„Arī Gu domāja tāpat. Viņa bija skaista, eleganta, stipra un gudra, viņai bija Pekinas universitātes maģistra grāds politikas zinātnēs. Kā rakstīja laikraksts Wall Street Journal, Gu pievērsa uzmanību kāds amerikānis. Viņa bija Ķīnas Žaklīna Kenedija. Daliaņa bija par mazu viņas ambīcijām,” teikts rakstā, norādot, ka Bo saruna ar toreizējo Ķīnas kompartijas vadītāju Dzjanu Dzemiņu spēji mainīja Bo un Gu stāvokli.
Žurnālists Dzjans Veipins pastāstīja par šo sarunu rakstā, kuru viņs publicēja 2009. gadā pēc imigrācijas uz Kanādu. 2002. gadā Dzjans Veipins publicēja rakstu, kurā apsūdzēja Bo korumpētībā, par ko Bo viņu apsūdzēja valsts noslēpuma izpaušanā un kūdīšanā uz valsts apvērsumu. Dz. Veipinu toreiz notiesāja uz septiņiem gadiem.
Bo šoferis vārdā Vans toreiz atstāstīja Dzjanam Veipinam Bo sarunu ar Dzjanu Dzemiņu. „Attiecībā pret Faluņgun praktizētājiem jums jāparāda tāda pati nelokāmība, ar kādu Hu Dzjintao 1989. gadā risināja problēmas ar tibetiešu sacelšanos. Tas būs jūsu politiskais kapitāls,” – Bo teicis Dzjans Dzemiņs.
Ieslodzītie Faluņgun praktizētāji
Bo un Gu nebija ilgi pierunājami. Lai gan daudzi Centrālā aparāta un provinču partijas darbinieki ne īpaši priecājās par Dzjan Dzemiņa 1999. gada 20. jūlijā sāktajām represijām, Bo un Gu tām pieķērās ar visu spēku, lai ar to palīdzību pārceltos no Daliaņas uz Pekinu, uzskata izdevums.
Īsā laikā pilsēta priekš Faluņgun praktizētājiem pārvērtās par īstu elli un Bo sāka savu karjeras augšupeju. 1999. gadā viņš tika nozīmēts par Daliaņas pilsētas partijas komitejas sekretāru, kas ir viens no ietekmīgākajiem amatiem Daliaņā. 2000. gadā viņš kļuva par Liaoņinas provinces gubernatora pienākumu izpildītāju, bet 2001. gadā – tika apstiprināts par gubernatoru. 2002. gadā viņš kļuva par ĶKP Centrālās komitejas biedru un kļuva par nacionālo slavenību.
Tikmēr Faluņgun praktizētāji nepārtrauktā straumē plūda uz Pekinu, cenšoties pateikt ĶKP, lai tā aptur vajāšanas. Cietumi un piespiedu darba nometnes Pekinā un tās apkārtnē bija pārpildīti un Bo saskatīja vēl vienu iespēju kā iegūt Dzjana Dzemiņa atzinību, apgalvo izdevums.
Bo izrādīja iniciatīvu un pēc viņa pavēles Liaoņinas provincē sākās plaša cietumu un piespiedu darba nometņu paplašināšana un celtniecība, un tas skāra cietumus Daliaņā, Naņguaņlinā, Dziņdžou un Vafandiaņā, piespiedu darba nometni Džoušuidzi un aizturēšanas centru Jaodzja.
Bo paplašināja arī piespiedu darba nometni Masjaņdzja Šeņjanas pilsētā, pārvēršot to par lielāko cietumu visā Ķīnā. Tāpat viņš paplašināja arī piespiedu darba nometnes Lunšaņa, Šensiņa un citas.
Bo nodarbojās ar nesen izremontēto „objektu” piepildīšanu ar ieslodzītajiem no pārblīvētās Pekinas. Uz viņa cietumiem un piespiedu darba nometnēm veda praktizētājus no visām Ķīnas malām. Jo īpaši Bo interesēja tie praktizētāji, kuri tika arestēti Pekinā, bet atteicās nosaukt savus vārdus, teikts The Epoch Times publikācijā.
Iespēja iedzīvoties
Iesākumā Bo un Gu vajāšanu izvēršanu uztvēra kā iespēju kāpt pa ĶKP karjeras kāpnēm, taču Gu ātri saprata, ka Faluņgun praktizētāju pieplūdums Bo cietumos ir laba iespēja nopelnīt. Saskaņā ar The Epoch Times informācijas avota sniegtajiem faktiem, Nils Heivuds jau no paša sākuma līdzdarbojās šajā lietā un kļuva par Gu palīgu peļņas gūšanā no Faluņgun praktizētāju orgānu un ķermeņu tirdzniecības.
1999. gada augustā Ginters fon Hāgens atvēra pirmo līķu apstrādes rūpnīcu Daliaņā. Pagājušā gadsimta 70. gados G. fon Hāgens izgudroja metodi, ar kuras palīdzību ķermeņa šķidrumus cilvēka ķermenī aizvietoja ar polimēriem un metodi nosauca par plastināciju. Rūpnīca apstrādāja cilvēku ķermeņus izstāžu un dažādu pētījumu vajadzībām.
1995. gadā G. fon Hāgens sāka izstādīt apstrādātos ķermeņus izstādēs, pārvēršot savu izgudrojumu peļņu nesošā biznesā. G. fon Hāgens un viņa darbinieki ar izstādēm ceļoja pa visu pasauli, piesaistot desmitiem miljonu lielu skatītāju auditoriju un gūstot simtiem miljonu lielu peļņu.
Rūpnīcas būvniecību apstiprināja Daliaņas Ārējās tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības pārvalde un pilsētas Rūpniecības un tirdzniecības administrācija. Bo personīgi piedalījās projekta apstiprināšanā. Rūpnīcas izveidošanai sākotnēji bija nepieciešamas investīcijas 15 miljonu ASV dolāru apmērā. Rūpnīca tika izvietota Daliaņas pilsētas daļā ar augstu tehnoloģisko infrastruktūru, skaistā vietā okeāna krastā kalnu pakājē.
New York Times reportieriem G. fon Hāgens pastāstīja, ka rūpnīcu Daliaņā viņš ir uzcēlis, jo atradis šeit lētu darbaspēku, čaklus strādniekus, ārkārtīgi nenozīmīgus ierobežojumus no valdības puses un viegli pieejamus mirušo ķīniešu ķermeņus, kuri pēc plastinācijas, pēc viņa teiktā, galvenokārt bija paredzēti eksperimentiem un medicīniskiem pētījumiem, bet ne viņa izstādēm.
Nepieprasītie ķermeņi
Citējot New York Times, G. fon Hāgena rūpnīca tik viegli varēja dabūt ķīniešu ķermeņus tāpēc, ka viņš atsaucās uz likumu par „nepieprasītiem ķermeņiem”. G. fon Hāgens intervijā New York Times teica, ka pēc jaunās likumdošanas stāšanās spēkā 2006. gada jūlijā „izmantot nepieprasītos ķermeņus ir kļuvis sarežģīti”.
Saskaņā ar Augstākās tiesas izteikto Ķīnas Krimināllikuma 348. panta skaidrojumu, ar nāvi sodīta noziedznieka ģimenei ir jādara zināms, ka viņa ķermeni pēc nāves soda izpildīšanas ir iespējams saņemt noteiktā laika periodā.
„Ja noziedznieka ģimene noteiktajā laika periodā neierodas pēc ķermeņa, tautas tiesai ir tiesības darīt zināmu attiecīgajām organizācijām, ka viņi var izmantot līķi vai ķermeņa atliekas,” – teikts skaidrojumā.
348. pants dod plašas iespējas tiesām un sabiedrības drošības dienestiem pēc saviem ieskatiem rīkoties ar katru ķermeni, kurš tiktu apzīmēts kā „nepieprasīts”.
Penam Juņfenam bija juridiskā prakse Ķīnā. Viņš pastāstīja Sound of Hope Radio reportierim, ka patiesību sakot, 348. pants dod tiesības tiesām atļaut kremēt ieslodzīto ķermeņus un tāpēc viņu orgāni var būt izņemti pirms kremēšanas bez ģimenes piekrišanas.
Un patiešām, kā vēsta publikācijas Faluņgun informatīvajā interneta saitā Minghuei, kad Faluņgun praktizētāju ģimenes locekļi tika izsaukti, lai saņemtu savu tuvinieku ķermeņus, visbiežāk viņi saņēma urnu ar pelniem, bez iespējas pārliecināties, tieši kura cilvēka pelni atrodas šajās urnās, teikts rakstā.
Pret Faluņgun vērsto vajāšanu īpašie apstākļi padara praktizētājus vēl vairāk neaizsargātus pret to, ka viņu ķermeņi var tikt nosaukti par „nepieprasītiem”. Faluņ Dafa Informācijas centra (FDIC) pārstāvis Erpins Džans savā esejā grāmatā Valsts orgāni skaidro, kāpēc Faluņgun praktizētāji bieži vien slēpj savus personu datus, kad viņi tiek arestēti. Ja taps zināms, kas viņi ir, tad var ciest arī viņu radinieki un darba kolēģi. Neizpaužot informāciju par sevi, praktizētāji cenšas tos aizsargāt.
Neatpazītie Faluņgun praktizētāju ķermeņi tiek klasificēti kā „nepieprasīti”, tāpēc policijai nav iespējas sazināties ar to ģimenes locekļiem. Savukārt to praktizētāju ģimenes locekļiem, kuri nenosauca savus vārdus, nav iespēju uzzināt par savu tuvinieku nāvi. Policijai un tiesām nav nekādu šķēršļu, lai atbrīvotos no nepieprasītiem ķermeņiem un viņi var tos pārdot, piemēram, par ļoti augstu cenu, norāda izdevums.
Orgānu piegādes
Gu atrada divus veidus kā Faluņgun praktizētājus pārvērst skaidrā naudā. Viņu orgānus var izņemt un izmantot transplantāciju operācijās Liaoņinas slimnīcās, bet ķermeņi var tikt pārdoti plastinācijas rūpnīcām.
G. fon Hāgens New York Times pastāstīja, ka viņa biznesa partneris, doktors Sui Hundzjiņs ir kļuvis par viņa konkurentu, uzceļot tādu pat rūpnīcu un piegādājot viņa konkurentiem ķermeņus plastinācijai.
G. fon Hāgens un Sui pārtrauca sadarboties 2000. gadā. Kopš tā laika Daliaņā ir atvērušās vairākas plastinācijas rūpnīcas un Ķīna ir kļuvusi par pasaulē lielāko līķu eksportētāju. Radio Free Asia ziņo, ka viens plastinēts ķermenis var tikt pārdots par miljonu ASV dolāru.
The Epoch Times informācijas avots vēsta, ka Gu un N. Heivuds veica ķermeņu piegādes plastinācijas rūpnīcām un piegādāja Faluņgun praktizētāju ķermeņus, kuri sastādīja lielāko daļu no Daliaņas plastinācijas rūpnīcām piegādāto ķermeņu skaita. Saskaņā ar informācijas avota sniegtajiem faktiem, Gu bija finanšu menedžmenta, ārzemju un vietējās interneta reklāmas radītāja. Viņa arī bija tā, kura nodibināja cilvēku ķermeņu un orgānu eksporta kanālus.
The Epoch Times nav informācijas par to, ka G. fon Hāgenam vai citiem plastināciju rūpnīcu īpašniekiem ir bijis zināms, ka ķermeņi, ar kuriem viņi apgādāja Daliaņas medicīnas skolas, piederēja nogalinātajiem Faluņgun praktizētājiem.