Irāņu militāristi pieprasa Musavi nodošanu tiesai

Kāda starpība kurš tur pie varas,visi viņi tur vienādi,griež galvas viens otram un nekas nemainās.

lieliska analīze. paldies.

Viens no ĻOTI VIENKĀRŠS piemērs varas iegūšanai. Neatšķiras - kādai cilv. rāsai piederam.

Tipiska fundamentālistu vecās revolūcijas gvardes (Musavi & Co) cīņa par varu ar jaunajiem, kuri izvirzījušies vadībā un vecos bukus bīda nost. Protams, tāpat kā pie mums Ždanoka un Rubiks, arī Musavi dara visu, lai atgrieztos pie zaudētās varas siles. Mani vairāk izbrīna tas, ka mūsu masu medijos pamatā dominē tādi līdzjūtību raisoši virsraksti kā "Apslāpēti opozīcijas protesti Teherānā" u.tml., pat nepalūkojot, kas ir šī opozīcija. Aber tā ir tā pati opozīcija, kas līdz šim bijusi pozīcija un ko kopš 1979. gada Rietumi gānījuši kā "ļaunuma ass" dzinējspēku: Musavi pārstāv "veco revolucionāru" paaudzi, kas tūlīt pēc 1979. gada islama revolūcijas sāka kontrolēt valsts pamatresursus (naftu/gāzi u.c. dabas resursus - nekā cita tai laikā valstī nebija). Nenoliedzams šī grupējuma neoficiālais līderis ir bagātākais cilvēks Irānā - viņu "mākoņtēvs", - bijušais tās prezidents Rafsandžani (kurš šobrīd ir ietekmīgās Lietderības padomes priekšsēdētājs), kurš savulaik nomainīja prezidenta krēslā Hameneji, kad tas kļuva par Augstāko vadītāju. T.i. Musavi pamatā atbalsta turīgie pilsētnieki, valsts ierēdniecība, garīdzniecība, studenti, tb t.s. inteliģence (kas tiem ļauj apšaubīt vēlēšanu rezultātus, jo priekšvēlēšanu aptaujas tika veiktas lielpilsētās, kas deva aptauju rezultātu Musavi par labu, taču neatspoguļoja reālo elektorāta pozicionēšanos, nu līdzīgi kā dievzemītē, kur ja veiktu priekšvēlēšanu aptauju blogu rakstītāju vidū, tad būtu skaidrs, ka Šlesers nekad politikai tuvumā nebūs, bet reālie vēlēšanu rezultāti izrādījās diametrāli pretēji), t.i. slāni, kam askētiskās šiītisma normas liedz baudīt dzīvi. Savukārt Ahmadinežads pārstāv "jauno vilku" paaudzi, kas revolucijas laikā bija vēl par jaunu, līdz ar to tikai tagad iesaistījušies cīņā par pīrāga pārdali - pamatā nākuši no nabadzīgo iedzīvotāju slāņiem, kas izsitušies dzīvē jomās, kurās noteicošās ir indivīda personiskās dotības, nevis vecāku nauda, t.i. pamatā armija, drošības dienesti, Islama revolūcijas sargu korpuss (IRSK), celtniecības nozarē iesaistītie u.tml. Bet vēlēšanās par šo grupējumu balso nabadzīgie lielpilsētu iedzīvotāji, provincē un mazpilsētās, tb valsts iedzīvotāju neizglītotais vairākums, kuram no valsts liberalizācijas nebūs nekāds labums, taču dzīves komforta līmenis pazemināsies vēl vairāk, jo naudas resursu neesamība liegs iespēju gūt kaut niecīgu labumu no izmaiņām valsts politiskajā iekārtā un ekonomikā. Toties patīk "strikta retorika" (neizglītotā pūļa tiekšanās pie "stiingrās rokas" ir vērojama visās civilizācijās krīžu brīžos). T.i. faktiski Irānas sabiedrība sašķēlusies divās daļās: vecie Homeini līdzgaitnieki - priviliģētais slānis, - ar Musavi kā karogu, pret virsniecības un nabadzīgo iedzīvotāju slāņu atbalstītajiem "jaunajiem konservatoriem" ar Ahmadinežadu vadībā, kuri uzsākuši cīņu pret līdzšinējo korumpetizējušos eliti (gan jau, kad paši pie varas būs pāris gadu desmitus, sakorumpēsies tikpat daudz) par atgriešanos pie godīguma ideāliem. Manuprāt notikumus jāpalūko tieši šādā rakursā. Šķiet, pirmajā kaujā Ahmadinežads uzvarējis, jo lai kā kritiķiem nepatiktu, iedzīvotāju vairākuma atbalsts nepārprotams (tāpēc tik viegli piekrita balstu pārskaitīšanai šaubīgajos iecirkņos). Pagaidām viņu atbalsta arī IRSK un tā tiešais boss ajatolla Hameneji kā pretsvaru savam sensenajam ienaidniekam, Homeini labajai rokai Rafsandžani, kā arī pārējās garīdzniecības naidīgajai nostājai (Hameneji pozīcijas, ja atceramies, kā viņš nāca pie varas, ir visai nestabilsa). Rafsandžani ir priekš Hameneji daudz bīstamāks, nekā niecīgās minoritātes pārstāvis bez sava asinsradinieku tīkla valsts pārvaldē Ahmadinežads. No otras puses, Hameneji atbalsts nav nesatricināms - vecajam lapsam gana izdevīgs būtu arī Musavi prezidenta krēslā, ja izdotos neitralizēt Rafsandžani klanu - prezidents, kura ievēlēšanas leģitimitāte apšaubāma un kurš amatā kāpis tikai ar nemieru organizēšanas palīdzību, nekad nebūs tik stabila politiska figūra, kā pilsoņu vairākuma ievēlēts. Jautājums ir, kā notikumi risināsies tālāk? Šķiet, piepešu Rietumu svētību saņēmušo "vecie revolucionāri" mēģinājums uzmeikot "krāsu revolūciju" ir izgāzies un Ahmadinežads no amata neatkāpsies. Jautājums ir, cik spēcīgas viņa pozīcijas valstī, kur gandrīz viss birokrātijas aparāts ir opozīcijā un vairāk vai mazāk atklāti simpatizē tā pretiniekiem. T.i. vai tiks atjaunots status quo, jebšu Ahmadinežads ķersies pie valsts aparāta tīrīšanas (kam par labu liecina īslaicīgais Rafsandžani meitas arests)? Tā vai citādi, Irāna veiksmīgi ieslīgusi iekšējā kolīzijā, kas ievērojami maina spēku samēru Tuvajos Austrumos.

Tas atkal izraisiis jaunu nemieru vilni. Te ir tikai jautaajums - vai militaaristi ir tik stulbi, ka neapzinaas ko dara vai tieshi otraadi - apzinaas ko dara un zina pat kaapeec.

Līdz ar to aiziet pasaules godība, tas ir Revolucionārā gvarde. Viņi domā, ka viņiem pieder reālā vara, bet kādreiz tā beigsies un izskatās, ka ar šādu atklātu konfrontāciju nevienam Irānā vairs nav ilūziju par viņiem. Tas nozīmē, ka viņus agrāk vai vēlāk nonesīs tāpat kā viņi nonesa citus 1979. gadā.