Šī ideja izklāstīta dokumentā, ko sagatavojusi viena no koalīcijas sarunu darbagrupām, kuru uzdevums ir sagatavot priekšlikumus politiskajiem kompromisiem, kas ļautu Merkeles pārstāvētajiem konservatīvajiem un sociāldemokrātiem (SPD) veidot kopīgu valdību.
Darbagrupas sagatavotais priekšlikums paredz, ka turpmāk Vācijā būtu rīkojami referendumi gadījumos, kad ES pieņemtu lēmumu uzņemt kādu jaunu dalībvalsti, kad Berlīne nodotu Briselei kādas jaunas pilnvaras, kā arī tad, ja Vācija uzņemtos kādas papildu finanšu saistības pret ES. Ja šāds priekšlikums tiktu īstenots dzīvē, tas ievērojami ierobežotu Vācijas valdības rīcībspēju strauji reaģēt uz ekonomiskas krīzes izraisītajām problēmām Eiropā.
Taču priekšlikumam vispirms jāgūst atbalsts plašākā darbagrupā, kuru vada pati Merkele, un viens no viņas vadīto kristīgo demokrātu (CDU) pārstāvjiem jau otrdien ļāvis noprast, ka šajā jautājumā vienprātības nav.
"Kā iepriekš, joprojām pastāv nopietnas šaubas par referendumu ieviešanu nacionālajā līmeni," norādīja Ginters Krings, CDU un tās Bavārijas meitaspartijas - Kristīgi sociālās savienības (CSU) - Bundestāga frakcijas priekšsēdētāja vietnieks. "Pārstāvniecības demokrātija Vācijā sevi ir pierādījusi, tostarp lēmumos par Eiropu, un mēs vēlamies pie tās turēties."
Tomēr dokumentā atspoguļota Vācijas partiju gruzdošā neapmierinātība ar demokrātiskās leģitimitātes trūkumu, pieņemot lēmumus par kādu pilnvaru nodošanu ES vai par Vācijas līdzekļu piešķiršanu citām ekonomiskās grūtībās nonākušām bloka dalībvalstīm. Īpaši bieži šāda kurnēšana dzirdama CSU aprindās.
"Iedzīvotājiem ir tieši jāprasa viedoklis par īpaši svarīgiem Eiropas politikas lēmumiem," teikts dokumentā, kuru sagatavojusi iekšpolitikas darbagrupa, kuru vada līdzšinējais iekšlietu ministrs Hanss Pēters Frīdrihs, kas pārstāv CSU, un SPD pārstāvis Tomass Opermans.
Pēc Otrā pasaules kara pieņemtā Vācijas konstitūcija referendumu rīkošanu stingri ierobežo, jo tiek uzskaitīts, ka plebiscīti savulaik kalpojuši par instrumentu Ādolfa Hitlera rokās nacistu režīma varas nostiprināšanai. Vācijas Pamatlikums referendumus valsts mērogā pieļauj rīkot vienīgi ļoti ārkārtējos apstākļos, tas ir, gadījumos, kad tiek grozītas valsts robežas vai arī mainīta pati konstitūcija. Tomēr 1990.gadā, kad notika Vācijas atkalapvienošanās, referendums netika rīkots. Tautas nobalsošana nenotika arī desmitgadi vēlāk, kad vācu marku nomainīja eiro. Taču 2012.gadā, kad pat Konstitucionālā tiesa pauda bažas par eirokrīzes apdzēšanas pasākumu leģitimitāti, Vācijā uzliesmoja debates par iespējamo Pamatlikuma grozīšanu.
Finanšu ministrs Volfgangs Šeible, kas arī pārstāv CSU, tolaik atzina, ka referendums par tālāku ES integrāciju, iespējams, būtu nepieciešams "agrāk, nekā ticis uzskatīts".
Aptaujā, kuru jūnijā veica sabiedriskās domas pētniecības organizācija Deutschlandtrend, tika konstatēts, ka 71% vāciešu atbalstītu referenduma rīkošanu par plašāku pilnvaru nodošanu ES institūcijām. Tomēr Merkele pret šo ideju vienmēr izturējusies noraidoši. Daļēji tas skaidrojums ar bažām, ka tautas nobalsošanas savā labā varētu izmantot tādas populistiskās partijas kā nesen izveidotā Alternatīva Vācijai (Alternative für Deutschland - AfD), kurai pietrūka pavisam nedaudz balsu, lai septembrī notikušajās Bundestāga vēlēšanās pārvarētu iekļūšanai parlamentā noteikto piecu procentu barjeru.
Mazinoties ekonomiskās krīzes spiedienam, debates par referendumiem gan pierimušas, un priekšvēlēšanu kampaņas laikā tām nebija īpašas nozīmes.
"Nespēju noticēt, ka tā (ideja par referendumu rīkošanu) koalīcijas sarunās izdzīvos," atzīst Berlīnes Brīvās universitātes profesore Tanja Bercele. "CSU vienmēr prasījusi referendumus. Nesaprotu, kāpēc SPD tam piekritusi. Iespējams tas pieder pie kaulēšanās stratēģijas, kaut kas, no kā SPD varētu atteikties apmaiņā pret kaut ko citu. CDU, protams, ir ambivalenta, taču nespēju noticēt, ka Merkele piekritīs šim ierosinājumam."