Būs jāmācās dzīvot uz Mēness

Šis debesu globuss nedaudz atgādina mūsu zinātni - it kā valsts un sabiedrības aizmirsta, gandrīz pilnīgi bez tās mātišķās aprūpes palikusi, zinātne tomēr vēl pastāv un pasaules zinātnes Visumā mēs vēl esam gana spoži, cienīti un atbalstīti. Tas ir Latvijas aizvadītā gadsimta pēdējās desmitgades sava veida fenomens. Es neuzmanīgi atspiežos pret zvaigžņu globusu, un asociētais profesors Juris Žagars man smalkjūtīgi atgādina astronomu trīs nerakstītos likumus - krītot neķeries pie teleskopa, neaiztiec to, kas uz tevi neattiecas, un aizejot izslēdz elektrību... Mums vajadzētu iepazīties. Pamatdarbā es strādāju par prorektoru Ventspils augstskolā, kur arī lasu Ekonomikas un Tulkošanas studiju fakultāšu studentiem dabaszinātņu pamatproblēmu kursu. Pēc mana subjektīvā vērtējuma, viņiem tas tīri labi iet pie dūšas. Latvijas Universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē man ir vairāki kursi un atbildība par astronomijas maģistrantūru. Pēc piecdesmit mūža gadu un zinātniskās kvalifikācijas pietiekami augstas virsotnes sasniegšanas - habilitācijas darba aizstāvēšanas - esmu nolēmis nopietnāk pievērsties pedagoģiskajam darbam. Savas dzīves pozitīvo programmu un jēgu es redzu, formējot to jaunās paaudzes daļu, kas mācās augstskolās, jo tieši viņi būs mūsu nākotnes dzīves kapteiņi. Kā jauns cilvēks nokļūst līdz zvaigžņu studijām? Es patiesībā neesmu īsts astronoms, man ir ļoti odioza specialitāte - 1973.gadā ar izcilību beidzu Maskavas Valsts universitāti, specializējos kosmiskā lidojuma mehānikā un lietišķajā matemātikā. Es ļoti dzīvoju līdzi pirmajiem kosmiskajiem lidojumiem. Nopietns pagrieziena moments manā dzīvē bija kosmonauta Komarova bojāeja, tas laikam bija 1967.gads. Sapratu, ja reiz cilvēki iet bojā, šajā jomā ne tuvu viss ir tik labi un veiksmīgi un tur vēl ir ļoti daudz darāmā. Tāpēc izvēlējos šo specialitāti. Man piedāvāja darbu Maskavā, un kādu laiku arī esmu tur strādājis, bet negribējās tur palikt pavisam, bija kaut kāds patriotisms, tāpēc atgriezos Rīgā un faktiski visu apzinīgo mūžu esmu nostrādājis Latvijas Universitātē. Tikai pēdējā gadā esmu kļuvis par ventspilnieku, pārcēlies uz Irbeni pie radioteleskopiem, jo Universitātei, kā lai to delikāti pasaka, nepietiek naudiņas, lai apmaksātu darbu visiem, kas ar sirdi kā mātei esam tai piederīgi uz visu mūžu. Es gan neesmu no Universitātes aizgājis pavisam, tomēr apzinos, ka šeit vairs nestāvu ar abām kājām. Vai jaunatnes vidū astronomija tagad ir populāra? Pietiekami populāra, jaunieši par to interesējas, bet viņiem nav lielas iespējas to izvēlēties par savu profesionālo darbu. Tagadējā jaunā paaudze darba piedāvājumu par sešdesmit vai simt latiem mēnesī neuztver nopietni. Pēc teiktā spriežot, jūsu prognozes zinātnes attīstībai Latvijā jaunajā gadsimtā ir diezgan pesimistiskas. Situācija Latvijas zinātnē, manuprāt, ir viena vienīga bēdu ieleja. Man šķiet, ka zinātne Latvijā pēdējo desmit gadu laikā ir jau novesta komas stāvoklī un, kaut arī vēl nav pavisam beigta, vairs nefunkcionē kā sociāls elements. Atgriezt to sociālajā apritē visu pilnībā faktiski vairs nav iespējams. Kaut ko varbūt varētu saglābt, lai nākotnē viss nav jāsāk no nulles, taču, diemžēl, nekas neliecina par iespējamām pozitīvām pārmaiņām. Pirms dažām nedēļām nomira pēdējais kodolfiziķis Latvijā Pēteris Prokofjevs, un mums vairs nav kodolfizikas. Tas, kas vēl vietām palicis, ir tikai kaut kas no vecajiem taukiem, bet arī tie jau ir gandrīz izsīkuši. Zinātnei jāatdod visa dvēsele. Zinātnes finansējums desmit neatkarības gados ir samazinājies aptuveni desmit reižu, un zinātnieki pašlaik ir sociāli diskreditēti, gribētu pat teikt - piesmieti. Apzinoties šo dramatisko situāciju un arī to, ka jūsu vārds un darbi ir labi pazīstami pasaules zinātnieku aprindās, varējāt taču aizbraukt no šejienes. Jā, 90.gadu sākumā tāda iespēja bija, bet tad es, līdzīgi daudziem, biju uz patriotisma viļņa. Protams, vienmēr jau arī Latvijā būs kāds zinātnieks, kas kaut ko darīs un pat kaut ko atklās, bet viņš jau nestrādās Latvijai, jo te vienkārši nebūs cilvēku, kas spēs saprast viņa darba jēgu. Viņa laboratorijai nauda nāks no kādas citas valsts, bet mūsu sabiedrībai viņš īstenībā būs zudis. Līdz ar to dramatiski apdraudēta ir mūsu augstākās izglītības kvalitāte, jo konkurētspējīgu izglītību var sniegt tikai tādi cilvēki, kas paši piedalās zinātniskās jaunrades procesā. Kāda Maskavā bija jūsu diplomdarba tēma? Mans diplomdarbs, pirmā un otrā disertācija, kā arī habilitācijas darbs bija par vienu tēmu - Zemes mākslīgo pavadoņu kustību. Kosmisko pētījumu «pīrāgs» bija un ir ļoti daudzslāņains, tur vieta atradās ļoti dažāda rakstura pētījumiem. Tā bija arī slēgtā zinātne, par daudzu pētījumu rezultātiem neko nedrīkstēja publicēt, bija jāparakstās par zinātnisko atklājumu neizpaušanu utt. Informācija tika slēpta no ārzemju kolēģiem, bet nebija ierobežojumu tās ieplūšanai no ārzemēm. Četras reizes esmu strādājis Āfrikā, ar speciālām ierīcēm precīzi mērīju satelītu kustību. Toreiz tika veidoti Zemes formas un tās gravitācijas lauka modeļi, kas bija aktuāli gan no pētniecības, gan militāro pielietojumu viedokļa. Kur vēl strādājāt bez Āfrikas? Pa druskai daudz kur - Vācijā, Somijā, Francijā, Bulgārijā, Ukrainā, Krievijā, arī Mongolijā un tālajās salās pie Antarktīdas. 80.gados kādus desmit gadus varēju pilnvērtīgi nodarboties ar zinātnisko darbu. Tas galvenokārt bija saistīts ar satelītu astronomiju, ar speciālu teleskopu būvi, ar to vadības programmatūrām. Bija zvaigžņu karu laiks, un nauda šādām lietām netika taupīta. Kādi ir lielākie darbi, ko esat paveicis zinātnes laukā? Esmu iebūvējis savus ķieģelīšus XX gs. kosmosa apgūšanas būvē, taču es negribētu pārspīlēt savu veikumu. No vienas puses, esmu līdzdarbojies vairāku satelītu lāzerteleskopu, to matemātiskā nodrošinājuma un programmatūru izstrādē. Šie lāzerteleskopi savulaik bija visai pieprasīti gan Krievijas, gan citu valstu kosmisko programmu izpildei. Esmu izstrādājis ne pārāk ģeniālu, bet tomēr saprātīgu Zemes mākslīgo pavadoņu redzamās kustības teoriju, kurā ir virkne veiksmīgu risinājumu, varētu pat teikt - odziņu. Kosmosa izpētē joprojām ir iesaistīts ļoti liels cilvēku skaits, tas savā būtībā ir kolektīvs darbs, kurā katrs aprūpē savu sektoru. Tas nepavisam nav lepnā vientulībā atklāt jaunu zvaigzni un piespraust to sev pie krūtīm. Cik teleskopu ir Latvijā? Baldonē ir kādi trīs, Rīgā, LU Botāniskajā dārzā vēl pārītis, Irbenē divi lieli no krieviem mantoti radioteleskopi. Viens no tiem ir augstas klases instruments ar ļoti labiem precizitātes parametriem. Tas ir labākais Ziemeļeiropas radioteleskops. Ne Zviedrijā, ne Norvēģijā, ne Somijā, ne Dānijā tam līdzvērtīga instrumenta nav. Lai gan šis radioteleskops būvēts pirms kādiem divdesmit gadiem, morāla novecošana tam tik drīz vēl nedraud, jo krievu armija, to būvējot, naudu neskaitīja. Kolēģi no Lielbritānijas tā vērtību lēš ap divdesmit miljoniem dolāru, un īstenībā būtu vajadzīgs tikai nepilns miljons latu, lai to vienreiz sakārtotu un ievestu jēdzīgā apritē. Latvijas astronomi tagad ir tik nabagi, ka spēj teleskopu noslogot labi ja pāris nedēļu gadā, bet ārzemju astronomus attur nepievilcīgie darba apstākļi. Nav jau tā, ka nepavisam nebrauc. Ja sakārtotu tualetes, ievilktu ūdeni, iekārtotu apkuri, tad, protams, brauktu vairāk, bet to izdarīt ir Latvijas pienākums. Mūsu direktora Bervalda kunga pūliņi pagaidām gaidīto rezultātu vēl nav devuši. Ātrai naudas taisīšanai šie instrumenti patiešām nav piemēroti, bet Latvijas tēla veidošanai tie būtu ļoti noderīgi. Ar ko kosmosa izpētes jomā mūs pārsteigs jaunais gadsimts? Noteikti ar jauniem būtiskiem atklājumiem. Cilvēki ir drusku naivi, domājot, ka viņi kā dievgosniņas ilgi dzīvos uz planētas virsmas bez jelkāda jumta virs galvas tik kom-fortablos apstākļos kā pašlaik. Kādreiz upes tecējušas ne tikai uz Marsa, bet arī uz Venēras, kur tagad ir gandrīz 500 grādu temperatūra. Gribu atgādināt, ka XX gs. laikā Zemes vidējā temperatūra pieaugusi par 1,4 grādiem, izveidojies ozona caurums un, šķiet, šie bīstamie procesi arvien paātrinās. Taču vēl nesen vienošanos par klimata glābšanu valstis nepanāca. Mēs esam tik tuvredzīgi un negribam domāt par lietām, kas ir tālāk par mūsu pilnvaru termiņiem, par mūsu dzīves laiku, es baidos, ka cilvēce atjēgsies tad, kad vairs nebūs tehnisko iespēju kaut ko saglābt. Pēdējais lidojums uz Mēnesi notika 1972.gadā. Pagājuši trīsdesmit gadi, vai neesam aizmirsuši, kā to dara? Tiesa, ar Marsu esam strādājuši nopietnāk. Ir atklāts, ka pēdējo dažu miljonu gadu laikā uz Marsa ļoti mainījies klimats, kad šī mūsu izpratnē relatīvi ziedošā planēta, kur tecēja upes un viļņoja okeāni, pārvērtās par aukstu, neauglīgu tuksnesi. Informācija par šiem procesiem kā koku gadskārtās ierakstīta Marsa polāro cepuru atkusušajās ledus nogāzēs - to neatliekami vajadzētu pētīt. Kas notiek uz Zemes, mēs īstenībā nesaprotam, jo nav pietiekama eksperimentālā materiāla, bet Zeme uzkarst, un, pēc drūmākajām prognozēm, mums ceļš ir Venēras virzienā, kur vidējā temperatūra ir 480 grādi, nu gluži kā ellē. Bet miljons gadu... Miljons gadu astronomiskā mērogā ir īss laika sprīdis, pirms miljons gadiem uz Zemes jau dzīvoja cilvēki, un, ja pēc miljons gadiem cilvēku te vairs nebūs, man personīgi ir žēl. Vai cilvēka spēkos ir kaut ko mainīt? No astronomiskā viedokļa ir dažas pavisam vienkāršas lietas - tepat blakus rokas sniedziena attālumā ir Mēness, tas nav mainījies pēdējos 3,5 miljardus gadu, jo ir debess ķermenis savā dabiskajā stāvoklī. Saules sistēmā tas bez lielām izmaiņām var pastāvēt vēl desmitiem miljardu gadu. Dzīvošanai Mēness gan nav tik ērts un piemērots kā Zeme, bet, ja cilvēki iemācīsies tur dzīvot, viņiem nebūs jābaidās no iznīkšanas. Pat ja uz Zemes notiks kādas katastrofālas kataklizmas, vismaz viena daļa cilvēces izdzīvos un saglabāsies mūsu ģenētiskais un kultūrvēsturiskais civilizācijas mantojums. Bet, ja paļausimies tikai uz Zemes dzīvi, neko labu gaidīt nevaram. Iespējams, ka Golfa straumes izmaiņas izraisīs Eiropā būtiskas klimata izmaiņas jau šajā gadsimtā, ļoti daudzas pazīmes liek būt uzmanīgiem ģeofizikālo pārmaiņu kontekstā. Ja tas notiks, sāksies bads. Tur, kur vakar sēja kviešus, būs jāaudzē kaktusi, un otrādi. Cilvēce būs aizņemta ar aktuālo problēmu, kas tai gāzīsies uz galvas cita aiz citas, pilnīgi neatliekamiem risinājumiem un investīcijām Marsa pētniecībai vai bāzes sagatavošanai dzīvei uz Mēness nebūs vairs ne laika, ne spēka. Kas jādara, lai sagatavotos dzīvot uz Mēness? Jāatrod līdzekļi, lai šajā gadsimtā tur sāktu veidot vispirms pētniecības bāzi. Mēness stacija droši vien sāks atmaksāties tikai pēc gadiem trīsdesmit, četrdesmit. Tad, kad tur varēs veikt tādas saimnieciskās dzīves aktivitātes, par kurām šodien grūti iedomāties, bet ko uz Mēness būs daudz vieglāk darīt, jo tur ir daudz vājāka gravitācija. Pasaulē joprojām neģēlīgi daudz tērē bruņošanās jomā. Ja kaut daļu šo līdzekļu novirzītu kosmosa izpētei, ja atrastos investīcijas lidojumiem uz Marsu pētīt šīs planētas ģeofizikālos fenomenus, tad varbūt mums izdotos saglabāt komfortablo vidi uz Zemes dažus desmitus vai simtus tūkstošus gadu ilgāk. Acīmredzot mēs neesam vienīgās augsti attīstītās būtnes Visumā? Pieļauju, ka mēs pat esam ar viņiem kādreiz tikušies un varbūt mēs paši arī nemaz neesam radušies uz Zemes. Kāpēc tik daudzām senajām tautām bija tik ļoti liela interese par astronomiju? Kāpēc daudzās reliģijās ir motīvs, ka dievi devās uz debesīm un solījās atgriezties, lai mūs izpestītu? Bībelē ir fakti, kam sākumā nepievērsām uzmanību, piemēram, sākumā Dievs atdalīja gaismu no tumsas... Pēc lielā sprādziena teorijas patiesi bija brīdis, kad starojums atdalījās no vielas, un šis starojums bija gaišs, bet viela tumša... Ir zināms daudz tādu it kā drumstalu no pazaudētām zināšanām. Tās vedina uz domām, ka kontakti kādreiz varētu būt bijuši un ir tikai aizmirsti. Minēšu satriecošu piemēru, kā saglabājas it kā aizmirsta informācija: pēc kosmoplāna Challenger avārijas tika pārkonstruētas cietās degvielas paātrinātāju raķetes, kas paceļ kosmosa kuģi stratosfērā. Bija noteikts, ka šo raķešu diametrs ir tieši 5 pēdas un 8,5 collas. Konstruktoriem radās problēma šajā diametrā attīstīt vajadzīgās jaudas, viņi ieteica palielināt raķetes diametru, bet izrādījās, ka tehniskie noteikumi to aizliedz darīt. Kāpēc? Kāds sāka meklēt atbildi un atrada to vēsturē. Izrādījās, ka raķeti no rūpnīcas paredzēts vest ar vilcienu caur tuneli Jūtas štatā, bet tunelis ir tikpat plats, cik sliežu attālums ASV dzelzceļiem. Pētnieks meklēja, kāpēc tad izvēlēts tieši tāds sliežu platums. Izrādījās - tas ņemts no Anglijas sliežu platuma, bet tas savukārt ir attālums starp viduslaiku karietes riteņiem... Kāpēc karietēm vajadzēja kanonizēt attālumu starp riteņiem? Tādēļ ka karietēm vajadzēja labi ripot pa tālaika tālsatiksmes ceļiem, ko būvējuši romieši, un ceļiem bruģētas bija tikai malas! Meklēja tālāk, kas tad noteicis romiešu ceļu platumu. Noskaidroja, ka pa šiem ceļiem bija labi jāripo romiešu kaujas ratiem, kuriem riteņu attālums bija tieši 5 pēdas un 8,5 collas. Kas tad noteica šo attālumu? To noteicis sena imperatora rīkojums attālumam starp kaujas ratu riteņiem jābūt tieši divu zirgu pakaļu platumā!... Tālāk meklēt vairs nebija ko, jo, cik zirgam pakaļa ir plata, tik ir. Tad nu iznāk, ka kosmiskā kuģa nesējraķetes diametrs pirms divtūkstoš gadiem ir noteikts divu zirga pakaļu platumā un tur neko nevar mainīt! Pats jocīgākais, ka tas nav joks, bet patiesība. Vai šādā pašā veidā mēs nevarējām saglabāt drumstalas arī no kaut kādām citām aizmirstām patiesībām? Ko darāt Irbenē? Man tur ir maza ģeofizikas laboratorija, kurā kopā ar zviedru kolēģiem no Čalmeras Tehnoloģiju universitātes Gēteborgā ar satelītu navigācijas (t.s. GPS) aparatūras palīdzību mērām Zemes garozas svārstības attiecībā pret Zemes masas centru ar milimetra precizitāti. Zeme ir šķidra planēta, 80% mūsu planētas dzīļu ir izkusuši metālu un silikātu ieži, un paisuma un bēguma ietekmē katru dienu ik pa sešām stundām mēs visi pa pusmetram staigājam augšā un lejā. Šo kustību izpētei ir gan fundamentāla zinātniska, gan arī praktiska vērtība, jo tikai ap 400 km plānā Zemes garoza ir salūzusi daudzos gabalos un uz šo gabalu robežām notiek nemitīga trīšanās, kuras rezultāts ir vulkānu izvirdumi un zemestrīces. Mums tuvākais lūzums iet pa Vidusjūru, tad Itālija, Etna, Vezuvs, Kaukāzs, Armēnija... Uz otru pusi lūzums iet pa Atlantijas okeānu, cauri Islandei ar tās geizeriem un vulkāniem. Mēs esam tālu no abiem šiem lūzumiem, dzīvojam Dievzemītē, kur viss mierīgi, bet uz tās pašas planētas vien esam. Kādreiz taču atpūšaties arī? Vaļasprieki man nekad nav bijuši saistīti ar astronomiju, tas ir mans profesionālais lauciņš. Brīvā laika man faktiski nav, atpūšos arī drīzāk intelektuāli. Esmu daudz interesējies par indiāņu civilizācijām, par molekulāro bioloģiju, mani saista genoma pētniecības jautājumi un imūnās sistēmas darbība. Un tomēr man ir mazītiņš sapnītis - varbūt reiz, Ventspilī strādājot, izdosies sapelnīt naudiņu, un tad es nopirkšu pa gaisu skrienamo mašīnīti - motodeltaplānu, ar to varētu palidināties virs Kurzemes mežiem. Gribat aizbraukt uz Marsu? Dotos ceļā, nešauboties ne minūti, galu galā neatteiktos lidot arī uz Mēnesi.