Čigāns ir dzīvesveids

31.janvārī Maskavā pie Loyko līdera, vijolnieka, ģitārista un aktiera Sergeja Erdenko uz kopīgu koncertu ieradīsies slavenais dienvidslāvu kinorežisors Emirs Kustorica, bet Latvijā vēl var paspēt baudīt Loyko priekšnesumu Jelgavā, klubā Tonuss 26.I plkst. 24. un Jūrmalā, klubā De La Presse 27.I plkst.21.30. Iepazīstoties Sergejs Erdenko rāda savus amuletus, mazas ikoniņas, un stāsta, ka nav šeit pirmoreiz. Sergejs Erdenko. Man ar Latviju saistās brīnišķīgas atmiņas. Pirmoreiz atbraucu kopā ar savu māsu, kura strādāja čigānu cirkā un ieradās viesizrādēs. Vēlāk ar savu pirmo grupu Garsijas Lorkas piemiņai vieskoncertā Toljati sastapu puišus no Rīgas. Viņi uzaicināja uz festivālu, uzstājāmies arī jūsu televīzijā. Tas bija vairāk nekā pirms 25 gadiem. Man tolaik bija tikai septiņpadsmit, un Latvijā man šķita, ka esmu pirmoreiz ārzemēs. Rīgā iepazinos ar vienreizēju mūziķi. Viņš teica, ka ir čigāns, un mani pilnīgi sajūsmināja: tāda balss - tā piepildīja dvēseli. Vēl tagad atceros viņa vārdu - Haralds Sīmanis - un gribētu sastapt. Atgriežos jau kā čigānu maestro un ceru, ka mūsu mūzika klausītājiem patiks. n Kā izjūtat šo augsto rangu - maestro? Patiesībā nekā. Tas ir tituls, ko nevar piešķirt pats sev. Man to piedēvējuši žurnālisti un publika, bet dzīvē ir paveicies. 1989.gadā aizbraucu no Krievijas uz Londonu, apmetos Īrijā (tur dzīvo mana sieva un mūsu meitiņa Ļuļa iet skolā), ar tur izveidoto Loyko pirmo sastāvu esmu apceļojis visas pasaules galvenās koncertzāles. Gadu nodzīvoju Parīzē. Mani elki - klasiskās mūzikas leģendas Jehudi Menuhins un Gidons Krēmers, pasaulslavenais džeza vijolnieks Stefans Grapelli - bijuši arī mani cienītāji. Pēc Menuhina aicinājuma kopā spēlējām Parīzē, Briselē, Barselonā. Arī viņa zvaigžņu šovā - ar tādiem superģēnijiem kā Bītlu skolotājs Ravi Šankars. Man bija laime divreiz tikties ar Grapelli: Edinburgā un Londonā. Gadījās, ka slavenais rīdzinieks Gidons Krēmers, viņš man ir Dievs, gluži kā Mocarts!, mūs noklausījās koncertā Cīrihē. Drīz viņš uzaicināja spēlēt 50 gadu jubilejas koncertā Parīzē. Tur bija Rostropovičs, Bašmets, mūzikas un citu mākslu ģēniji. Pēc tam piedalījāmies Krēmera festivālā Austrijā, Lokenhauzā. Tas bija neaizmirstami: uz afišas bija tikai Krēmera un Loyko foto, bez paskaidrojumiem. Klausītāji jautāja, kādu stilu mūziku spēlējam. Pēc pirmā skaņdarba - apjukums un klusums, pēc otrā jau pirmie aplausi, bet pēc trešā zāle auroja. Krēmers priecājās, ka nav kļūdījies, mūs aicinot uz klasiskās avangarda mūzikas festivālu, jo tas, ko mēs spēlējam, esot čigānu avangards. Nesen viņš atkal uzaicināja uz šo festivālu jūlijā. Kontaktā ar tik izcilām personībām tu sāc citādi just un domāt. Tagad esmu atgriezies Krievijā. Ar savu jauno ideju. Gribu kaut ko būtisku izdarīt dzimtenē. n Šķiet, notis koncertos jums ir liekas, bet vai arī ikdienā viss dzimst dzīvā improvizācijā? Lai gan visiem mūsu grupas mūziķiem ir klasiskā profesionālā izglītība (Georgijs Osmolovskis ir diplomēts diriģents, Leonsija Erdenko mācījusies flamenko deju skolā Roma-Hitanos un Krievijas Teātra un kino akadēmijā Maskavā, ko pēc mūzikas vidusskolas esmu beidzis arī es), mums ir pavisam cita tehnika, skola. Tuvāka tautas muzicēšanai. Ja man galvā ienāk ideja, es to sāku spēlēt. Pārējie dalībnieki katrs sāk izteikt savu viedokli, taču nevis vārdos, bet mūzikā. Aļoša (Bezļepkins) attīsta domu pārsteidzošos harmoniju pavērsienos, arī Goša ir izcils pavadītājs ar reti sastopamu harmonisko domāšanu. Toties man ir solista daba ar tai piemītošo melodisko domāšanu. Labi saderam kopā un varam radīt jaunu stilu. Lai arī daudz spēlējam tradicionālu repertuāru, cenšamies to izlasīt pa jaunam. Tas nozīmē: attīrīt no stereotipiem, kādi pasaulē, sevišķi 70 gados padomijā, izveidojušies par čigānu mūziku. Stereotips ir tad, ja tu spēlē, lai izpatiktu publikai, kas grib tikai to (piemēram, Oči čornije) un tikai tā (kā šlāgeri!). Esmu miermīlīgs, taču Loyko ir mana cīņa pret stereotipiem! n Kas ir īstā čigānu mūzika? Novākt pseidočigānismu, attīrīt mūziku līdz pirmavotam - līdz jūtām. Ja mūsos un klausītājos mostas šī iekšējā smeldze, saprotu, ka esam uz pareizā ceļa. Esmu spēlējis arī klasiku, ar simfonisko orķestri, biju aktieris Rozovska studijā, paralēli aizrāvos ar ģitārspēli. Goša - ar indiešu un ķīniešu mūziku, pat dzīvoja Ķīnā. Viņa ampluā ir arī uzbeku mūzika un džezs. Aļoša ilgi bija džezists, bet tagad ir viens no Maskavā labākajiem čigānu ģitāristiem. Mana brāļameita Lilja (Leonsija) arī pēdējā laikā daudz dzied džezu un padziļināti interesējas par krievu mūziku. Es gribu, lai Loyko katrs paliek viņš pats. Ja mīli džezu, kāpēc to nespēlēt čigānu mūzikā? Tieši šķietami nesavienojamā savienojums ir mūsu stila pamats. Kā esperanto. Mēs to saucam par čigānu fusion. Muzicējot ar dažādu tautību mūziķiem, esmu uzsūcis jaunus paņēmienus. To visu cenšos ietvert mūzikā, ko saceru pats. To, ko darām, var saukt par jauno čigānu mūziku. n Vai to pa īstam var spēlēt tikai čigāni? Manuprāt, čigāns ir nevis tautība, bet dzīvesveids. Čigāns ir cilvēks starp zemi un debesīm. Unikāla parādība, kas izgājusi cauri visām zemēm un tautām un smēlusies no visām kultūrām. Tāpēc mūsu mūziku saprot visi. Reiz kāds turks atveda savus draugus un lūdza, lai koncertā atkārtojam turku melodiju, ko spēlējām iepriekšējā vakarā. Es nezināju, ko viņš grib. Izrādījās, ka tas ir ungāru čardašs, ko komponējis itālis Monti, bet parasti spēlē čigāni. Gribu savus mūziķus atbrīvot no čigānu attēlošanas, no ārējām izpausmēm, ko saucu par ciganščinu. Čigānu mūzika ir maģija, gluži kā zīlējot kārtīs. Tev zīlē vai spēlē, un tu nevari atrauties. Tevī atveras kādas iekšējas durvis, un kāds tevi ne jau lauž, bet būvē tevī baznīcu. Muzicējot negribu neko uzspiest, bet tiecos pēc tā, ko man aktiermeistarībā mācīja Aleksandrs Burdonskis (Staļina mazdēls, tagad galvenais armijas teātra režisors): tev pilnīgi jāaizmirst, ka eksistē publika. Nesen mūsu koncertā Maskavā uz skatuves uznāca krievu slavenais džezmenis Anatols Krolls un teica: Loyko ir jauns virziens šodienas mūzikā, jo strādā dvēseles diapazonā. Tie ir labākie vārdi, ko esmu dzirdējis.