Daži skolu reformas rezultāti nacionālo minoritāšu skolās

gadā Saeima pieņēma grozījumus izglītības likumā, paredzot, ka nacionālo minoritāšu skolās ne mazāk kā divi mācību priekšmeti pamatskolā (1.-9.klasē) un trīs mācību priekšmeti vidusskolā (10.-12.klasē) jāapgūst valsts valodā. 1997.gadā Izglītības un zinātnes ministrija Māra Grīnblata vadībā deva rīkojumu, ka minoritāšu skolu skolotājiem valsts valoda obligāti jāpārvalda augstākajā līmenī. Tie, kas nenolika atestācijas eksāmenu, bija spiesti aiziet no skolas. Par «profesionālo neatbilstību», pēc mūsu ziņām, nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ no nacionālo minoritāšu skolām tika atlaisti 160 skolotāji. 1998.gada izglītības likums. 1998.gada 29.oktobrī LR Saeima pieņēma jaunu izglītības likumu. 9.panta 1.punkts nosaka, ka valsts un pašvaldību mācību iestādēs izglītība tiek īstenota valsts valodā, kas liedz iespēju valsts apmaksātu izglītību apgūt citās valodās. 9.panta 2.punkta pirmajā daļā noteikts, ka iegūt izglītību citās valodās iespējams privātās mācību iestādēs. Privātās mācību iestādes vairākumam iedzīvotāju, kas pārstāv nacionālo un lingvistisko minoritāti, nav pieejamas nepietiekamo finansiālo iespēju dēļ. 9.panta 2.punkta otrajā daļā noteikts, ka izglītības iespēja citās valodās ir tajās valsts un pašvaldību mācību iestādēs, kuras realizē nacionālo minoritāšu izglītības programmas. Izglītības un zinātnes ministrija nosaka šajās programmās mācību priekšmetus, kuri ir jāapgūst valsts valodā. Dodot ierēdņiem tiesības noteikt priekšmetus, kas jāapgūst valsts valodā, skolām tiek atņemta iespēja izstrādāt nacionālo minoritāšu programmas, ņemot vērā vecāku ieteikumus, skolēnu iepriekšējo valodas sagatavotību un skolotāju metodiskās iespējas. 41.panta 3.punktā norādīts, ka ministrija nosaka nacionālo minoritāšu izglītības programmās tos mācību priekšmetus, kuri apgūstami valsts valodā. Šī norma arī ierobežo izglītības iespējas dzimtajā valodā. Ministrija izstrādājusi četras bilingvālās izglītības programmas. Visas šīs programmas paredz strauju vai pakāpenisku pāreju no mācību priekšmeta apguves dzimtajā valodā uz mācībām valsts valodā. Turklāt likumā nav runa par bilingvālo izglītību, bet tas nozīmē, ka mācību priekšmetu mācības divās valodās neatbilst likumam. Bilingvisms saistībā ar likumu iespējams tikai, daļu priekšmetu apgūstot valsts valodā. 9.punkta 3.daļā pārējas noteikumos teikts, ka no 2004.gada 1.septembra valsts un pašvaldības vidusskolās 10.klasē, kā arī profesionālās mācību iestādēs pirmajā kursā mācības notiks tikai latviešu valodā. Tā likums liedz iespēju valsts un pašvaldības skolās iegūt izglītību skolēnu dzimtajā valodā; tas iespējams tikai daļēji, nacionālo minoritāšu izglītības programmā, turklāt daļa priekšmetu šajās programmās pēc Izglītības un zinātnes ministrijas norādes tiks mācīta valsts valodā. Bilingvālās izglītības procesa izpētes rezultāti nacionālo minoritāšu skolās. Vēstures zinātņu doktora, profesora A.Ivanova vadītā analītiskā un pētnieciskā centra speciālisti 1999.gadā veica socioloģisku aptauju lielākajās Latvijas pilsētās par tēmu Mūsu vērtības. 75% vecāku izteica vēlēšanos, lai viņu bērni iegūtu izglītību pamatā dzimtajā - krievu valodā, 13% - latviešu valodā, 12% vecāku pret šo problēmu ir vienaldzīgi. Dažu krievu skolu audzēkņu anketēšana Rīgā 2002.gadā parādīja - piektajās klasēs grūtības bilingvālajās mācībās izjūt 15% skolēnu, sestajās klasēs šis skaitlis pieaug līdz 80%, septītajās klasēs - 60% un devītajās - 75%. 60-80% no visiem 5.-9.klašu skolēniem paziņoja, ka ievērojami palielinājies jau tā ilgais mājasdarbu sagatavošanas laiks - agrāk 7.klases skolēns dienā tērēja vidēji 2,5 stundas mājasdarbiem, bet tagad - vidēji 3,5 stundas. Pirmais rezultāts - nopietna skolēnu pārslodze. Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētījumā 2002.gadā Bilingvālās izglītības ieviešanas procesa analīze tika ievākta šāda informācija: bilingvālo izglītību kā vēlamo modeli atbalsta apmēram puse vecāku, skolēnu un pedagogu. Turklāt par vienāda skaita mācību priekšmetu pasniegšanu latviešu un krievu valodā izteicās: 51% aptaujāto vecāku, tikpat skolēnu, 54% skolotāju un 52% direktoru. Mācības galvenokārt nacionālo minoritāšu valodā atbalstīja 31% vecāku, 41% skolēnu, 37% skolotāju un 34% direktoru. Negatīvu iespaidu mācību priekšmetu apgūšanā uzsver 51% skolotāju un 64% direktoru, negatīvu iespaidu uz skolēnu psiholoģisko pašsajūtu - 62 un 72 procenti. Izglītības un zinātnes ministrija nolēma no 1999.gada ieviest bilingvālo izglītību. Bez zinātnes, bez metodikas, bez bilingvālām mācību grāmatām, bez labi sagatavotiem skolotājiem tā nevarēja dot pozitīvus rezultātus. Iepriekšējā mācību gada rezultāti: kompleksā ieskaite 3.klasē - 4,9 balles; valsts valodā - 5,3. Ieskaites 9.klasē: angļu valodā - 5,78 balles, sportā - 6,46, vizuālā māksla - 5,95. Eksāmeni 9.klasē: matemātikā - 4,54 balles, krievu valodā - 5,37, latviešu valodā - 6,18 balles. Vidējais sekmības līmenis Latvijā - 5,63 balles. Mēs uzskatām, ka tas ir zems rādītājs, ka bērnu zināšanu kvalitāte Latvijā ir pazeminājusies arī nepietiekami sagatavoto bilingvālo mācību dēļ. Mēs apgalvojam, ka tā vēl vairāk pasliktināsies pēc 2004.gada 1.septembra, ja nacionālo minoritāšu skolu 10.klasēm varmācīgi tiks uzspiestas mācības valsts valodā. Kurš domā citādi, lai pierāda, ka tā nebūs. Secinājumi Uzskatām, ka sabiedrības integrācijas aizsegā Latvijā tiek pārkāpti svarīgākie integrācijas principi. Pirmkārt, netiek ievērota brīvprātība, jo vidusskolās no 2004.gada 1.septembra piespiedu kārtā ieviesīs mācības valsts valodā. Arī bilingvālo modeļu izvēle bieži vien notiek, neuzklausot vecāku un pedagogu domas. Otrkārt, notiek nacionālo minoritāšu stāvokli skarošu lēmumu pieņemšana bez abpusējas vienošanās. Nav pieņemti priekšlikumi par minoritāšu valodu saglabāšanu, apspriežot integrācijas programmu un ieviešot labojumus likumā par izglītību un valsts valodu. Vēl vairāk - Latvijas valodas likumā tradicionālo minoritāšu valodas noteiktas par svešvalodām. Treškārt, līdz šim nav zinātniska psiholoģiski pedagoģiska pamatojuma bilingvālajai izglītībai Latvijā. Tāpēc bilingvālo mācību radītās metodes nenodrošina skolēnu kvalitatīvu izglītību, nav bilingvālo mācību grāmatu. Skolotājiem kvalifikācijas celšanas kursos piedāvā pašiem izstrādāt metodes un izmantot grāmatas latviešu valodā. Ceturtkārt, ierobežotas eksperimentālas pārbaudes vietā visās nacionālo minoritāšu skolu 1.-9.klasēs no 1999.gada jāmāca bilingvāli, pat ja nav prasmes to darīt. Lai mainītu radušos negatīvo situāciju nacionālo minoritāšu skolās, nepieciešama izglītības likuma demokratizācija. Mācību valodas izvēle ir jādod nacionālo minoritāšu skolām, saskaņojot to ar vietējām pašvaldībām.