Iedvesmas cilvēks

Izrādās, tomēr ne. Kad Valdim Biseniekam šā raksta ilustrēšanai piedāvājām nofotografēt viņu tradicionālajā centra skrējienā pie Raiņa pieminekļa, viņš atteicās, teikdams, ka tā būtu māžošanās, jo nu jau divus gadus viņš pa centru vairs neskrienot. Nē, vispār viņš skrienot gan, bet pašā Rīgas malā, Dreiliņos, jo tagad dzīvo tur. To pateicis, filoloģijas zinātņu doktors piebilda: "Un gar Raini es nekad neesmu skrējis!" Ar viņu Biseniekam ir pavisam citi rēķini: 1975.gadā viņš ķērās pie Gētes Fausta tulkošanas, lai gan Raiņa tulkojums tika uzskatīts par konģeniālu. Tā nu tagad latviešiem ir divi Fausti. NOSKRĒJA ASTMU Valdis Bisenieks, kuram 2.oktobrī palika 80 gadu, pa Rīgas centru ir skrējis, kopš sevi atceros - no 1960.gada. Pēdējoreiz šajā ampluā redzēju viņu pirms gadiem trim, intervēdams prozisti Laimu Muktupāvelu. Jau šī tikšanās bija mazliet neparasta, jo Benjamiņa kundzes atdzīvinātāja uz interviju kafejnīcā bija atnākusi ar lielu suni. Kad vēl ieraudzīju pa ielu garām noskrienam Bisenieku, radās sajūta, ka piedalos kādas latviešu mākslas filmas uzņemšanā. 1960.gadā skriešanu Bisenieks sāka brīdī, kad visi jau uzskatījuši, ka viņam drīz neglābjami jāaiziet uz viņsauli - tik smaga astma bija piemeklējusi valodnieku brīdi pirms Kristus vecuma sasniegšanas. "Neviens necerēja, ka izdzīvošu, man bija lēkme pēc lēkmes, nu, šausmīgi," atceras Bisenieks. Astma viņam saasinājās pēc pirmās apprecēšanās. Dzīvoklis, kurā viņš ar sievu dzīvoja, bijis tik mitrs, ka rītos kurpes bija nopelējušas zaļas. Sākās astma, pajuka arī laulība, Bisenieks pārvācās dzīvot pie māsas. Dabūjis un sācis lietot kādas deficītas ārzemju zāles, tās mazliet palīdzējušas. "Labāk kļuva, un nodomāju: kaut kas ir jādara." Bisenieks nolēmis sportot. Vispirms nopircis hanteles un ar tām katru rītu vingrojis. Togad Carnikavā viņš pie zvejniekiem īrējis istabiņu, tur visu vasaru gatavojis latviešuvācu vārdnīcas pirmo izdevumu. Carnikavā arī sācis skriet. Iesākumā ar skriešanu diez cik spoži neesot gājis - paskrien pārdesmit metru, un jau jāstājas. Taču līdz vasaras beigām Bisenieks jau sevi bija piedabūjis tiktāl, ka varēja noskriet no Carnikavas līdz Vecāķiem un atpakaļ bez apstāšanās. Tā vienas vasaras laikā viņa astma pazuda un vairs neatgriezās. Tagad palikusi tikai alerģiska sajūta: ieejot kādā mājā, Bisenieks jau pēc smakas jūtot, ka šo gaisu nepanesīs. Pirmos gadus viņš skrējis tikai vasarās gar jūras malu, bet tad nolēmis skriešanu turpināt pilsētā pa ziemu. Bisenieka parastais maršruts gandrīz pusgadsimtu bija no Upīša pasāžas caur Vērmanīti, tad garām Latvijas Universitātes centrālajai ēkai un gar pilsētas kanālu. 60.gadu sākumā skriešanas mode līdz Latvijai vēl nebija nonākusi, tāpēc cilvēki uz smaidīgo skrējēju skatījās kā uz spoku. Kad viņš sācis skriet šortos, izbrīns bijis vēl lielāks: "Ģaģeņka, počemu vi v trusikah haģiķe?"* Ar laiku attieksme mainījusies. Senāk viņu bieži apņirguši, saka Bisenieks, bet tagad sakot: "O, malaģec!"* Bisenieks vienmēr skrien viens. Tikai vienu reizi 1985.gadā Cesvaines literātu nometnē viņam bijusi līdzskrējēja - japāņu valodas tulkotāja, haiku atdzejotāja Guna Eglīte. Bisenieka ierastais skriešanas laiks ir ap vienpadsmitiem rītā. Pēc tam var labi paēst un nosnausties. "Es jau esmu agrais putns, cīrulis. Mans rīts sākas trijos, kā vecos laikos zemniekiem," Bisenieks stāsta, ka gulēt viņš iet deviņos vakarā. Pareizāk sakot, liekas gultā paklausīties radio, jo tajā laikā programma Klasika kaut ko labu raidot. "Tad gadās, ka es arī aizmiegu, pats nemanīdams. Ja nu neaizmiegu, miega zāles nelietoju, manas miega zāles ir agras brokastis - sataisu maizīti, pa mazam gabaliņam lēni gremodams un lasīdams, arī smuki iemiegu - kā govs." Trijos piecēlies, ap pieciem Bisenieks veic pirmo rīta vingrošanas procedūru, pēc tam dzer rīta tēju un uztaisa rīta pīpi. Tad iemet pāris sīku malciņu benediktīna, "lai asinis sāk riņķot", un jūtas uzskaņots darbam. Lielākā strādāšana ir priekšpusdienā. Ja nekur nav jābrauc, Bisenieks strādā divreiz pa divām stundām ar kafijas pauzi starpā. Dienasvidus tiek gulēts obligāti, bet pirms tam ir 40-50 minūšu ilgs skrējiens ar soļošanas elementiem. Tam netraucē arī tas, ka viena gūža Biseniekam nu jau ir mākslīga. Ārsts tikai noteicis, lai temps nebūtu pārāk straujš. Zāles viņš savos astoņdesmit gados lieto minimāli, faktiski tikai homeopātiskas. SĀKA AR VĀRDNĪCU Mūsu literatūras tulkotājiem Valdis Bisenieks ir autoritāte, sevišķi klasisku tekstu tulkošanā. Tulkotāja Silvija Brice augstu vērtē viņu kā stilizētāju un teksta interpretētāju: "Viņš izprot tekstu, ko dara labi ja 40 procenti tulkotāju, zina valodu līdz niansēm, ko dara 20 procenti tulkotāju, un viņam piemīt unikālā spēja to visu ietērpt latviešu valodas vārdos. Uz viņa erudīciju var ļoti paļauties." Atdzejotāju metram Knutam Skujeniekam Bisenieks ir simpātisks gan kā cilvēks, gan kā literatūras censonis: "Ne viss viņam vienmēr izdodas, bet kuram tad tā nav?" Interese par valodām Biseniekam parādījās jau bērnībā. Latviešuvācu vārdnīca, viens no Bisenieka pašreizējiem lielajiem darbiem, nav pirmā vārdnīca viņa mūžā. Pirmā bija krievu valoda. Piecu gadu vecumā Stopiņu pagastā saklausījies, kā māte runā krieviski ar poļu laukstrādniekiem, Bisenieks sācis taisīt savu vārdnīcu: rakstīt mācējis tikai lielajiem burtiem un svešos vārdus rakstījis tā, kā dzirdējis. Tagad viņa valodas ir vācu, angļu, franču, itāļu, sanskrits, krievu, arī ukraiņu iemācījies lasīšanas līmenī - nedēļu dzīvodams Ukrainas ciemā, sarunājis govju ganu par ukraiņu valodas skolotāju: lai viņš pasaka, kā ukrainiski sauc to un to. Arī gotu valoda Biseniekam ļoti patīk. Atšķirībā no daža cita latviešu tulkotāja Bisenieks nav bijis apsēsts ar domu pārtulkot latviski visu, kas pasaulē sarakstīts, taču viņa darbaspējas ir fenomenālas. Atceros, kā dzejnieks Pēters Brūveris 70.gadu beigās, nopietni sācis atdzejotāja ceļu, viņu apbrīnoja: Bisenieks esot no tiem, kas spēj apsēsties parkā uz soliņa un pārtulkot Dievišķo komēdiju vienā piegājienā. Gluži tik traki nebija, taču Bisenieks nav baidījies ķerties klāt tādiem darbiem, kurus prātīgāki tulkotāji apiet ar līkumu. Kad Brūveris Biseniekam izteicis apbrīnu par viņa darbaspējām, tas tikai gardi nosmējies un iebakstījis pirkstu Pētera krūtīs: "Tas tāpēc, ka es esmu bišķiņ traks!" FAUSTS BEZ PATOSA 1975.gadā Bisenieks sāka patiesi traku darbu - ķērās pie Gētes Fausta tulkošanas. Sākumā nevienam neteikdams, ka to dara, vispirms gribējis pierādīt pats sev, ka to var. "Tas bija tāds traks laiks. Mani vēl ievietoja trako namā un, kā jau padomju laikā, sazāļoja pilnīgi beigtu. Tie, kas tika ārā no turienes, jau bija dzīvie miroņi." Kad 1975.gadā iznāca Bisenieka atdzejotais Rilke, viņš domājis: vai tiešām tā būs viņa gulbja dziesma un vairs neko viņš nespēs? Tad nu pieķēries Faustam. Jau skolas gados, lasīdams Faustu, Bisenieks sapratis, ka tā ir dzīves Bībele, pie kuras jāatgriežas ik pēc gadiem: dziļa filozofija vieglā veidā un asprātīgos, sulīgos tēlos. Tieši sulīguma viņam pietrūcis Raiņa atdzejojumā. "Rainis jau būtībā ir Šillera tipa dzejnieks, viņam tēli ir ideju nesēji. Gētem patosa nav." Desmit gados Fausts bija pārtulkots. Pa starpu Bisenieks divos gados, no 1979. līdz 1981.gadam, bija pieveicis arī Dantes Dievišķo komēdiju. 1985.gadā lielā apspriešanā Rakstnieku savienības tulkotāju sekcijā tika ņemti priekšā abi Bisenieka lieldarbi. "Vai dieniņ, tādu stulbumu nebiju pieredzējis!" tulkotājs noskurinās. "Brauc ar pirkstu pa rindām un saka: "Jā, skan jau diezgan labi, bet, ja mēs paskatāmies, Dantem ir tā, bet Biseniekam pavisam citādi." Bet citādi nevar, lai dabūtu māksliniecisko efektu! Es tiešām dažas tercīnas saplacinu, citas izvēršu - tās robežas man ir plūstošas, lai saglabātos Dantem raksturīgais viļņveidīgais plūdums, viņa instrumentācija!" 90.gados grāmatizdevējam Jurim Visockim, kurš, tāpat kā Bisenieks, bija rotarietis, iepatikās viņa tulkojums, un 1999.gadā apgāds Jumava to izdeva. Tagad skolās to obligāti pieprasot. Faustu Bisenieks nesauc par savu grūtāko darbu. Ar Dievišķo komēdiju gājis grūtāk, jo tajā ir ļoti stingra forma. "Daudzi saka: Rainim skaistāk. Bet man ir īstāk," viņš vērtē savu Faustu. "Rainim ir romantisks skaistums, bet tas tajās vietās galīgi nav vajadzīgs." DANTISKĀK PAR DANTI Ja tulkojot gadās īpaši grūtas vietas, Bisenieka metode ir atslēgšanās. Piemēram, uzpīpēšana vai aiziešana uz poda kā sava veida ķermeņa attīrīšana, kas atbrīvo ceļu idejām. Vaicāts, vai tulkot var arī tad, ja iedzerta kāda glāzīte, viņš saka: varot visādi. Pašlaik Bisenieks tulko Kaudzīšu Mērnieku laikus no latviešu valodas vācu valodā Vācijas izdevniecībai J.Roell Verlag. Neesot tik viegli panākt, lai vācieši varētu saprast seno tekstu. Tulkotājs jau savā ziņā ir tāds viltotājs un blēdis, viņam jālavierē starp divām dažādām mentalitātēm. Šis darbs esot līdzīgs gleznu viltotāja darbam, atšķirība tikai tā, ka gleznu viltotāju par viņa veikumu liek cietumā, bet atdzejotājs saņem honorāru. Vai atdzejotājs var darbu atdzejot labāku nekā oriģināls? Bisenieks atbild: "Man ļaudis par to pašu Dievišķo komēdiju ir izteikušies - man tā esot iznākusi dantiskāka nekā Dantem pašam..." Knuts Skujenieks Valdi Bisenieku sauc par iedvesmas cilvēku. "Iedvesma var viņu uznest augstu un reizēm var arī drusku pievilt. Tulkošana ir viņa mīlestības darbs, jo viņa profesija ir valodnieks." Bisenieka lieldarbus vērtēt Skujenieks neņemas, tikai uzsver, ka viņa Fausta tulkojums ir mūsdienīgāks nekā Raiņa veikums, savukārt par Dievišķās komēdijas latviskojumu Biseniekam pienākoties gods un slava, kamēr vien neatradīsies kāds jaunāks un nekaunīgāks, kas uztaisīs jaunu tulkojumu. Tāda ir tulkotāja dzīve - viņa darbu vienmēr var apstrīdēt, jo tulkojuma variantu skaits var būt neierobežots. Bet tas jau nevienu tulkotāju nenobiedē. Pagaidām latvieši nav ne tik bagāti, ne pacietīgi, lai katram pasaules literatūras šedevram būtu savam laikam funkcionāli atbilstošs tulkojums. Par maz mums Bisenieku. Onkulīt, kāpēc staigājat apakšbiksēs? ** O, malacis! (krievu val.).