Ir dārziņš ar apelsīnu koku

Viņš, Bergu dzimtas pārstāvis ceturtajā paaudzē, piedzima Rīgā 1943.gadā. Justam bija deviņi mēneši, kad kopā ar vecākiem liktenis viņu aizveda trimdā, vispirms uz Vāciju, bet 1951.gadā Karlsonu ģimene ieradās Amerikā. Tur piecpadsmit gadu vecumā nomira Justa vecākā māsa. Tēvs un māte, kuri svešā valstī nevarēja likt lietā savas zināšanas jurisprudencē, strādāja vienkāršus un grūtus darbus, lai izskolotu bērnus - Justu un viņa māsu Ievu. Tālāk viss līdzinās sapnim amerikāņu stilā - Justs mācās Jeilas un Stenfordas universitātē, pēc studiju beigšanas sāk strādāt advokātu birojā CB&M un kļūst par vienu no turīgākajiem rietumu latviešiem. Justam Karlsonam dzīvē bija divi mērķi - viņš gribēja strādāt diplomātiskajā dienestā un vēlējās atgriezties Latvijā. Par diplomātu tomēr nekļuvāt? Jeilas universitātē studēju krievzinības - valodu, vēsturi, ģeogrāfiju un ekonomiku. Nekad to neesmu nožēlojis. Vēsture mani vienmēr interesējusi, arvien bijusi vēlēšanās apgūt zināšanas par šo reģionu. Tās man palīdzēja saprast to, kas šeit noticis. Biju domājis sākt diplomātisko darbību. 1965.gadā ar izcilību pabeidzu studijas, bet, tā kā mūsu radi bija gan Latvijā, gan Krievijā un Sibīrijā, uzzināju, ka mani Krievijai pat tuvumā nelaidīs. No diplomāta karjeras nācās atteikties. Sāku jurisprudences studijas Stenfordas universitātē. To pabeidzu 1968.gadā, un tajā pašā gadā apprecēju trimdas latvieti Aiju, kura uzaugusi Austrālijā. Viņa ir dzimusi Lejiņa - Atis Lejiņš ir Aijas brālis. Esam kopā jau trīsdesmit vienu gadu. Mums ir trīs bērni - vecākajam dēlam Aleksim ir divdesmit viens gads, viņš dzimis zīmīgā datumā - 18.novembrī. Aleksis arī studē krievzinības, tikko atgriezās no Maskavas. Meitai Alisei ir astoņpadsmit gadi, dēlam Nikolajam - piecpadsmit. Jūsu vecvectēvs Kristaps Bergs ir Augusta Deglava romāna Rīga galvenā varoņa Krauklīšu Pētera prototips. Bergu dzimtai ir sena un izcila vēsture. Ja latviešiem ir aristokrātija un ir tās pēcteči, tad Kristapa Berga dzimta nenoliedzami ir viens no mūsu tautas fenomeniem. Vai svešatnē jutāties kā savas tautas daļa? Mēs tikām audzināti ar milzīgu pienākuma izjūtu pret Latviju un savu dzimtu. Trimda visus gadus aktīvi atbalstīja Latvijas centienus pēc neatkarības. 1966.gadā es, jurisprudences students, rakstīju analīzes par šeit notiekošo netaisnību, tapa protesti ANO. Jeilas universitātē bijām pieci latvieši. 1962.gadā radās ideja nopirkt vecu kuģi, izveidot uz tā raidstaciju un kursēt pa Baltijas jūru. Ideja pajuka, jo ASV valdība teica, ka viņi mūs nespēs aizstāvēt, ja krievi kuģi torpedēs. Mēs, trimdas jaunieši, apzinājāmies, ka esam Latvijas kapitāls, kas ieguldīts ārzemēs. Domāju, ka šis kapitāls vēl nav pilnīgi izmantots. Šķiet, pašlaik te vēl valda noskaņojums - mums viņu palīdzību nevajag, paši tiksim galā. Žēl, bet Latvijā nav piesaistīti stiprākie trimdas latviešu spēki. Vai latvieši trimdā tagad jau nav tik tālu asimilējušies, ka nemaz nevēlas atgriezties dzimtenē? Ir atgriezušies pat daudzi no tiem, kuri dzimuši Vācijā un Amerikā. Taču nenoliedzami sašaurinājies to cilvēku loks, kas stingri turas pie latvietības. Daudzi saprecējušies ar amerikāņiem, ne visi spēj un vēlas vest savus bērnus uz latviešu skolām. Daudziem būtu ik svētdienu jāmēro trīs simti kilometru vienā virzienā, lai bērns trīs četras stundas pavadītu latviešu skolā, un pēc nodarbībām tikpat daudz jābrauc atpakaļ! Tomēr jaunieši ir nacionāli un latviski noskaņoti, kaut arī nereti lieto angļu vārdus, savā starpā runājoties. Viņi grib izzināt Latviju, redzēt to. Mans dēls pats atbrauca un piedalījās lielajos Dziesmu svētkos. Šovasar viņš atkal grib braukt šurp. Domāju, ka kodolu mēs noturēsim. Jaunā paaudze orientējas uz Latviju, no Sanfrancisko vien te kādi pieci jau ir. Rīgā pirmo reizi biju 1974.gadā kopā ar mammu, māsu un sievu. Mums atļāva Rīgā pavadīt tikai četrdesmit astoņas stundas. Ar neilona zeķēm un pildspalvām padomju iestādēs izspiedu vēl četras dienas. Ar radiem tikāmies kanālmalā, viesnīcā neviens pie mums negribēja nākt. Mammai viss redzētais bija smags pārdzīvojums, viņa vairs negribēja atgriezties. Māte mums parādīja, kur esam dzimuši un auguši, bet mēs pat necerējām, ka reiz nāksim atpakaļ. Mamma nomira dažus gadus pirms atmodas, tēvs - desmit gadus pirms Latvijas neatkarības atgūšanas, viņš neuzdrošinājās šurp braukt, jo bija persona non grata. Tagad mana māsa Ieva Laukers te dzīvo deviņus mēnešus gadā. Es jūtos labi visur. Kad esmu Rīgā, pilnīgi aizmirstu Sanfrancisko, un otrādi. Pašlaik esmu it kā vidū starp divām mājām - Kalifornijā un Latvijā. Kuras no tām tuvākas - grūti pateikt. Sanfrancisko esmu nodzīvojis divdesmit gadu, tas ir vairāk nekā jebkurā citā vietā savā mūžā, sevišķi pēckara laikā nekur īsti neiesakņojāmies. Vakar runāju ar māsu, ka reiz taču jāizlemj šis jautājums. Ja bērni neskolotos Amerikā, laikam nāktu te. Kopš 1991.gada, kad sākāt atgūt denacionalizētos namus, jūsu veikums Rīgā ir acīm redzams, it īpaši tas attiecas uz Berga bazāra ēku kompleksu, kas pamazām veidojas par elegantu Rīgas vizītkarti, savdabīgu pilsētiņu pilsētā. Es neko Rīgā nevarētu izdarīt bez savas komandas - māsas Ievas, advokātes Intas Sikoras, arhitektes Zaigas Gailes, būvfirmas PKE, firmas Ēka-centrs. Berga bazāra un Bergu ģimenes pārējo īpašumu atjaunošana un apsaimniekošana ir smags ikdienas darbs daudzu gadu garumā, taču es te neieguldītu savu naudu un darbu, ja nebūtu pārliecināts, ka Rīgu gaida spoža nākotne. Esmu riskējis ar diezgan lieliem līdzekļiem, zinādams, ka ar laiku tas atmaksāsies. Berga bazāram veltīta mūsu galvenā uzmanība un investīcijas. Kad to pārņēmu, tas bija galīgi sagrauts, tur notika šaušanās, rīkojās kriminālie elementi, šo vidi varēja salīdzināt ar sliktākajiem Ņujorkas rajoniem, bet drīz tas būs unikāls pasāžas ansamblis Eiropas arhitektūrā, kādu to arī bija iecerējis mans vecvectēvs. Vai, Rīgā atbraucis, Berga bazārā dzīvojat tur, kur mita jūsu ģimene pirms kara? Tāda sentimentalitāte man nav raksturīga. Tur tagad dzīvo bijušais transporta ministrs Gūtmanis. Turklāt esmu radis dzīvot klusumā, prom no ielas. Izvēlējos dzīvokli bazāra vidū, māsai arī tur būs mītne. Kā esat iekārtojušies Sanfrancisko? Mums ir māja un dārzs, kurā aug apelsīnu un citronu koki. Nupat pabeidzām dārza pārbūvi. Kalifornijā ūdens ir problēma, tāpēc grūti iekopt zaļu mauriņu, taču pie mums aug Kalifornijas bērzu birzīte. Kādi ir jūsu vaļasprieki? Tie saistīti ar fiziskām nodarbībām. Sestdienās un svētdienās ar kolēģi braucam kalnos ar kalnu velosipēdu - mountain bicycle. Sanfrancisko man ir sava jahta, tai gan maz paliek laika, bet patīk doties līcī - miers, klusums un vējš burās, tā ir mana labākā atpūta. Nevienam neļauju braucienā ņemt līdzi telefonu. Vai pēc dabas esat optimists? Nekad nesaku, ka glāze ir pustukša (Justs Karlsons norāda uz pusizdzerto tējas glāzi), es vienmēr saku, ka tā ir puspilna. Anglijā dzīvojošā Čilveres kundze novēlējusi jums namu Aspazijas bulvārī ar norunu, ka daļu no līdzekļiem veltīsiet suņu patversmes ierīkošanai Rīgā. Čilveres kundzes dzīves mērķis ir palīdzēt dzīvniekiem, tam viņa veltījusi prāvus līdzekļus. Es saprotu, ka Latvijas valstī ir dažādas prioritātes, bet nevarēju paredzēt, ka šo projektu būs tik grūti dabūt cauri dažādām iestādēm. Mēs taču neprasām ne no viena līdzekļus, gribam tikai šo patversmi un klīniku uzcelt pēc ārzemju parauga. Taču pamazām lietas sāk virzīties, ceram saņemt atbalstu domē. Projekta autors ir Andrejs Ģelzis. Esam gatavi sākt darbus, un es domāju, ka nākamgad Rīgā jau būs dzīvnieku patversme. Volguntes ielā Čilveres kundzei pieder zemes gabals, tur patversme taps. Vai jums pašam Sanfrancisko ir kāds mājdzīvnieks? Bijuši dažādi - papagaiļi, žurkas, peles. Tagad bērni izauguši un palicis tikai labradors Koko, gluži tāds pats ir Klintonam, viņš laikam no manis noskatījies... Kad bērni būs izauguši un suņa vairs nebūs, ceru, ka kundze biežāk brauks ar mani kopā. Es domāju, ka viņa paliek mājās suņa dēļ, kaut gan saka, ka dēla dēļ. Kas kravā jūsu čemodānus braucieniem? Man vispār patīk ceļot bez čemodāna, vienu laiku uz Latviju braucu tikai ar portfeli, viss pārējais te jau ir. Tagad, kad man darba darīšanās jāpiestāj vēl kādās piecās vietās, vairs nav tik vienkārši. Katram otrajam braucienam jāiegādājas jauns portfelis, jo, pārāk piebāzts ar visādiem aktiem un līgumiem, tas ātri saplīst. Arvien man līdzi arī mūzikas diski, esmu sapircis visus Bēthovena simfoniju un Mocarta ierakstus. Mūzika atvieglo ceļošanu. Esat arī Operas patrons. Opera man aizvien bijusi ļoti mīļa. Rīgas opera ir Latvijas simbols, tā personificē Latvijas tēlu ārzemēs. Apsveicu Žagara darbību Operā. Mana māsa Ieva vada Operas fondu. Salīdzinot ar jebkuru līdzvērtīgu pilsētu Amerikā, Rīgā kultūra ir desmit reizes augstākā līmenī, un šie sasniegumi ir jāpropagandē. Nupat noskatījos baletu Čaikovskis. Man Rīgas opera tīk daudz labāk nekā Parīzes opera. Rīgā skatuvei esmu tuvāk un intīmāk klāt. Nekad neizlaižu iespēju apmeklēt arī teātri. Sevišķi tuvs man Rīgas Jaunais teātris ar savu eksperimentētāja garu. Nacionālajā teātrī nesen noskatījos Deglava Rīgu, iepazinos un izrunājos ar Krauklīšu Pētera lomas tēlotāju jauko Uldi Anži, ceru, ka tieši tāds bija mans vecvectēvs. Ko vēl dzīvē gribat izdarīt lielu un pamatīgu? Gadi iet, gribas vēl tik daudz padarīt. Sanfrancisko man ir liels advokātu birojs un ir iespējas tā darbu paplašināt (advokātu birojam CB&M rit veiksmīga sadarbība ar lielākajām automobiļu firmām pasaulē Volkswagen, BMW, Mercedes, Audi, Volvo - T.Š.). Gribu turpināt mūsu īpašumu sakārtošanu Rīgā. Man ir sapnis, kuru jau studiju gados loloju kopā ar savu draugu dakteri Kristapu Zariņu, - divos gados jahtā apceļot pasauli. Varbūt vajadzētu doties šajā ceļojumā un tad noenkuroties Rīgā uz visiem laikiem? Uz mata tā arī domāju. Jums tikko piešķirts atzinības raksts par īpašumu apsaimniekošanu Liepājā. Šī pilsēta man arvien bijusi tuva. Krusttēvs Mārtiņš Bērziņš bija Liepājas apgabala tiesas priekšsēdētājs. Abi ar manu tēvu viņi bija lieli burātāji, un man arī patīk jūra. Ar Graudu ielas apbūvi parādījām, ko var panākt ar kārtīgu ēku un vides apsaimniekošanu. Liepājnieki visu darīja saviem spēkiem, es varbūt devu tam impulsu. Man patīk liepājnieku gars, ostai un pilsētai ir nākotne. Uldim Seskam un Uldim Pīlēnam ir īsts latvisks godīgums un enerģija. Starp citu, Liepāja ir vienīgā pilsēta, kura piešķir tādu atzinību par īpašumu sakopšanu. Vai uzturat sakarus ar plašo radu saimi? Mūsu ģimene izkaisīta pa visu pasauli - radi dzīvo Anglijā, Skotijā, Beļģijā, Austrālijā. Visvairāk saimnieciskā ziņā panākuši tie, kas dzīvo Venecuēlā. Varu braukt uz visiem kontinentiem, izņemot Āfriku, un kādu radu allaž satikšu. Kopā turamies daļēji. Rīgā ir mūsu satikšanās vieta, kad visi sabrauc uz Dziesmu svētkiem. Te pirmo reizi ieraudzīju radus no Venecuēlas un draugus no Austrālijas. Priecājos, ka jaunieši savieno rietumu un šo pusi, tas ir mūsu nākotnes modelis. Vecajiem te ir grūti nākt, katram ir sava vēsture un saknes. Taču kontakti mums ir visur, un žēl, ka šeit to neizmanto. Latviešiem jāiemācās nelūgt padomu anglim vai austrālietim, bet papriekšu iet pie latvieša un dot viņam iespēju pakalpot. Kur sagaidīsiet jauno tūkstošgadi? Gribētos pie Žagara Operā. Esmu jau sarunājis apmēram divus simtus rietumnieku un vēlētos, lai šī sagaidīšana būtu simboliska atkalapvienošanās, nevis ekskluzīvs pasākums. Augusta Deglava romāna «Rīga» galvenajam varonim pieder vārdi: «Lai tie, kam nav nekā, iet savu ceļu, mēs paliekam. Mēs neatkāpsimies. Mēs celsim jaunu latvju Rīgu.» Justs Nikolajs Karlsons sirdī un dvēselē nekad nav nav bijis prom no savas latvju Rīgas. Nu jau deviņus gadus viņš atgriezies te arī darbos.