Kā Šķēle kļuva par Šķēli

SestDiena rakstu sērijā pēta, kā viņš līdz tam nonācis. Madara un Anete, abas Andra Šķēles meitas no pirmās laulības, tagad ir aktīvas biznesmenes. Viņas kā starpnieces šovasar piedalījās miljonu vērtā Rīgas Sporta pils pārdošanas darījumā. Abas saimnieko arī Latvijas otrā lielākajā piena pārstrādes uzņēmumā Valmieras piens. Tā līdzīpašniece ir arī Šķēles sieva Kristiāna Lībane-Šķēle. Pašu Tautas partijas dibinātāju un trīskārtējo premjeru viņa sievietes iecēlušas par Valmieras piens padomes priekšsēdētāju. Savus padomus piena pārstrādē viņš sniedz kā konsultāciju firmas Uzņēmumu vadība un konsultācijas pārstāvis. Šī firma un augstais amats Valmieras pienā patlaban ir galvenie oficiālie Šķēles ienākumu avoti. Uz ziņkārīgu žurnālistu jautājumiem, vai viņam ar to pietiek ikdienas tēriņiem, Šķēles atbilde ir īsa: "Pietiek gan." Teorētiski Šķēle varētu atļauties nestrādāt vispār, jau pirms četriem gadiem, pametot aktīvo politiku, viņš bija aptuveni 20 miljonu vērta vekseļa īpašnieks. Taču tāda laiskošanās nebūtu darbaholiķa Šķēles stilā (šo īpašība uzsver visi viņa pazinēji). Tādēļ rodas jautājums, vai konsultāciju sniegšana paša firmā Uzņēmumu un vadības konsultācijas ir viņa vienīgais pašreizējais rūpals? Firmas apgrozījums pērn bija 300 000 latu. Tieši tikpat pērn pirms Saeimas vēlēšanām Šķēle ziedoja biedrībai Sabiedrība par vārda brīvību, kas reklamēja Tautas partiju. Publiski gan Šķēle norobežojas no politikas. Viņš norobežojas arī no meitu biznesa aktivitātēm, norādot - visu jau viņas pašas. Reizēm tikai sniedzot savu tēva padomu. Kad SestDiena lūdza abas sievietes sniegt interviju, sākotnējā atbilde bija pozitīva. Pat sarunājām tikšanās vietu. Bet tad pēkšņi noskaidrojās, ka viņām sarunai tomēr neesot laika. Laika trūkums atklājās desmit minūtes pēc tam, kad interviju klātienē bija atteicis viņu tēvs. Šķēle uz jautājumiem piekrita atbildēt tikai rakstiski, ar nosacījumu, ka atbildes tiks publicētas pilnībā. SAIMNIEKS 1995.gads, īsi pirms Ziemassvētkiem. Nule kā apstiprinātais premjers Andris Šķēle ar komandu ienāk savā jaunajā kabinetā valdības ēkā Brīvības bulvārī un domīgi apstājas. Apgriezies viņš dodas uz izeju un uzrunā sekretāri: "Bet kur Gailis lika papīrus?" Sekretāre nesaprot. Šī ir viena no epizodēm, ko ar sevišķu patiku par savu bijušo darba devēju mīl atstāstīt Jurģis Liepnieks. Viņš ilgus gadus bija Šķēles uzticības persona, līdz pagājušajā gadā pēkšņi publiski sāka stāstīt, ka bijušais premjers ir daudz vairāk saistīts ar digitālās televīzijas ieviešanas afēru, nekā pats apgalvo. Epizodi ar jaunā darba kabineta rakstāmgaldu Liepnieks šovasar SestDienai atstāstīja, lai raksturotu Šķēles darba spējas un skrupulozitāti, ar kādu viņš izskatīja cauri visus valdības dokumentus. Tādēļ pirmajā dienā, ienākot savā jaunajā kabinetā, Šķēli pārsteidzis, pēc Liepnieka teiktā, "mazais rokoko stila galdiņš", kas derēja vien reprezentatīvām funkcijām, bet ne dokumentu izvietošanai. Iepriekšējam premjeram Mārim Gailim ar to bija pieticis. Bet ne Šķēlem. "Domāju, viņš ir vienīgais premjers, kurš patiešām izlasīja visus izskatāmos jautājumus," spriež Jurģis Liepnieks. "Jā, papīri viņa kabinetā bija visur. Pat izlikti uz palodzēm," atcerējās arī bijušais Lauksaimniecības ministrijas darbinieks Valdis Dzenis. Tas bija piecus gadus, pirms Šķēle kļuva par premjeru. Tobrīd viņš bija lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera pirmais vietnieks. Un arī tad Šķēle izcēlies ar neizsīkstošu enerģiju. Darbā ieradies pirmais un aizgājis viens no pēdējiem. Plus vēl paralēli par padomju gados nopelnīto puķu naudu Stopiņu pagastā cēla lielu māju. Darbaholiķis, labs cilvēku pazinējs un stratēģis - pēc sarunām ar pārdesmit cilvēkiem un preses publikāciju analīzes var secināt, ka šo īpašību apkopojums ir Šķēles veiksmes formula, kas viņam ļāvusi kļūt par miljonāru. Plus vēl tā laime dzīvot daudzu iespēju, tas ir, privatizācijas laikā. Pat Latvijas miljonāru sarakstu veidotājam Lato Lapsam nav izdevies saskaitīt, cik miljoni īsti Šķēlem pieder. PUĶINIEKS "Grūti vārdos izstāstīt, kāda fantastiska sajūta ir brīdī, kad tu rīta tumsā dodies uz tulpju steidzināšanas pagrabu un, vēl gaismu neieslēdzis, sajūti, ka šonakt tulpes ir atplaukušas, jo gaisā virmo netverama tulpju smarža. Tu ieslēdz gaismu... Ir! Brīnums noticis. Šādi brīži man prātā vēl šodien, tie nav aizmirstami," ar neslēptu sentimentu par aizgājušajiem laikiem šovasar žurnālam Dārzs un Drava stāsta Šķēle. Viņš ir arī šī žurnāla līdzīpašnieks. Tas ir vienīgais medijs, kas Šķēlem pieder. Interesi un zināšanas par puķkopību Šķēle kopā ar brāli Edgaru apguva vecāku ģimenes dārzā Jelgavā. Šķēles tēvs Arnolds ir zinātnieks un Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas profesors. Viens no viņa veikumiem ir kopā ar citiem speciālistiem izstrādāts zinātnisks darbs par sivēnu apsildīšanu ar īpašām lampām. Šķēles mamma Pudencija nāk no Latgales. Bez vienkāršajiem darbiem Šķēlem dārzs "bija arī pirmā skola šķirņu iepazīšanā, potēšanā...""Viņš man stāstīja, ka uz Krimu braucis pēc rožu mežeņiem. Ja var izturēt ko tādu, tad ir iekšā. Jo mežeņi ir ļoti ātri jāatved," atceras Lauksaimniecības ministrijas bijušais preses pārstāvis Valdis Dzenis. Pēc Šķēles paša teiktā, tieši tulpju un rožu bizness 80.gados viņam deva biznesa rūdījumu. Nosacīti ar lauksaimniecību viņš saistīja arī savu izglītību. Pēc Jelgavas 1.vidusskolas beigšanas teicamnieks Šķēle iestājās Lauksaimniecības akadēmijā Mehanizācijas fakultātē. Kursa biedru vidū viņš izcēlās ne tikai ar centību, bet arī ar vienu sirmu matu šķipsnu, kas viņam parādījās jau 10.klasē. "Tehnika man patika, un tur varēja dabūt visa veida tiesības," pirms desmit gadiem viņš stāstīja savā pirmajā lielākajā intervijā žurnālam Rīgas Laiks. Pēc akadēmijas pabeigšanas teju nākamos desmit gadus līdz pat 1990.gadam viņa darbavieta bija zinātniskās pētniecības institūtā Ulbrokā. Šajā laikā Šķēle apprecējās un kopā ar sievu Dzintru, kas strādāja Gaiļezera slimnīcā par medicīnas māsu, audzināja divas meitas - Aneti un Madaru. Ulbrokas laiks ir zīmīgs arī ar vairākiem iegūtiem kontaktiem, kas pavirzīja Šķēli pretī premjera krēslam un miljoniem. Institūtā viņš strādāja kopā ar autoritāti lauksaimniecības jomā - Teodoru Godmani. Tieši viņa dēla Ivara Godmaņa vadītās valdības laikā Šķēle nonāca Lauksaimniecības ministrijā, kur nostrādāja trīs ar pusi gadus. Runā, ka viņam palīdzējusi arī Teodora Godmaņa rekomendācija. Būdams institūta direktora vietnieks komercjautājumos, Šķēle pie sevis darbā pieņēma arī tikko no augstskolas atnākušo studentu Ēriku Masteiko, jo viņš "šķita tāds žiperīgs", savulaik Šķēle stāstīja Neatkarīgajai. 90.gadu vidū abi jau kopīgi saimniekoja tā brīža lielākajā Latvijas holdingā Ave Lat grupa ar vairāku desmitu miljonu apgrozījumu. Oficiāli Masteiko kā viens no īpašniekiem, Šķēle - stratēģiskais menedžeris. NEBIJA IEDOMĪGS KĀ BĒRZIŅŠ Lauksaimniecības ministrijā Šķēles pārraudzībā ietilpa pārtikas pārstrādes sektors un ar to saistīto jautājumu virzīšana uz Augstāko padomi saskaņošanai. Kā priekšnieks Šķēle bijis prasīgs, nav vairījies pieņemt atbildīgus lēmumus un uzklausīt konstruktīvus viedokļus. "Viņš apzinājās savu vērtību, taču bija cilvēcīgs. Ne tāds iedomīgs kā [Gundars] Bērziņš. Bērziņš bija parlamentārais sekretārs, bet uztaisīja sevi par otro svarīgāko cilvēku ministrijā," atceras Valdis Dzenis. Minētais Gundars Bērziņš vēlāk kļuva par vienu no Šķēles tuvākajiem politiskajiem līdzgaitniekiem un Tautas partijas dibinātājiem. No aktīvās politikas skatuves Bērziņš nogāja tikai šopavasar, personisku iemeslu dēļ atstādams veselības ministra posteni. Ministrijas laikos Šķēle atšķīrās ar vēl kādu rakstura iezīmi - viņš nemīlēja žurnālistus. Ieraugot ministrijas gaiteņos kādu preses pārstāvi, viņš demonstratīvi pagriezās un aizgāja pretējā virzienā. Prasmi sarunāties ar medijiem Šķēle apguva, tikai nokļūstot premjera krēslā, kad par to parūpējās viņa komandas tēla spodrinātāji. Viena no Šķēles iniciatīvām, strādājot ministrijā, bija pēc iespējas ātrāk sākt pārtikas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju. Rīkoties vajadzēja ātri, jo vecajā, centralizētajā sistēmā uzņēmumiem draudēja bankroti. Viņš bija viens no tiem, kurš izvēlējās, kurus ministrijai pakļautos uzņēmumus virzīt privatizācijai. Projektu apstiprināšanai ministrijā izveidoja speciālu komisiju. Šķēle pats bija gan tās loceklis, gan kādu laiku arī vadītājs. Tas arī bija iemesls vēlākajām aizdomām par Šķēles patiesajām attiecībām ar miljonu vērto holdingu Ave Lat grupa. Šajā holdingā nonāca ne tikai vairāki valsts uzņēmumi, par kuru nodošanu privatizācijai lēma Šķēle, bet augstos amatos vēlāk tajā sāka strādāt arī vairāki komisijas locekļi. Kā pieminētās komisijas vadītājs Šķēle akceptēja nodot privatizācijai tādus valsts uzņēmumus kā Rīgas vīni, Baltmaiznieks un Abras sausiņu cehs, visi trīs vēlāk nonāca Ave Lat grupā. 90.gadu vidū šajā holdingā ietilpa vismaz desmit bijušie valsts uzņēmumi. AVE LAT - SVEIKA, LATVIJA! 1991.gadā, laikā, kad Šķēle strādāja ministrijā, žiperīgais Ēriks Masteiko un vēl trīs vīri - Normunds Putāns, Valdis Dundurs un kāds Baltkrievijas pilsonis - ķērās pie sava privātbiznesa izveides. Atšķirībā no daudziem tā laika iesācējiem biznesmeņiem Masteiko bija arī pieredze komercdarbībā - Zinātniskajā institūtā Ulbrokā Masteiko darbs bija saistīts ar informātiku un informācijas nodaļu, bet beigās viņš jau vadīja visu komercdarbības struktūru. Masteiko kompanjoni bija speciālisti lauksaimniecības tehnikas jomā, tādēļ iecerētais bizness bija Baltkrievijas traktoru tirdzniecība. Vīri nodibināja divas firmas - Ave Lat (Ave latīņu valodā nozīmē Sveika) un Ave Lux. Pāris gadus vēlāk arī Ave Lat grupa. No iepriekšējām pēdējā atšķīrās arī ar kādu jaunu dalībnieku - Menas salā reģistrētu firmu Quainton Limited. Tās īpašnieki, protams, bija nezināmi. Ap šo laiku traktoru bizness jau bija pagātne, primārais bija lauksaimniecības uzņēmumu iegāde. 1997.gadā Šķēle pēc demisijas žurnālam Klubs ekskluzīvā intervijā skaidroja, ka Ave Lat grupa ir "īpaši latviska kompānija" un Menas salā "nesēž neviens ar līku degunu". Oficiāli Šķēle kā īpašnieks nevienā no Ave Lat uzņēmumiem neparādījās. Pēc aiziešanas no ministrijas 1993.gada vasarā līdz pat premjera krēslam 1995.gada decembrī viņš skaitījās tikai Ave Lat stratēģiskais menedžeris. Antonijas ielā, kur atradās Ave Lat mītne, viņam bija savs kabinets. Biroja tālruni, kā vēlāk atklājās, noklausījās drošības policija. Par Šķēli tika vākta operatīvā izstrādes lieta. Iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons 1995.gadā presei skaidroja, ka tas esot normāls iekšlietu struktūru darbs. "Uz šo materiālu pamata tiek pieņemts lēmums, vai attiecīgajā lietā ir kriminālnozieguma sastāvs vai nav. Starp citu, šīs lietas apjoms jau pašreiz ir 17 sējumi," Neatkarīgajai stāstīja J.Ādamsons. Nekāda krimināllieta par šiem materiāliem gan netika ierosināta. Laikā, kad Šķēle jau bija aizgājis no ministrijas un tikai konsultēja avelatiešus, viņš vairākkārt publiski uzsvēra, ka algu par savu darbu Ave Lat nesaņēma. 1997.gadā Klubam Šķēle stāstīja, ka "esmu tur ar patiesu prieku darbojies vairāk kā tāds stratēģijas uzstādītājs". Šis apgalvojums parāda Šķēles tipisko domu gājienu - iebāzt maisā nezinātāju, paķerot uz niansēm. Fakts, ka viņš nesaņēma no Ave Lat algu, nenozīmē, ka viņš strādāja bez maksas. Intervijā viņš nepateica, ka algu pelnīja gan, strādādams Ave Lat grupai piederošajos uzņēmumos. 1995.gadā, kad Šķēli virzīja premjera amatam, viņš ieņēma amatus šādos Ave Lat grupas uzņēmumos: padomes priekšsēdētājs akciju sabiedrībā Rīgas vīni, kur togad nopelnīja 4860 latu, Rīgas alus (Ls 2630), Kaija (Ls 1920), kā arī valdes priekšsēdētājs a/s Uzvara (Ls 160). Šīs summas Šķēle norādīja savā ieņēmumu deklarācijā, liecina ziņu aģentūras LETA informācija. Tikai vairākus gadus vēlāk žurnālisti atklāja, ka laika posmā pēc darba Lauksaimniecības ministrijā līdz pat premjera krēslam Šķēle bija arī Menas salā reģistrētās firmas Quainton Limited direktors un līdzīpašnieks kopā ar Masteiko. Šai ārzonas firmai piederēja 31% Ave Lat grupas daļas. Abi to bija nopirkuši 1994.gadā, lai iegūtu nodokļu atvieglojumus, ko Latvijas likumdošana paredzēja ārvalstu kompānijām, arī ofšoriem. Līdz ar to arī kļūst saprotams Šķēles nesavtīgais darbs un gatavība riskēt it kā svešas kompānijas labā. IEĶĪLĀJA MĀJU, SIEVAI NETEICA Lielākais risks, ko Šķēle uzņēmās, būdams Ave Lat grupas stratēģiskais menedžeris, bija saistīts ar valsts uzņēmuma Baltmaiznieks ceptuves Ventspils ielā iegādi. Šajā darījumā palīgā tika pieaicināts vēl viens tā laika smagsvars - advokāts, Augstākās padomes deputāts un īpašumtiesību likumu autors Andris Grūtups. Vēlāk viņu minēs kā vienu no tiem, kas prezidentam Guntim Ulmanim Šķēli ieteica premjera amatam. Miljonārs Grūtups jau tolaik izcēlās ar spēju uzvarēt tiesās. Neformāli viņu dēvēja arī par Ave Lat grupas juridisko konsultantu. Tiesa, šogad publiskotās, iespējams, noklausītās Grūtupa biroja tālruņa sarunas ar tiesnešiem pirms deviņiem gadiem vieš aizdomas, vai uzvarēt palīdzēja tikai advokāta asais prāts. To patlaban izmeklē prokuratūra. Uz valsts uzņēmuma Baltmaiznieks ceptuvēm Ave Lat vīri meta aci vēl laikā, kad Šķēle strādāja ministrijā. 1992.gadā Baltmaiznieks un Ave Lat kopā ar vācu uzņēmējiem noslēdza nodomu protokolu par sadarbību maizes kopuzņēmuma veidošanā. Baltmaizniekam tobrīd piederēja četras ceptuves - divas Rīgā (Mūkusalas un Ventspils ielā) un divas Jūrmalā, kuras saskaņā ar šo nodomu protokolu bija paredzēts privatizēt. Šis protokols ir leģendārs, jo uzņēmuma privatizācijas dokumentos parādās piezīme: "Oriģināls pie A.Šķēles." Savulaik Neatkarīgās žurnālistu komanda izpētīja: kamēr ministrija izstrādāja privatizācijas projektu, Ave Lat kopā ar vāciešiem nodibināja SIA Lize, kurai kā Baltmaiznieka sadarbības partnerim privatizācijas projekts paredzēja 70% akciju privatizētajā uzņēmumā. Ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija, ko vadīja A.Šķēle, izskatīja gan tikai Mūkusalas ceptuves projektu. Pāris mēnešus pēc projekta apstiprināšanas, kā izpētīja žurnālisti, to papildināja ar punktu, ka Ave Lat tiek dota priekšroka akcijas iegādāties par sertifikātiem. 1994.gadā cits veids tika izmantots Ventspils ielas ceptuves iegādē. Tā atradās uz privātas zemes, kuras īpašniecei Ievai Tapiņai saskaņā ar likumu bija pirmpirkuma tiesības privatizācijā. I.Tapiņa, kas nekad ar uzņēmējdarbību nebija nodarbojusies un kurai arī nebija naudas, pēkšņi izvēlējās izmantot savas pirmpirkuma tiesības. Vēlāk noskaidrojās, ka viņas juridiskais padomnieks darījumā bija Andris Grūtups. Trūkstošo naudu - 310 000 latu - īpašniecei aizdeva bijušais Lauksaimniecības ministrijas darbinieks Andris Šķēle. Lai to izdarītu, viņš ņēma kredītu Zemes bankā, ieķīlājot savu māju. "Protams, es ļoti riskēju, pat sievai pateicu tikai vēlāk, ka mūsu māja ir ieķīlāta," Neatkarīgajai stāstīja Šķēle. Savā īpašumā ceptuvi I.Tapiņa ieguva 1994.gadā marta sākumā, bet pēc pāris nedēļām tās lielāko daļu pārdeva Šķēlem. Gada beigās Šķēle uzņēmumu jau bija pārdevis firmai Ave Lat un ar to saistītajai Hanzas maiznīcai. Šī ir vienīgā reize, kad Šķēle kļuva par kāda bijušā valsts uzņēmuma tiešo īpašnieku. Līdzīgā veidā Ave Lat paspārnē nonāca arī valsts uzņēmumi Rēzeknes maiznieks un Rēzeknes dzirnavnieks. 1994.gada pavasarī gandrīz 60 gadu vecā Anna Borise informēja Zemkopības ministriju, ka abi uzņēmumi atrodas uz viņai piederošas zemes. A.Borise, kura arī izmantoja Grūtupa pakalpojumus, vēlējās izmantot pirmpirkuma tiesības arī uz ēkām, kas padomju laikā uzceltas uz viņai piederošās zemes. Pensionāre arī norādīja, ka vēlas pirkt uzņēmumus, izmantojot likumā paredzēto iespēju maksāt sertifikātos. Tā arī notika. Vasarā A.Borise nopirka uzņēmumus, lielāko daļu samaksājot sertifikātos. Pēc tam par nominālvērtību uzņēmumus pārdeva Ave Lat un Hanzas maiznīcai. Šāds uzņēmumu iegādes veids deva vēl kādu priekšrocību - tos varēja iegūt pilnībā. Privatizējot būtu jādod daļa darbiniekiem. Valsts uzņēmums Abra privatizējamo objektu sarakstā tika iekļauts vēl Šķēles ministrijas laikā, taču reāli to izskatīja vēlāk. Uz konkursu pieteicās divas somu firmas ar ievērojamu pieredzi un latviešu zemnieku kooperatīvs Graudkopis. Abām somu firmām bija miljonu somu marku gada apgrozījums, tās solīja veikt milzu investīcijas, taču aizklātā balsošanā privatizācijas komisija izvēlējās Graudkopi - nesen izveidotu piecu zemnieku graudkopības kooperatīvu. Interesantākais, ka pirmajā pilnsapulcē zemnieki ierosināja uzņēmuma valdē ievēlēt Normundu Putānu, vienu no Ave Lat līdzīpašniekiem un Masteiko vedējtēvu. Pēc nepilna pusgada Graudkopis savas daļas pārdeva Ave Lat un Hanzas maiznīcai, kas kā investoru piesaistīja vienu no konkursā caurkritušajām somu firmām Cultor. Formāli nekā nelikumīga, taču, kā 90.gadu beigās norādīja privatizācijas eksperts Andrejs Tiknuss, viena no privatizācijas iezīmēm bija, ka projekts tika virzīts konkrētam pircējam, nevis "prece nolikta uz letes un tiek izvēlēts pircējs". Interesanti, ka Ave Lat grupas uzņēmumos vēlāk augstos amatos strādāja bijušie Lauksaimniecības ministrijas darbinieki, kas bija apstiprinājuši to privatizāciju. Par Ave Lat grupas vadošo juristi kļuva ministrijas juridiskās pārvaldes priekšniece Anita Elksne. Lauksaimniecības ministra vietnieks Jānis Ādamsons (ne tas, kurš bija iekšlietu ministrs) bija Ave Lat grupas tehniskais direktors, privatizācijas komisijas sekretāre Ilze Martinsone atbildēja Ave Lat grupā par korporatīvajiem jautājumiem. Gan privatizējot, gan arī uzpērkot akcijas no darbiniekiem, Ave Lat bez jau minētajiem uzņēmumiem līdz 90.gadu vidum iegādājās arī saldumu ražotājus Laima un Uzvara, olu ražotni Balticovo, zivju pārstrādes uzņēmumus Kaija un Salacgrīva 95, arī Rīgas piena kombinātu. Lai nebūtu jāmaksā reketam, ko tolaik darīja vai katrs mazākais kiosks, tika izveidota arī apsardzes firma Ave Lat sargs ar pāris simtu vīru. 90.gadu vidū Ave Lat grupas gada apgrozījums bija nepilni 60 miljoni latu. Šķēle tur tolaik it kā vairs nebija. Viņš bija devies sakārtot valsti. Taču tas nenozīmē, ka bija beigušās viņa attiecības ar Ave Lat grupu. Četrus gadus vēlāk Šķēle kļuva par vienīgo Ave Lat grupas īpašnieku. Par to un Šķēles politisko karjeru nākamajā SestDienā. *** Valsts uzņēmumi, kas nonāca AVE LAT grupā Balticovo Salacgrīva '95 Laima Uzvara Rīgas piena kombināts Baltmaiznieks (divas ceptuves) Rēzeknes dzirnavnieks Rēzeknes maiznieks Abra Kaija Rīgas vīni (ietilpa arī Latvijas balzams, Rīgas alus).