Kas notiek latviešu valodā?

Šī diena ir ļoti piemērota, lai mēs atcerētos šīs vērtības un paskatītos, kas notiek latviešu valodā, aicina Juris Baldunčiks Raksta virsraksts nav trauksmes zvans vai galīgās diagnozes noteikšanas solījums. Tas drīzāk ir mudinājums citiem valodniekiem vērīgāk palūkoties uz mūsdienu latviešu valodas attīstības tendencēm, bet plašākai sabiedrībai - aicinājums padomāt, kādu gribam redzēt mūsu valodu nākotnē. Pašlaik valoda laikam nevar konkurēt ar daudzām citām aktuālām tēmām, piemēram, Jāņa Dombura TV raidījumos apspriestajām problēmām. Tomēr valsts valodas kvalitāte, latviešu valodas lietotāju attieksme pret savu valodu un valodniecības stāvoklis ir jautājumi, kuru «aizmiršanai» var būt tālejošas sekas. Latviešu valoda un svešvalodas Latvijā krievu valoda ir zaudējusi oficiālo statusu, kā arī sarucis tās reālais komunikatīvais īpatsvars. Gan izglītības sistēmā, gan valsts institūcijās un saimnieciskajā dzīvē galvenā svešvaloda ir angļu valoda, un dažas pazīmes ļauj pareģot, ka vienai sabiedrības daļai tā drīz būs kaut kas vairāk nekā svešvaloda. Pamazām gatavojamies Eiropas Padomes deklarētajai daudzvalodīgajai un multikulturālajai Eiropai. Eiropas Savienībā izstrādātā koncepcija paredz, ka ikvienam skolas absolventam vajadzētu prast sazināties vismaz divās mūsdienu Eiropas valodās, bet vēl labāk, ja viņš prastu trīs mūsdienu valodas. Neapšaubāmi, ka svešvalodu zināšanas ikvienam cilvēkam ir kapitāls, kas būtiski paaugstina konkurētspēju starptautiskajā darba tirgū. Taču laba svešvalodu prasme var ietekmēt dzimto valodu ne vien indivīda, bet arī profesijas, nozares vai visas sabiedrības mērogā. Šķiet, ka nepieciešama nopietna diskusija par latviešu valodas reālo lomu nākotnē, kā arī pasākumiem, lai valodai nodrošinātu ne tikai funkcionalitāti, bet arī latviskumu. Valsts valodas statuss Vai latviešu valoda sekmīgi pilda valsts valodas funkcijas? Nešaubos, ka šodien vairākums no mums atbildētu ar «jā», «visumā - jā» vai «drīzāk - jā», jo ir zināma lingvistiskā drošība, latviešu valodā varam sazināties un pašizteikties visās jomās, izņemot ļoti specifiskas sfēras, kurās valodu lietojumu nosaka starptautiski pieņemti noteikumi. Taču statuss negarantē bezrūpīgu dzīvi, nedrīkstam aizmirst par laika straujo ritējumu un informācijas telpas piesātinātību. Valodu, tāpat kā valsts lielceļu tīklu, nedrīkst ilgstoši atstāt bez atbilstošas aprūpes, pat priekšzīmīgi ceļi visai drīz pārklāsies ar plaisām un bedrītēm. Jau šodien, pārejot no valodas vispārīgā vērtējuma pie atsevišķiem valodas līmeņiem un konkrētiem elementiem, uz pozitīvās attīstības fona nevaram nepamanīt dažus defektus. Pakāpeniski mazinās arī aktīvs atbalsts savai valodai un ieinteresētība literārās valodas izkopšanā, īpaši jaunās paaudzes vidū. Vakar un šodien Kā agrāk reaģējām uz valodas plaisiņām un bedrītēm? Rīkojām valodas kultūras dienas, norādījām uz valodas kļūdām, valodnieki neskopojās ar pamācībām gan presē, gan ikgadējā izdevumā Latviešu valodas kultūras jautājumi. Šodien no šiem pasākumiem tikpat kā nekas nav palicis pāri (Jānis Kušķis uzskatāms gandrīz vai par pēdējo mohikāni). Laikam radusies pārliecība, ka nu par savu valodu nav ko raizēties. Šķiet, ka arī jēdziens «valodas kultūra» zināmās aprindās ieguvis tādu kā negatīvu pieskaņu. Vai tas liecina, ka sabiedrība sāk šķelties uzskatos par literārās valodas nozīmi, valodas problēmu risināšanas veidu? Vai tam ir kāds sakars ar valodnieku pamācošajām metodēm, ar vienas sabiedrības daļas sociālo pagurumu, ar citas daļas pāreju uz globālo domāšanu, kur latviešu valodai ir otrā plāna loma, ar izglītības sistēmas boloņizāciju, ar informācijas sabiedrības īpatnībām? Iespējams, ka vismaz dažas atbildes uz šiem un līdzīgiem jautājumiem varētu sniegt sociolingvistiskas aptaujas. Interesanti vērot, kā par valodas jautājumiem diskutē jaunieši internetā: pašpārliecināti izsaka spriedumus, parādot elementāru zināšanu trūkumu, par ko vismaz daļēju atbildību vajadzētu uzņemties skolai. Cita iezīme ir nespeciālistu uzstāšanās valodas ekspertu lomā, dažkārt pat konsultējot valdības vadītāju valodniecības jautājumos. Šī nianse latviešu valodniecību stipri atšķir no medicīnas, ekonomikas un daudzām citām jomām, kur parasti tiek prasīts tikai lietpratēju padoms. Bet tā runā! Vēl samērā nesen nebija šaubu, ka gramatisko formu, terminu vai citu valodas elementu izvēlē jābalstās tikai uz mācību grāmatu, instrukciju un vārdnīcu ieteikumiem vai valodnieku konsultācijām. Tiesa, paretam izraisījās diskusijas, taču tas būtiski neietekmēja vispārpieņemto veidu, kā noskaidrot lingvistisko patiesību, piemēram, strīdā starp autoru un redaktoru. Gribas ticēt, ka latvieši arī šodien seko šai tradīcijai, lai gan arvien biežāk sarunās pat ar filoloģiski izglītotiem cilvēkiem nākas dzirdēt visai īpatnēju argumentu - bet tā runā! Rodas jautājums: kopš kura laika gramatiskās kļūdas, aplamu vārdu izvēli vai tulkojumu pieņemam tikai tādēļ, ka kāds vai kādi tā runā? Pieķerti par ātruma pārsniegšanu, mēs ceļu policistam taču nesakām - bet tā brauc! Likumi taču netiek mainīti par labu pārkāpējiem. «Tārunāšanas» pamatā parasti ir nezināšana vai par noturīgu paradumu pārtapusi sākotnēja paviršība, tādēļ vienīgais pretlīdzeklis ir izglītošana. Daudziem cilvēkiem ir visai rezervēta attieksme pret latviešu valodas mācību grāmatām un stingriem skolotāju (valodnieku) aizrādījumiem, tādēļ jāpiedāvā arī alternatīvi mācību līdzekļi, piemēram, daudzfunkcionāli elektroniski latviešu valodas kļūdu labotāji, īpaši kalendāri, plakāti vai asprātīgas uzlīmes ar izplatītāko pareizrakstības un gramatisko kļūdu labojumiem. Piemēram, uz populāra rīta radioraidījuma vadītāju studijas galda noliktas simt latu naudaszīmes kopijas ar uzrakstu «nav naudaS», «daudz naudaS» varbūt palīdzēs atcerēties ģenitīvu. Jākonstatē arī vēl kāda cita tendence. Daži cilvēki apzināti pārkāpj latviešu valodas normas, vai nu izvirzot savus pamatojumus, aizbildinoties ar cilvēktiesībām (pēdējā laikā visai izplatīts arguments), vai arī vispār bez paskaidrojumiem. Vienu no šādām situācijām ilustrē kāda epizode augstskolā. Pēc aizrādījuma par pareizrakstību studenti atbild, ka formu «filosofija» ieteicis priekšmeta pasniedzējs un viņš tomēr ir speciālists. Jautāju: vai jūs līdzīgā veidā piekritīsiet satiksmes ministra priekšlikumam rakstīt «automobīlis», Dz.Kolāta rekomendācijai rakstīt «rādio» un U.Gravas ieteikumam rakstīt «televīzors»? Pēc neliela apmulsuma studenti atzīst, ka šādi jautājumi tomēr jārisina valodniekiem. Iespējams, ka par savu taisnību pārliecinātiem pareizrakstības vai gramatikas reformētājiem nevajadzētu demonstratīvi pārkāpt spēkā esošās normas, bet iesniegt argumentētus priekšlikumus kompetentai latviešu valodas ekspertu institūcijai, kurai tie iespējami ātrā laikā būtu jāizvērtē. Valodu kontakti un tulkošana Ļoti vienkāršoti par valodu kontaktiem var saukt divu valodu saskarsmi, ko realizē divvalodīgie cilvēki, tieši kontaktējoties ar citā valodā runājošiem vai lasot (klausoties) tekstus citā valodā. Valodu kontaktiem ir neredzamā fāze, kas noris cilvēku domās, kad viņi apstrādā tekstu svešajā un dzimtajā valodā. Šajā posmā var rasties vienas valodas ietekme(s) uz otru, un tādā gadījumā tā(s) izpaudīsies redzamajā fāzē - runātajā un rakstītajā vārdā. Liela loma ir kontaktu realizācijā iesaistīto cilvēku skaitam, viņu sabiedriskajam stāvoklim un lingvistiskajai sagatavotībai. Padomju laikos latviešu valodai bija ļoti plaša saskarsme ar krievu valodu. Krievu valodas dominējošais stāvoklis izraisīja pieaugošu ietekmi, īpaši sarunvalodā, taču valodnieku, literātu un citu profesiju pārstāvju pūles novērst šīs ietekmes konkrētās izpausmes palēnināja pārkrievošanu. Kontakti ar nesociālistiskajām valodām bija ļoti ierobežoti, bieži vien ar krievu valodas starpniecību, un tos oficiāli īstenoja tikai režīmam uzticami cilvēki (daži starptautiskie komentētāji, daži zinātnieki, daži tulkotāji u.tml.). Viņi visumā bija sagatavoti šādai darbībai, pie tam viņus apkalpoja redaktori, tādēļ šo valodu ietekme bija relatīvi neliela. Pēc neatkarības atgūšanas strauji mainījās lingvistiskā orientācija, komunikantu skaits un viņu sagatavotība. Latvijas kontakti ar citām valstīm un starptautiskām organizācijām paplašinās, arvien dzīvāka ir Latvijas uzņēmēju, zinātnieku un citu aprindu pārstāvju sadarbība ar ārzemju partneriem, diezgan liels skaits ārējo sakaru, sabiedrisko attiecību un citu struktūru darbinieku nodrošina tiešo saskarsmi, daudzi izmanto informāciju svešvalodās, lai apstrādātā veidā to novadītu tālāk kādai noteiktai auditorijai vai plašākai sabiedrībai. Šajā procesā iesaistās ne vien kvalificēti tulki un tulkotāji, speciālisti, kas prot svešvalodas un pietiekami labi orientējas savas sfēras terminoloģijā, bet arī cilvēki, kuriem svešvalodu prasme, izpratne par tulkošanu un, kas ir ne mazāk svarīgi, latviešu leksikas pietiekama pārzināšana nav atbilstoša šim darbalaukam. Tā rodas tulkojuma kļūdas, latviešu valodai neraksturīgas teikuma konstrukcijas, nevajadzīgi sveši vārdi un tā sauktie tulkotāja viltusdraugi. Viena no mūsu vadošajām tulkošanas teorijas speciālistēm Ieva Zauberga tulkotāju amatieri ļoti trāpīgi salīdzinājusi ar autovadītāju, kas nav apguvis teorētisko kursu un nav nokārtojis braukšanas eksāmenu. Diemžēl jāsecina, ka šādi sabiedrībai bīstami «braucēji» vēl kādu laiku terorizēs latviešu valodu. Atgriežoties pie citu valodu ietekmēm, īpaša uzmanība jāpievērš jau nosauktajiem tulkotāja viltusdraugiem. Tie ir vārdi, kas ļoti līdzīgā vai pietiekami atpazīstamā rakstībā sastopami dažādās valodās, taču to nozīmju kopums katrā no valodām nereti ir atšķirīgs, piemēram, latviešu - inteliģence, angļu intelligence, franču intelligence, vācu Intelligenz. Profesionālus tulkotājus šāda līdzība parasti nemulsina, piemēram, angļu artificial intelligence viņi netulkos kā mākslīgā inteliģence, turpretī iesācēji vai gadījuma tulkotāji bieži vien tieši tā arī dara. Kļūdainos tulkojumus bez lielām pārdomām pārņem vēl daži cilvēki, un tad arī pārējiem sāk šķist, ka tas ir moderns izteiksmes veids. Plašsaziņas līdzekļos šādas aplamības varam lasīt un dzirdēt katru dienu (aktivitātes, biljons, kapacitāte, konsekvences, kontrole, misija, tests, vīzija u.c.). Diemžēl šī tendence ir raksturīga ne tikai tiem, kas tulko. Vērojama latviešu tekstu maksimāla tuvināšana angļu valodas paraugiem, nerēķinoties ar latviešu valodas vispārpieņemto izteiksmes veidu un pat vārdu nozīmi. Ir dzirdēti apgalvojumi, ka tas ir labi, jo teksti ir savietojamāki, tos vieglāk pārtulkot. Šaubu nav, no diviem variantiem («Bosch saimnieciskā darbība Latvijā» un «Bosch biznesa aktivitātes Latvijā») pēdējais ir daudz līdzīgāks angļu ekvivalentam (Bosch business activities in Latvia). Iznāk, ka kropļojam gadu gaitā izkopto valodu, lai ar mazāku piepūli tekstus savietotu vai pārceltu citā valodā. Viltusdraugi izspiež latviešu vārdus, piemēram, aplami lietojot modes vārdu «kapacitāte», dažādos kontekstos palēnām atsakāmies no latviešu vārdiem «jauda», «ražošanas jauda», «ražīgums», «[pieļaujamā] slodze», «tilpums», «[ie]tilpība», «stāvoklis», «amats», «pilnvaras», «spēja[s]», «tiesībspēja». Pavērosim savu un kolēģu valodu, lai par to pārliecinātos. Semantiskā infekcija skar arī īstus latviešu vārdus, aplipinot tos ar atbilstošo angļu vārdu nozīmēm. Pievērsīsim uzmanību, piemēram, vārdam «attīstība» (development). Lasām, ka tiek attīstīti eksāmena materiāli (latvieši tos parasti «izstrādā» vai «gatavo»); «pētniecību» jeb «izpēti un izstrādnes» (R & D) tagad sauc par izpēti un attīstību. Neviļus nāk atmiņā deviņdesmito gadu sākumā kāda svešatnes tautieša teiktais: ko komunisms latviešu valodai un kultūrai nevarēja izdarīt pusgadsimta laikā, to kapitālisms izdarīs divreiz īsākā laika posmā. Tomēr cerību stariņš saglabājas: pēdējā mēneša laikā dažādi cilvēki presē un televīzijā vairākas reizes lietoja vārdu «redzējums» - labs paraugs tiem, kas vēl maldās vīzijās. Protams, angļu valodas klātbūtnei ir arī pozitīva katalizatora loma, tā liek mums meklēt jaunus vārdus un izteicienus, kā arī aktivizē dažas latviešu valodā ne visai raksturīgas parādības, piemēram, vārdu spēli, ko vislabāk var vērot reklāmā. Angliski to sauc... Šādu frāzi agrāk dzirdējām no saviem ārzemju tautiešiem, kad viņi nevarēja uzreiz sameklēt īsto latviešu vārdu, tagad arvien biežāk to lieto cilvēki, kuriem ir regulāra saskarsme ar angļu valodu. Tēlaini izsakoties, viņu galvās dažreiz veidojas tāds kā divu valodu kokteilis, kurā virsroku ņem angļu valoda, ja izjūtams latviešu ekvivalenta trūkums. Šāda situācija nav nekas unikāls. Taču nebūtu labi, ja ar vienu un to pašu angļu vārdu mēs mocītos neskaitāmas reizes. Ir nepieciešama zināma piepūle, lai problēmu atrisinātu, atrodot vai izveidojot atbilstošu latviešu terminu. Variantā bez piepūles angļu vārdam tiek vienkārši pielikta latviešu galotne. Terminoloģija Terminu deficītu latviešu valoda izjūt ne vienu vien gadsimtu. Atkal kļūstot par valsts valodu, latviešu valodas funkciju loks ievērojami paplašinājies. Vērojama speciālās leksikas un it īpaši suverēnai valstij svarīgāko nozaru terminoloģijas attīstība, izmantojot gan terminu jaunradi, gan daļēji aizmirstās pirmskara rezerves, taču deficīts joprojām manāms. Īpatnēji, ka daudziem latviešiem ir iebildumi pret terminu latviskošanu, to pierāda kaut vai sākotnējais noskaņojums pret jaunajiem latviskajiem informātikas terminiem. Tas nav nekas pārsteidzošs, jo, piemēram, XIX gadsimtā tika kritizēts jaunvārds «uzvalks», uzskatot, ka «ancuks» ir gana labs un plaši iegājies vārds. Pilnīgi visi jaunvārdi nekad neieviesīsies, taču ir ļoti svarīgi turpināt un pat paplašināt jaunrades procesu. Jāpievērš uzmanība kādam būtiskam principam, kas mūsu sabiedrībā ir nedaudz ačgārns. Daudzi cilvēki uzskata, ka termini jāveido valodniekiem, ka valodnieki ir atbildīgi par terminu trūkumu kādā jomā. Tas ir nepareizi. Terminoloģija ir jāveido attiecīgās nozares labākajiem pārstāvjiem, valodnieki viņiem var palīdzēt ar padomu, piedalīties komisiju darbā. Tikai nedaudzi valodnieki pilnīgi vai daļēji specializējas terminoloģijas sfērā. Padomāsim par milzīgo ieguldījumu, ko latviešu terminoloģijā devuši nozaru speciālisti XIX un XX gadsimtā. Būtībā viņi izveidoja mūsu zinātnes, tehnikas, mākslas, sporta valodu. Mūsdienu terminoloģijas darbā izmantojam jaunas tehnoloģijas, veidojam speciālista, terminologa un tulkotāja trīsvienību, paplašinām tradicionālo teoriju. Latvija ir maza valsts, tādēļ nepieciešama ar terminoloģiju saistīto institūciju ļoti cieša sadarbība. Pieaugusi tulku un tulkotāju loma, tāpēc nozīmīgāko tulkošanas studiju programmu pārstāvjiem jāpiedalās visās svarīgākajās terminoloģijas darba norisēs. Tieši tulkošanas programmu studenti un mācībspēki visvairāk izjūt terminu trūkumu, kā arī terminu nesaskaņotību vai pat pretrunīgumu vārdnīcās. Daudzu citu specialitāšu pasniedzēji var kaut kā apiet terminoloģisku problēmu, turpretī tulkošanā tas nav iespējams. Vārdnīcas un valodas mācību grāmatas Angļu valodai, kuru tagad tā mīlam, ir ļoti vērtīgs pavadījums - leksikogrāfiskā kultūra. Vārdnīcas tiek plaši izmantotas no bērnudārza līdz pensijas vecumam gan sevis izglītošanai, gan darbam. Angliski runājošās valstīs vārdnīcas ir vesels tautsaimniecības sektors. Latvijā tas tā nav, pirmkārt, mūsu mazā skaita dēļ, kas padara vārdnīcas (ar nedaudziem izņēmumiem) par nerentablu pasākumu. Valstij un uzņēmumiem ar valsts kapitāla daļām vajadzētu atbalstīt pašus svarīgākos projektus (kā, piemēram, Norvēģijā), jo tas ļautu piesaistīt labākos speciālistus un nodrošināt kvalitāti. Jau kuro gadu veram vaļā mūsu lielāko angļu-latviešu vārdnīcu un vidēji divos gadījumos no pieciem paliekam neapmierināti ar meklējumu rezultātu. Nepieciešamība pēc daudz lielākas un labāk izstrādātas vārdnīcas ir neapšaubāma, taču tās izdošana kavējas. Par kvalitāti runājot, vārdnīcu varam uzskatīt par pietiekami labu, ja būtisku kļūdu skaits nepārsniedz 0,1%, taču mūsu grāmatveikalu plauktos var atrast arī tādus ražojumus, kur kļūdu skaits pārsniedz 10 procentus. Pārlūkojot pēdējā laikā izdotās latviešu valodas mācību grāmatas un interneta mācību līdzekļus, nākas konstatēt, ka leksikai veltītajām nodaļām par pamatu ir izmantota A.Lauas Latviešu leksikoloģija. Sešdesmitajos gados sarakstītā grāmata ir kļuvusi diezgan arhaiska, dažas nodaļas šodien ar grūtībām var nosaukt par zinātniskām, tādēļ ir pēdējais laiks ķerties pie jauna darba izdošanas. Citvalodu īpašvārdi «Latviskot citvalodu īpašvārdus ir barbarisms», «Rakstīsim, lai Eiropa mūs saprastu» un tamlīdzīgi izteikumi raksturīgi atsevišķiem tulkotājiem un izdevējiem, svešvalodu pasniedzējiem un kinoteātru īpašniekiem - cilvēkiem, kam nav neviena pētījuma par latviešu valodu un, šķiet, arī īstas izpratnes par tās savdabību. Nereti ir skaidri saskatāma savtīga ieinteresētība, piemēram, nevēlēšanās izdot naudu filmu reklāmmateriālu latviskošanai. Nesākšu analizēt šos netālredzīgos aicinājumus, kuru autori neapjēdz, kādu haosu grib radīt. Argumentēti un ar daudziem piemēriem tas izdarīts valodnieka Jura Cibuļa komentāros, kuri atrodami Valsts valodas komisijas mājaslapas diskusiju arhīvā. Piebildīšu, ka neviens latviešu filologs nav atbalstījis šādus priekšlikumus, un nevar būt šaubu, ka absolūtais vairākums latviešu noteikti vēlas sev saprotamu valodu un informāciju, nevis Eiropai domātu izrādīšanos. Protams, nākotnē arvien lielāks skaits cilvēku pratīs divas trīs galvenās Eiropas valodas. Palielinoties svešvalodu ietekmei, iespējams, tiks sagatavota augsne ne tikai citvalodu īpašvārdu nelatviskošanai, bet arī citām reformām. Tādēļ pēc gadiem desmit vai piecpadsmit šo problēmu varēs risināt nākamā paaudze. Šodien ir nepieciešams finansējums, lai kompetenti valodnieki sakārtotu un papildinātu agrāk publicētos Norādījumus un tiktu izdoti vismaz angļu, franču un vācu īpašvārdu apkopojumi. Aicinu visus uz pavisam nelielu patriotisku piepūli - nebūsim vienaldzīgi pret savu valodu. Juris Baldunčiks, Ventspils augstskolas Anglistikas katedras vadītājs un Latvijas Universitātes docētājs, valodnieks, tulkotājs. Nozīmīgākie darbi: Anglicismi latviešu valodā un Svešvārdu vārdnīca