Maigi zirnekļi kaut ko savā nodabā pesteļo

Jo Ņurbuļa mūžs, aizsācies ļoti svinīgi — Staļina konstitūcijas dienā 1939.gada 5.decembrī bez bārdas, ar oficiālu vārdu un uzvārdu Aivars Neibarts —, uzplaukumu piedzīvoja 60.gadu beigās, kad kontrkultūras vēju saceltais cieņas un bijāšanas trūkums pret iepriekšējo paaudžu sastrādāto izvērtās puķu bērnu kustībā, kas ātri pārauga tā sauktajā jautrajā sociālismā. Sākot ar 70.gadiem, Latvijā nedzēra tikai tie, kas vēl ticēja komunisma uzvarai, un līdz 1973.gada sākumam, kad iznāca Ņurbuļa slavenākais dzejoļu krājums Lasāmgabali, šādu ticētāju skaits strauji tuvojās nullei.

Neibarts tobrīd jau bija kļuvis par Ņurbuli, un kopš tā laika visas paaudzes viņu atceras gatavu un faktiski nemainīgu: mūžam alkohola izslāpušu, garbārdainu, tērpušos tādā kā Harija Potera skolotāja mētelī, kurš plīvoja arī tad, ja vēja nebija, un runājam Ņurbuļa valodā. Šī ņurbuļvaloda vairāk nekā viņa pantiņi radīja laikam gan iespaidīgāko vai vismaz pamanāmāko epigoņu pulku latviešu padomju literatūrā, kas vainagojās ar veselas kustības — Ņurbuļa labākā drauga Arvīda Ulmes vadītā Vides aizsardzības kluba — ņurbulizāciju 90.gadu pirmajā pusē.

Katram, kurš ar Ņurbuli bija sadzēris vismaz vienu reizi, pielipa vai nu viņa intonācija, vai vismaz daži vārdi no valodas, kuras izcelsme līdz galam nav noskaidrota un kuru runāt paša Ņurbuļa līmenī tā arī neizdevās nevienam no viņa sekotājiem — jo šī valoda prasīja ne vien labu atmiņu un avotu zināšanas, bet visupirms iztēli. Tās Ņurbulim trūka daudz mazāk nekā šņabja. Lai gan savas poētiskās pasaules robežas viņš iezīmēja diezgan ātri, toties tajās darbojās brīvāk par dažu labu burvi. Tomēr īsti konsekvents viņš nebija. Kaut pats deklarēja, ka Ņurbulis ir mūžīgs, bija arī izteicis vēlēšanos, lai viņa pelnus izkaisa dzimtās Liepājas Rožu laukumā. 2001.gada vasarā Ņurbuļa tuvākie draugi viņa vēlēšanos izpildīja. Dzejnieka nāves cēlonis bija nosmakšana dūmos 2001.gada 11.februārī.

Trimpelēšanas garīgums

Ņurbuļa paša intervijas it kā neapstiprina pieņēmumu, ka viņš būtu rakstījis skaidrā. Tajās viņš dzeršanu jeb trimpelēšanu sauc par iedvesmas avotu. "Ja cilvēks ir pulka kaut ko iekrimšķinājis, tad viņam nāk miegs un viņš neko negrib darīt, bet, ja viņš ietrimpelē, tad visādas lietas sāk izpausties. Ja es netrimpelētu, tad es jau sen būtu tāds makantiņ pastulbs," gadsimtu mijā klāstīja Ņurbulis. Viņš atzina, ka demokrātija Latvijā desmit gados ir sasniegusi vienu labu lietu: "Tagad var cauru diennakti un pēc izvēles dabūt visādu dziru. Agrāk vajadzēja uz visādiem "punktiņiem un antoniem" staigāt, braukt nez kur uz Maskavas forštati, tad tagad vajag tikai iestaigāt."

Pirmo reizi Neibarts esot pietrimpelējies trīs gadu vecumā brāļa kristībās Liepājā. "Visi bija aizgājuši uz kaut kādu tur zāli dancāt. Tad māmiņa nāk skatīties un redz — es tāds bāls, vem un vispār gar zemi. Šie izsauca dakteri, tas teica, ka bērns nav vis slims, bet gan piedzēries. Es biju tās glāzītes, kas tur uz tā galda palikušas, iztrimpelējs sausas. Un vispār es esmu tās bērnu dzērāju kustības pirmsācējs, vai tad vēl kāds trīs gadu vecumā ko tādu ir veicis?"

Ja uz šīm Ņurbuļa deklarācijām palūkojas vēsāku galvu, nav grūti samanīt kārtīgu pietēlošanu. To netieši apstiprina daudzie dzejnieku un pusdzejnieku stāsti par iešanu pie Ņurbuļa uz viņa mītēšanās vietu Sarkandaugavā, Āžu bulvārī (ielā) 6, un netikšanu iekšā — tas nozīmē, ka tajās dienās viņš dzēra tikai pienu un rakstīja pantus. Savā ziņā Ņurbulis dzerdams publiski izpaudās kā jauna meitene, kas, iedzērusi vienu glāzīti, jau vaimanā: "Vai, esmu pillā…" Tā kā Ņurbulis, līdzīgi gleznotājam Jānim Pauļukam, Rīgas centrā parādījās gandrīz tikai tad, kad bija jābrauc pakaļ honorāram, tiem, kas viņu tur satika, varēja rasties iespaids, ka Ņurbulis dzer katru dienu.

Mūža pēdējās desmitgadēs Ņurbulis pārtika no honorāriem, bet jaunībā bija strādājis dažādus darbus, spridzinātāju ieskaitot. Mazāk zināma viņa mīlestība bija futbols — Rīgas 4.vidusskolā mācīdamies, viņš to spēlēja atzīstamā līmenī.

Koda kājās

Dzejnieks Andris Bergmanis Ņurbuli pirmoreiz dzīvu ieraudzīja 1966.gada pavasarī jauno autoru seminārā un jau ar bārdu. Gadu iepriekš žurnālā Liesma bija publicēti Neibarta dzejoļi, tiem klāt pielikta bilde ar smuku puisīti bez bārdas, Bergmanis vēl nodomājis — cik glīts zēns. Kad seminārā Ojārs Vācietis Bergmaņa dzejoļus bija saslavējis, pēc apspriešanas viņam klāt pienāca trīs — viens bārdainis, viens plikpauris un viens garš lamzaks. Garais bija Uldis Leinerts, plikpauris — Viktors Līvzemnieks. Bergmanis viņus visus pazina no publikācijām. Visi trīs spieduši Bergmaņa roku un cildinājuši: "Apsveicam! Ja jau Oika tevi slavēja, būsi baigais dzejnieks!"

Savs stils Neibartam uzauga vēlāk nekā bārda — otrajā, 1973.gadā iznākušajā dzejoļu krājumā Lasāmgabali. Uz latviešu padomju dzejas kopējā fona, kurā tobrīd dominēja mēģinājumi izdomāt neizdomājamo, Neibarta tiešie un skaidrie tēli bija viegli pamanāmi, tāpēc Lasāmgabali ātri aizgāja tautās un faktiski ir viņa populārākā grāmata. Dzejniece Inese Zandere, kura tolaik mācījās vidusskolā, atceras, ka reiz operā izrādes Jevgeņijs Oņegins starpbrīdī nevis gājusi uz bufeti, bet beletāžas ložā starpbrīdī sēdējusi ar Neibarta Lasāmgabaliem un apkārt bija sapulcējušies viņas klasesbiedri, ar interesi klausīdamies: Es neciešu ļaudis, kam dzīve — tikai gluda šoseja, pa kuru bez avārijām tie lēni uz kapsētu brauc…

Lielās devās Ņurbuļa māksla nav baudāma, jo sāk uzkrist intonācijas vienveidība. Viņš pats deklarēja: Ņurbulis — tas ir dzejolis. Andris Bergmanis, kurš pazīst gandrīz visas latviešu dzejnieku paaudzes, sākot ar kara laika paaudzi, saka: ir tikai divi, kurus viņš uzskata par apzīmējumam "cilvēks dzejolis" atbilstošiem: Imants Ziedonis un Aivars Neibarts. Ņurbulim paradoksi ir ne tikai dzejā, viņš nepārtraukti dzīvoja un runāja paradoksos.

Ņurbuļvalodu Ņurbulis radīja pats. "Trimpelēšana", "makantiņ" "neir" un daudzi citi ņurbuļvalodas pamatvārdi bija atrasti avotos, bet personvārdus viņš izdomāja pats. Liela daļa tālaika poētu iesauku ir Ņurbuļa radītas. Juris Kunnoss — Naģists, Viktors Līvzemnieks — Līķzemnieks (no "tā piedzēries, ka guļ līķī", un ej nu mini, vai ar "līķi" domāts mironis vai līkums), Armands Melnalksnis — Žiguļēvičs, Imants Ziedonis — Pinkainis... Uldi Leinertu Ņurbulis nokrustīja par Džambulu, jo tas bez mitas vervelējis savus dzejoļus. Cilvēkus Ņurbulis iedalīja īsļaužos un garļaužos. Ēšanu sauca par nākotnes palieku.

Īpaša loma Ņurbuļa panteonā bija Torņakalnam un Māras dīķim, kuru viņš nesauca citādi kā par Māras okeānu. Tomēr mītējās (dzīvoja) citā Rīgas galā — Āžu bulvārī Sarkandaugavā. "Vajadzētu būt pat īsļaužam skaidrs, ka pie viena dīķa nebūtu pieticis vietas diviem titāniem — Ojāram Vācietim un Aivaram Neibartam," Ņurbulis skaidrojis savu dislokācijas maiņu. Kritiķis Rainis Remass reiz abus titānus iepazīstinājis, un abi Torņakalna iezemieši "ne vienreiz vien devušies pētnieciskos gājienos apkārt Māras okeānam".

Ņurbuļa vārdnīca sakopota žurnāla Karogs 2006.gada decembra numurā. Viņa paša iesauku, ja var ticēt kritiķa Raiņa Remasa stāstam, izdomājis Uldis Leinerts. Tas noticis 1963.gada 30.martā pēc jauno autoru semināra beigām "kādā krogā ģenerālgubernatora Suvorova ielā netālu no stacijas". Jaunie dzejnieki Neibarts, Remass, Leinerts, un Varis Leikarts runājuši par politiku, dzēruši, dziedājuši (Neibarts, kam bija šādas tādas poļu valodas zināšanas — senu poļu himnu Ješče Polska ne zginela). Dziesmas iespaidā visi raudājuši, un tad Leinerts teicis: "Ņurbuli, izbeidz!" un kopā ar Leikartu izvilcis viņu no kroga laukā. Ņurbulēt Neibarts spējis vai visu nakti, sadalīdamies vairākās personībās, sagādājot lielus pārbaudījumus tam, kam liktenis bija lēmis šo nakti pavadīt vienā telpā ar viņu.

Vēl lielāks pārbaudījums bija košana kājās sievietēm. Lielākās cietējas gan nebija sievietes, jo Ņurbulis nekoda stipri, bet pudeles brāļi. Kājās košanu Ņurbulis bija noskatījies no Andra Bergmaņa, kurš savukārt — no sava paziņas Andra Rozes, kurš spēja jebkurā vietā iekost kājā tam cilvēkam, kas viņam bija iepaticies. Reiz Skapī kopā ar Ņurbuli dzēris Mākslas akadēmijas pasniedzējs Andris Rubenis. Pie blakusgaldiņa sēdējis kāds krievu puisis un meitene. Puisis uz brīdi izgājis, bet, nākdams atpakaļ, ieraudzījis, ka viņa meitene raud un kasa kāju: viens bārdainis tikko viņai esot iekodis kājā. Tā kā Ņurbulis pēc šī simpātiju izrādīšanas akta bija pamanījies nozust, pa aci dabūjis nabaga pasniedzējs, kuram arī bija bārda.

Kritiķis Guntis Berelis atceras citu simpātiju izrādīšanas gadījumu — viņa lauku mājās Ņurbulis no sajūsmas par Aivara Ozoliņa tekstiem sasitis šķīvi uz sava toreizējā Sarkandaugavas novadnieka galvas. "Ilgu laiku man mājās glabājās lauskas ar abu autogrāfiem," stāsta Berelis. Šajās dienās Ņurbuļa autogrāfus un citas ar viņu saistītas lietas un atmiņas var atrast Neibarta piemiņas izstādē otra Torņakalna titāna Ojāra Vācieša muzejā.