Mīts par latviešu valodu

Rīgā šis darbīgais un pedantiskais vācietis ieradies, lai meklētu līdzekļus Laimas Muktupāvelas Šampinjonu derības izdošanai Vācijā (L.Muktupāvela B.Forsmani kādā savā rakstā Dienā nosauca par Berlīnes Mūzi), kā arī apciemotu vecus draugus. Vai B.Forsmaņa tulkotais romāns tiks izdots mazajā, respektablajā Weidle izdevniecībā, kas specializējas emigrantu literatūrā un zudušajā klasikā, ir atkarīgs no Latvijas finansiālās līdzdalības projektā. Izdevniecības Weidle kontā jau ir B.Forsmaņa tulkotais Anšlava Eglīša Homo Novus. Torņkalniešu pēctecis "Iemesls, kāpēc mani tā apbūra, - tā ir pārlaicīga grāmata. Interesanta, jocīga un jauka," par Anšlava Eglīša Homo Novus saka B.Forsmanis. Vācieši to varot saprast. Tāpat arī Šampinjonu derību, kuras tematika ir aktuāla. "Neesmu liels Latvijas literatūras speciālists, bet man šķiet, ka liela daļa latviešu literatūras ir par Latvijas vēsturi, un tā vāciešiem ir sveša. Tiesa, Homo Novus izdevās izdot tikai šogad, jo nebija viegli atrast, kurš ir atbildīgs par autortiesībām. "Rakstīju vēstules uz Latviju, bet atbildes nesaņēmu. Tā tas mēdz būt ar latviešiem," lakoniski, ar draudzīgu smaidu atceras B.Forsmanis. B.Forsmaņa tēvs ir Rīgā dzimis baltvācietis. "Viņš daudz par Rīgu nestāstīja, taču dzimšanas dienās mēs vienmēr ēdām kliņģeri un Ziemassvētkos - speķa pīrādziņus. Teicām "uz veselību!", un mana tēva vecākie brāļi un māsas, kas vēl paguva pamācīties skolā Rīgā, ļoti labi prata latviski," atceras B.Forsmanis. Viņa ģimene dzīvoja Torņakalnā, pretim Lutera baznīcai, kurā vecāmamma - pa pusei vāciete, pa pusei latviete - bija draudzes priekšniece. "Tāpēc es jau bērnībā zināju, kas ir Rīga un ka Latvija nav Krievijas sastāvdaļa, kā domāja daudzi vācieši. Mums bija stāsti un fotogrāfijas no Rīgas, bet man tas viss bija diezgan dīvains un abstrakts. Rīga bija melnbaltas bildēs, kur vecas tantes sēdēja pie kafijas tasēm." Dzīvā saskarē ar Latviju B.Forsmanis nonāca 1990.gadā, tā viņu acumirklī sajūsmināja. No bērēm līdz operai Neraugoties uz ierobežotajām iespējām apgūt latviešu valodu, B.Forsmanis to iemācījās. "Ja es tiešām gribu, valodu varu iemācīties apmēram trīs mēnešos. Tas nav kāds noslēpumains gēns vai sevišķs talants, vienkārši labas metodes." B.Forsmaņa vaļasprieks ir mūzika, un kā "papildu dziedātājs" viņš dzied Berlīnes operas korī. Viņš ir izmācījies arī par ērģelnieku un studenta gados pelnīja naudu mācībām ar ērģeļu spēlēšanu bērēs. Ikdienā B.Forsmanis pasniedz latviešu, somu, igauņu, zviedru un islandiešu valodu Berlīnes universitātē un Vācijas Ārlietu ministrijā, ir Austrumeiropas biznesa ziņu redaktors un veido ārzemju preses apskatus vācu ziņu aģentūrām un radio. Pirms četriem gadiem viņš sarakstīja latviešu valodas vēsturisko gramatiku, kas ir izdota Vācijā. Viņš ir mācījies ģermāņu un baltu valodas. "Universitāte bija papīra dēļ. Es vienmēr saku, ka mācības attīstību tikai aizkavē," viņš iesmejas. Tas, ka latviešu valoda ir sarežģīta, esot mīts. Galvenais šķērslis ir apstākļi, kādos tā jāmācās. "Latviešu valodas mācību grāmatas sākas ar locījumiem, un to sastādītāji nav padomājuši, kādas grūtības ārzemniekiem ir sākt to mācīties tādā līmenī. Turklāt latviešu valoda pilnībā vēl nav izpētīta, ir daudz jautājumu, uz kuriem latviešu gramatika neatbild. Latviešu valodas mācību grāmatas ir mākslīgas - tā nav valoda, kādu ikdienā runā latvieši." Tāpēc B.Forsmanis pats ir nolēmis rakstīt latviešu valodas mācību grāmatu vāciešiem.