Nātre pati sevi sargā

.." - šos vārdus vēstulēmīļotajam 1967.gada 30.maijā rakstīja Regīna Ezera. Lasu un vēlreizpārlasu rakstnieces atklāsmes, gaiša skurbuma, cerību un sāpjupārpilnās 25 mīlestības vēstules, kuras krājumiņā ... pārizdegušiem laukiem skrien mans sapnis publicēšanai sagatavojusirakstnieces meita tulkotāja Aija Vālodze. Regīnas Ezeras vēstulēmvārdā nenosauktajam mīļotajam neapšaubāmi ir literāra vērtība.Tajās izjūtams dziļš dvēseles maigums, kaislības varenais spēks unarī moku pilna paškritika, šīs vēstules smaržo pēc saules un vēja,pēc Pārogres klusā egļu sila sūnu rūgtuma, pēc sāpīgas vientulības,kas rodas, kad sieviete dzīvo kopā ar otru cilvēku, dala ar viņuistabu un gultu un deg ilgu ugunīs pēc cita - nesasniedzamā -,ticot, ka svētlaimi varētu rast vienīgi viņā. Šīs vēstules ir ganatklājums, gan pārsteigums lasītājam mūsdienās, kad īsziņa mobilajātelefonā vai daži skopi vārdi elektroniskajā vēstulē ir viss, kasaizstāj cilvēka iekšējo pārdzīvojumu un izjūtu plašo gammu. Taču nodatora nenāk rakstītāja gaišā jūtu intensitāte un dvēseles maigums,ko izjūtam, saņemot īstu vēstuli, tāpēc Regīnas Ezeras vēstules irarī atgādinājums par to, ko esam zaudējuši, tehnikai progresējotneaptveramā ātrumā. MĪLESTĪBU NEZAGA Dzīves pēdējās desmitgadēsrakstniece pavisam noslēgti un savrupi dzīvoja Ķeguma Briežos, tačuarī dzīves labākajos gados viņa diezgan atsvešināti izturējās pretdažādām cilvēciskām kopā būšanām un iešanām. Viņai faktiski nebijane draugu, ne draudzeņu. Auglīgam un radošam garam nepieciešamavientulība, bet tā radīja arī gurumu, nespēku un šaubas par savuvarēšanu. Viņa nenoliedzami ilgojās pēc saprotoša, tuva cilvēka,viņa, iespējams, neapzināti, alka mīlestības. Un tāpēc iemīlējās.Nenoliedzu, es gribēju uzzināt šo skaisto un smeldzīgo vēstuļuadresātu. Man likās, ka es pazīstu šo cilvēku. Vienīgā, kas varējakaut ko zināt par šo mīlestību, bija rakstnieces jaunākā meita AijaVālodze. Un Aija apstiprināja - Regīnas Ezeras vēstules tiešām bijaadresētas dramaturgam Gunāram Priedem: "Nevaru sacīt, ka šīmīlestība bija pozitīva, taču tai bija dziļas sekas mammaspersoniskajā dzīvē līdz pat viņas mūža galam. Mīlestība pārgāja,bet tukšums netika aizpildīts ne ar ko." Regīnas mīlestība uzplaukakā auglīgā augsnē iemesta sēkla. Tā bija sagatavota briedumam,laimei. Pirmo vēstuli Gunāram rakstniece uzrakstīja 1966.gada1.maijā. Regīnai Ezerai bija jau trīsdesmit seši gadi, iznākušipirmie stāstu krājumi Un ceļš vēl kūp (1961), Daugavas stāsti(1965), teju teju nāks klajā arī nākamie krājumi Aiztek Gaujasūdeņi, aiztek (1968) un Grieze, trakais putns (1970). 1967.gada15.jūnijā Regīna vēstulē raksta par sevi: "Kas es esmu? Veca sieva,triju bērnu māte, ar sirmumiņu matos. Ar dzemdībās sabojātuaugumu..." Citā vēstulē 1967.gada 10.novembrī ir rindas: "Gandrīzpusi mūža esmu atdevusi bērniem. Man nebija pilns divdesmit viensgads, kad piedzima Inese - vārga, slimīga meitenīte, tieva kāsvecīte, ar smagu iedzimtu kaiti... Kad nāca pasaulē Aija, mannebija dzīvokļa, biju citiem kāju pamesls, man vajadzēja mazgātautiņus uz atkritumu kastes pagalmā.... Vai bez visa tā mantrīsdesmit piecu trīsdesmit sešu gadu vecumā būtu bijis tik daudzjaunības spēka, lai vēl mīlētu tā, kā divus gadus es mīlēju tevi?"Faktiski līdz tam Regīna nepazina mīlestības skurbumu. Aija stāsta,ka mammas pirmais vīrs bija leģionārs Jēkabs Lasenbergs jeb Jēcis.Kad viņi apprecējās, mammai bija tikai divdesmit gadi. Aijaatceras, kā mamma allaž teica - labāk zem veca vīra bārdas nekā zemjauna pātagas. Jāprec vecāks un ne tik izskatīgs vīrs, tad laulībabūšot stabilāka. Jēcis bija četrpadsmit gadus vecāks par mammu, noviņa Regīnai piedzima meita Inese. Jēcis meitām bija tādaapsmaidāma persona, viņš dzīvē bija vīlies un stipri par daudzaizrāvās ar alkoholu, Regīnai ar Jēci nebija nekā kopīga garīgajāziņā, taču 50.gados par šķiršanos runāt bija gandrīz neiespējami.Universitātes prakses laikā žurnālā Bērnība Regīna iepazinās arliterāro līdzstrādnieku Česlavu Kindzuli, tolaik vēl precētu vīru,kas sāka aplidot jauniņo, izskatīgo studenti. Regīna un Česlavssāka dzīvot kopā. Aija pasmaida - abas ar vidējo māsu Ilzi esotpiedzimušas ārlaulībā: māsa 1955.gadā, Aija 1957.gadā. Regīna parČeslava Kindzuļa sievu kļuva 1958.gadā, īsi pēc tam, kad tikašķirta Regīnas un Jēkaba Lasenberga laulība. Regīnas otrā laulībailga trīsdesmit gadus, un viņi izšķīrās tad, kad Regīnai jau bijaizsāpējusi mīlestība pret Gunāru Priedi. Česlavs kara laikā bijaievainots kājā, viņš piekliboja, ģimenei bija smagi sadzīvesapstākļi, tomēr rakstniecības sākumposmā vīrs Regīnai bijadomubiedrs un konsultants. Vēlāk viņus vienoja pārdzīvotās grūtībasun bērni. Uz šī fona 1966.gadā Regīnas sirdī dzima mīlestība pretGunāru Priedi. Gunārs bija divus gadus vecāks par Regīnu unfaktiski brīvs cilvēks. Aija saka - mamma nekad nezagtu mīlestību,pat neizrādītu to, iekšējais goda kodekss viņai neļautu vilinātaizņemtu vīrieti. Kādā no vēstulēm Regīna raksta: "Dažu reizi esmuarī nolādējusi šo neprātīgo mīlestību, bez tās bija tik mierīgi....taču man nekad nav bijis domas kādu apzagt, ja zādzība navmīlestība pret Tevi... Un tad, kad man būs septiņdesmit gadu unsirma galva, atmiņas par Tevi būs vienas no pašām gaišākajām manāmūžā." Tajā laikā Gunārs Priede jau bija plaši pazīstams dramaturgsun sabiedrībā ievērojams cilvēks, jau bija uzrakstītas un skatītājuapjūsmotas viņa lugas Jaunākā brāļa vasara, Normunda meitene, Vikaspirmā balle. Viņš bija godpilnu prēmiju laureāts, arhitekts unpedagogs. Cēla māju Lielvārdē, rakstīja lugas, veidoja savu karjeruun baudīja literatūras skolotāju un jaunatnes pielūgsmi. Gunārs unRegīna pazina viens otru, satikās Rakstnieku namā un literātukongresos, bet ne vairāk. Domājot par Gunāru, Regīnu mokamazvērtības sajūta. Mazliet koķetējot, viņa raksta: "Apzinos, kaesmu viduvēja, tādu kā es literātu pasaulē ir tūkstošiem, pelēkāmasa, kas ņirbinās, nēsā tārpiņus un skujiņas, būvē ejiņas..." Tačurakstniece jau tolaik bija ieņēmusi savu nozīmīgu vietu latviešuliteratūrā, tikai bija vajadzīgs kāds, kas viņu drošinātu,stiprinātu. Gunāram šī loma sākumā netika ierādīta, jo, "ja esdomātu, ka šīs vēstules Tu kādreiz lasīsi, man būtu ļoti grūtirakstīt". Tā ir Regīnas pārliecība, rakstot pašu pirmo vēstuli. Šīiemesla dēļ, kā saka Aija, mātes paustās domas ir simtprocentīgiīstas, bez izlikšanās un uzspēles rakstītas cilvēkam, kuramturpmākos septiņus gadus bija ārkārtīgi liela nozīme rakstniecesdzīvē. KAS PALIKS NO MUMS? Katra no 25 vēstulēm ir maza eseja pardzīves mirkļiem mīlestības gaismā, par īpašo asredzību, ko piešķirtiekšanās pēc ilgotā un nespēja viņu sasniegt. Tās ir sāpes unapgarotas ciešanas, un saplūsme ar dabu, kurā rakstniece veldzējas,kad viņa savos Briežos jūtas "lieka, nevajadzīga un aizmirsta".Viņas mīlestība saplūst ar gadalaiku ritumu un atspoguļojasvēstulēs: "Vai Tu, iestidzis pilsētas mūros, maz esi pamanījis, kazied ievas? Nekas nav tik skaists kā ievu ziedēšana un nekas arītik biedējoši neatgādina, ka viss paiet... Ienāca prātā - paņemšuziedu klēpi, ko esmu atvedusi no Briežiem, līdzi uz tālruņaautomātu, uzgriezīšu Tavu numuru un ilgi, kamēr skanēs zvans,smarža pa vadiem ieplūdīs Tavā istabā. Tu pārnāksi un sajutīsi."Regīnas vēstulēs ienāk sniegs, kas ziemīgajā silā krīt no eglēm,stirnu iemīta taciņa, pa kuru rakstniece domās iet ar mīļoto,vasarā zied madaras un top stāsts Vasara bija tikai vienu dienu(sākotnējais nosaukums Madaru mākonis). Regīna raksta, ka "šīstāsta nemaz nebūtu bijis bez Tevis, bez tā, ko esmu domājusi parTevi. Tas ir vēstījums par to, kas varētu ar mums notikt, ja mēsDaugavas krastā būtu sastapušies pirms piecpadsmit, septiņpadsmitgadiem." Drīz jau "dzērves aizved sev līdzi vasaru", uzziedmiķelītes - Regīnas mīļākās puķes - un tad jau "apsnidzis ķirsis,apsnidzis dzīvības koks, apsnidzis jasmīnu krūms. Viss liktosmiris, ja nebūtu pārslu klusās, tikko manāmās kustības... Paiesnieka piecdesmit gadi, un kas būs palicis no mums? Pat manas meitasjau būs vecenītes..." Taču Regīnā bija arī krietni daudz veselīgaegoisma. Radošo spēku uzplūdā viņa spēja mājai un sadzīvesproblēmām atmest ar roku. Aija atceras: "Es vēl biju maza. Kadmamma gribēja strādāt, viņa pavasarī aizbrauca uz Briežiem unrakstīja tur līdz novembrim, un mums pašām bija jātiek ar sevigalā. Taču, ja viņa būtu čubinājusies tikai ar mums, tad nekonebūtu uzrakstījusi." Arī 1966.gadā, kad "visu vasaru tai pusē, kurTu dzīvoji, rītos lēca saule, un es cēlos agri, lai to redzētu",Regīna strādā un top Dzilnas sila balāde. Taču Gunāra Priedespersoniskajā dzīvē Regīnas nebija, un viņa to zināja. Jau 2.vēstulēRegīna raksta: "Ar ko tas beigsies? Ja būtu vienkārši kaisle,ziņkārība, godkāre - cik viss būtu vienkārši un prozaiskiatrisināms. Bet Tu zini, ka tā nav. Kad viņš mani apskauj (ČeslavsKindzulis, vīrs - red.), man šķiet, ka es izdaru nodevību pretTevi, pati sev izliekos netīra, nekrietna, un apziņa, ka Tev irpilnīgi vienalga, arī neko nespēj grozīt... Vai dzīve bezsavstarpējas mīlestības nav kaut kas līdzīgs prostitūcijai, kautarī tie, kas dzīvo kopā, sauktos vīrs un sieva?" Citā vēstulēRegīna raksta vēl skaudrāk: "Vakar, kad man bija jāpilda sievaspienākumi, man uznāca sirdslēkme. Manī laikam nav pietiekami daudzliekulības, bet tā visā visumā taču nav pārāk liela māksla, jo toļoti labi prot pat ielas sievietes." Viņa idealizē Gunāru, sirdsdziļumos alkst pēc tuvības, taču 1966.gada 16.oktobrī raksta: "Tuesi kristāltīrs, līdz abstraktumam. Vālodze, kas pārtiek no rasas.Tikai tagad es saprotu, kālab visus šos garos mēnešus manās jūtāspret Tevi pilnīgi nav bijis erotiskās stīgas. Esmu Tevi mīlējusi kāmistisku svēto. Vai kā nomirušu cilvēku. Varbūt lielākais - kā mīlsešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā, kad vēl ir bailes no pirmāskūpsta tuvības. Un nav pat īstas vajadzības pēc tā." LĪMĒTS IRLĪMĒTS Aija atceras, ka tēvs atradis mātes rakstītās vēstules untās izlasījis. Plaisa starp Regīnu un Česlavu padziļinājās. Česlavslūdzis, lai Regīna viņu nepamet, taču pēc tam bieži izteicis frāzi,kas ģimenē iegājusi kā aforisms: "Līmēts paliek līmēts." Viņuattiecības bija sarežģītas. Tā nereti notiek, kad cilvēki ilgidzīvo kopā - naids un mīlestība ir kā viens vesels. Regīna pretČeslavu bija neiecietīga, asa, visu laiku ēdās ar viņu parsīkumiem. Grūti pateikt, kāpēc Regīna tomēr nolēma Gunāram atdotvēstules. Varbūt domājot, ka noslēpums, ko zina divi, vairs navnoslēpums? Gunārs atdod Regīnai vēstules atpakaļ ar vārdiem:"Rakstīsim savus literāros darbus, nerakstīsim vēstules viensotram." 1968.gada 13.maijā 24.vēstulē Regīna raksta: "Tev neatradāsit neviena laba vārda, ko man pateikt. Es zinu, Tu centies būtpatiess, bet man gribējās kaut vai sīkus, mazus melus. Man gribējāsšo dienu - vienīgo - izgreznot vismaz ar melu rožainajām puķītēm.Taču nekas tāds nav noticis, nav nekā, ar ko aizsegt šīs dienaskailumu, un sāpīgi deg kauns." Aija Vālodze arī pazina GunāruPriedi. Vismaz Kindzuļu ģimenē mājoja leģenda, ka Gunāram jaunībābijusi nepiepildīta mīlestība ar skaistu igauņu dzejnieci, tāpēcviņš dzīvē palicis viens... Aija saka, ka māte bija pašlepna, jazinātu, ka Gunāram ir cita sieviete, viņa nekad nebūtuiemīlējusies. Aijai tomēr kremt: "Mani kā meitu mazliet aizvainojatas, ka Gunārs viņu noraidīja. Vai viņš vismaz nevarēja to pateiktmaigāk?" Aija domā, ka šī mīlestība mammu ļoti pārmainīja. Līdz tamviņa bija ļoti kautrīga, uz sevi vērsta, tad kļuva citāda. Kā vecādziesmā skan vārdi: "Nātrei vieglāk, nātrei labāk, nātre pati sevisargā." Mamma iemācījās par sevi pastāvēt. Vēstules Gunāram viņarakstīja divus gadus un vēl piecus gadus viņu bezgalīgi mīlēja.Viss beidzās, kad viņa uzzināja, ka Gunāra dzīvē atgriezusies viņajaunības dienu mīlestība Dzidra. Viss bija beidzies. Regīnai sirdīpalika tukšums, ko pamazām aizpildīja laiks. Aija atceras, ka viņaar mammu bija aicinātas uz Gunāra Priedes 70 gadu jubilejuLielvārdē: "Viss bija norimis un beidzies, abi viņi bija, kā mammareiz vēstulē rakstīja, sirmām galvām. Cilvēku bija daudz, runasgaras, mamma nevarēja nostāvēt kājās, mīņājās no vienas uz otru unbija saīgusi..." 1967.gad 3.jūlijā 20.vēstulē Regīna Ezera rakstījaGunāram Priedem: "Es gribu, lai pienāk diena, kad es varēšuraudzīties Tavā sejā un izbrīnā sev jautāt - vai tiešām es reizesmu Tevi mīlējusi? Kāpēc? Par ko? Lai slavēta šī diena - diena,kura pienāks!" Mums, lasītājiem, no rakstnieces neatbildētāsmīlestības palikušas atskaņas viņas romānos Aka un Vasara bijatikai vienu dienu. Aija saka: "Šie darbi nekad nebūtu radušies, jane viņas skaudrā mīlestība." Filmā Ezera sonāte (uzņemta pēc Akasmotīviem - red.) viss ir pateikts." Jāpiebilst, ka Regīna atļāvaAijai pēc savas nāves nodot vēstules atklātībai.