Ne visas zīlītes ir dzeltenas

Ja temperatūra ir virs nulles un zari un pat zeme ir brīvi no sniega un ledus, kā tas ilgu laiku bija decembrī un janvārī, izdzīvot ir daudz vieglāk. Tagad gan sals ir atgriezies, taču dienas jau garākas, un pēc dažām nedēļām dzīvi palikušie putni varēs uzelpot. Jau tagad, par spīti visai zemajai temperatūrai, dažkārt ieskanas lielās zīlītes dziesma, kas liecina - ja ir laiks dziedāt, acīmredzot vēders vismaz tobrīd ir pilns. Šajā gadījumā gan zīlītēm nav labuma bez ļaunuma. Tā kā pavasari sasniegs lielāks putnu skaits, tiem būs mazākas ligzdošanas teritorijas un nākamo ziemu tāpēc nesagaidīs vairāk putnu. Sešas sugas Jautāti, kādas putnu sugas viņi zina, cilvēki "zīlītes" bieži piemin kā vienas no pirmajām. Īstenībā jau tādas sugas nemaz nav, Latvijā regulāri sastopamas sešu sugu zīlītes, vēl kāda tālāk ziemeļos dzīvojoša suga konstatēta dažas reizes. Vislabāk pazīstamā no tām ir lielā zīlīte, jo to ir gan visvairāk no šīs grupas putniem Latvijā, gan tie visbiežāk uzturas apdzīvotās vietās un arī visu veidu mežos. Nav iespējams nepamanīt šo skaļo, kustīgo un visai spilgti krāsoto putnu ar melnbalto galvu, olīvkrāsas muguru un dzeltenajām krūtīm ar melnu svītru pa vidu. Tai nedaudz līdzīga ir augumā mazākā zilzīlīte, kurai, kā to norāda nosaukums, galva ir gaišzilā krāsā. Arī šo putnu var laiku pa laikam novērot jebkurš lielpilsētas komforta cienītājs, jo tā dzīvo pat parkos pašā Rīgas centrā. To ir vieglāk sadzirdēt nekā ieraudzīt, par zilzīlītes klātbūtni jau no ziemas beigām līdz pat vasaras vidum ziņo tās dziesma - skanīgi, vibrējoši, lejupejošas intonācijas svilpieni vai to sērijas. Apdzīvotās vietās, galvenokārt nomalēs un mazdārziņos, visai bieži var sastapt arī pelēkās un purva zīlītes. Tās abas ir pelēkmelnā krāsā un ļoti līdzīgas, nespeciālistiem tās atšķirt pēc izskata būs grūti. Savukārt cekulzīlītes un meža zīlītes ārpus visu zīlīšu tradicionālās dzīvesvietas - mežiem - redzamas mazāk. Ir slinkās, un ir čaklās Visām zīlītēm ir daudz kopēja. To dzīve ir saistīta ar kokiem: dobumos tās dēj olas, zaros meklē barību. Zīlītes pie mums novērojamas visu gadu un katrā ligzdošanas sezonā uzaudzina daudz vai pat ļoti daudz mazuļu. Taču starp dažādu sugu zīlītēm ir arī ļoti daudz atšķirību. Kaut arī zīlītes ar savu enerģisko rosību cilvēkiem šķiet gluži kā čakluma paraugs, izrādās, ka ir gan čaklās, gan slinkās zīlītes. Tā savā grāmatā Atmiņas par putniem raksta ārsts Kārlis Vilks, kas zīlīšu pētīšanai veltījis vairākas desmitgades. Ir tādas zīlītes, kas krāj barību ziemai, un ir tādas, kas to nedara. Ļoti kustīgā un enerģiskā lielā zīlīte, izrādās, ir pieskaitāma pie slinkajām, tāpat kā zilzīlīte un, iespējams, arī meža zīlīte. Savukārt barību vasarā un rudenī savā teritorijā cītīgi krāj cekulzīlītes, pelēkās un purva zīlītes. Protams, no čaklo zīlīšu darbošanās savs labums atlec arī pārējām. K.Vilks atsaucas uz kādu krievu pētnieku, pēc kura domām, pelēkā zīlīte sezonas laikā noglabā patiešām milzīgu barības daudzumu - ap 15 kilogramiem, kas ir trīs reizes vairāk, nekā tā pati pa ziemu apēd. Visticamāk, putni neatceras, kur noslēpuši katru barības porciju. Taču zīlīšu bariņam ziemā ir pietiekami daudz laika, lai pārmeklētu katru šķirbu un plaisu savā teritorijā. Tieši barības krāšanas instinkts acīmredzot padara šīs trīs sugas par ļoti izteiktām nometniecēm. To nevarētu teikt par lielo zīlīti - kaut arī daudzi cilvēki šo putnu visvairāk pamana tieši ziemā, ievērojama daļa Latvijā ligzdojošās populācijas (galvenokārt jaunie putni) rudenī aizceļo uz dienvidiem, kamēr pie mums pārziemo daudzas ieceļotājas no ziemeļiem. Papes kāpās izvietotajā putnu ķeršanas murdā tieši lielā zīlīte bieži ir visvairāk noķertā suga, tur lielā skaitā nonāk arī zilzīlīte. Cekulzīlīti turpretim varētu uzskatīt par piemēru ultrakonservatīvam nometnieciskumam. To bariņš visu ziemu klīst tikai pa savu teritoriju, kuras diametrs mērāms simtos metru. Tātad šis putns savā dzīvē nekā cita bez dzimtā meža neredz. Kopīgais - zīlīšu lielais skaits Kopīgs visām Latvijas zīlītēm ir tas, ka tās visas ir diezgan bieži sastopamas, ligzdojošo pāru skaits ir mērāms simtos tūkstošu. Pēdējā laikā dažiem ornitologiem radies iespaids, ka ir samazinājies purva zīlīšu skaits, taču par zīlītēm ļoti daudz zinošais Jānis Baumanis tam nepiekrīt. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka zīlīte joprojām uzskatāma par parastu putnu. Taču tas nenozīmē, ka tās visas ir vienlīdz viegli novērot dažādos gadalaikos. Ziemošanas laikā, kad zīlītes klīst bariņos, tās daudz sasaucas, lai cita citu nepazaudētu. Ligzdošanas sezonas laikā turpretim to pamanāmība ir stipri atšķirīga. Visu pavasari un vasaras sākumu bieži var dzirdēt lielās zīlītes dziesmu, arī saucienus. Visu ligzdošanas sezonas laiku aktīva dziedātāja ir zilzīlīte. Arī cekulzīlītes pēc to raksturīgajiem satraukuma saucieniem skujkoku mežos viegli ir konstatēt visu gadu. Taču purva zīlīte ligzdošanas sezonā it kā pazūd. Tās dziesma parasti ir dzirdama tikai agri pavasarī, un arī saucieni ligzdošanas sezonā nav sevišķi ievērojami. Pēdējā laikā ornitologi ir atklājuši paņēmienu, kā pamanīt zīlītes, kuras citādi uz garāmgājēju varbūt noraudzītos klusējot, - ir jāatdarina apodziņa sauciens. Šīs mazās pūcītes balss imitācija dažkārt izraisa īstu sašutuma vētru mežā. Kā nu ne - iecienīta apodziņa barība ir tieši zīlītes. Zīlītes atšķiras arī pēc dzīvesvietas izvēles. Universāla šajā ziņā ir lielā zīlīte, taču tā kā vairākums mežos mītošo dziedātājputnu visvairāk sastopama vecos mežos ar daudzveidīgu koku sastāvu. Savukārt meža zīlīte dod priekšroku veciem skujkoku mežiem. Arī cekulzīlīte ir skujkoku, sevišķi priežu, mežu piekritēja, taču tai koku vecums nav tik svarīgs. Zilzīlīte ir pretstats abām minētajām sugām - tā dzīvo tikai mežos, kur daudz lapu koku. Ja domājat, ka nosaukums "purva zīlīte" norāda uz dzīvesvietu, maldāties. Šīs sugas, kā arī tai ļoti līdzīgās pelēkās zīlītes dzīvesvietas ir ļoti atšķirīgas: dažādi meži (purva zīlītes gadījumā - izņemot priežu silus), krūmāji un apstādījumi.