Nu tad - līdz rītam!

Kāds jauns ārsts, tikko kā atnācis, vaicā pēc pēdējās dienās mirušo saraksta. Man tiek paskaidrots, kur var atrast nodaļas psihologu Dmitriju Kalniņu-Bergu. Pirms četriem gadiem, sākot strādāt Onkoloģijas centrā, viņam bija divdesmit divi gadi un sākts apgūt otru aug-stāko izglītību - eksistenciālās psihoterapijas studijas Lietuvā. To uzzinot, kļūst saprotamāks viņa asredzīgais, oriģinālais, brīžiem skarbi opozicionārais redzējums. Dmitriju izbrīna jautājums, kāpēc viņš ieinteresējies ne par sociālo, ne biznesa psiholoģiju, bet tieši klīniku, turklāt tik radikālā vidē. «Kāpēc? Kāpēc gan ne?» eksistenciālistiem raksturīgajā relatīvisma manierē viņš ironiski atbild. Patlaban Dmitrija darbalauks ir paliatīvā aprūpe - cilvēki, kam no vēža izveseļoties vairs nav cerību. Šādā nodaļā strādājot, misijas apziņa ir neizbēgama? Nē. Es neesmu nācis šurp strādāt ar apziņu kādu glābt. Mans darbs ir, lai cilvēks varētu mirt, palikdams cilvēks līdz pēdējam mirklim, varbūt pat - kļūtu par cilvēku tieši šajā laikā. Līdz ar to man nav tik smagi. Mediķiem mēdz būt. Viņi jau sākotnēji savu profesiju ir izvēlējušies ar domu izārstēt, pat neapzināti uz to tiecas. Taču mirstošu cilvēku izārstēt nevar, var tikai atvieglot ciešanas. Pauls Stradiņš ir teicis: ir neizārstējami slimnieki, bet viņi visi ir ārstējami. Tas uz paliatīvo aprūpi attiecas burtiski. Lai arī slimnieki ir mirstoši, diagnozi viņi bieži vien nezina. Diemžēl. Ir bijis, ka slimnieks, nonācis mūsu nodaļā, saka: mani dakteris uz rehabilitāciju atsūtīja! (Pauze.) Tagad atzīst, ka diagnoze ir jāsaka, un ārsti to arī dara. Jautājums tikai - kā? «Jums bija sliktas šūniņas, mēs tās izņēmām. Esam izdarījuši visu, ko varējām.» Var gadīties, ka pēc šādiem tekstiem cilvēks no mediķu redzesloka pazūd, viņš iet un svilpo: man bija kaut kas nelabs, dakteris visu izgrieza! Kāpēc cilvēkam tā tiek teikts, nevis skaidri un gaiši tā, kā ir? Tāpēc, ka ir grūti ar cilvēku par vēzi runāt. Tas nozīmē, ka cilvēkam jāvelta laiks. Var, protams, pateikt: jums ir vēzis. Bet var būt, ka cilvēks otrā dienā no šoka neko neatceras. Amerikas vēža biedrības bukletā sadaļā Kā veidot sarunu ar ārstu viens no punktiem - ņemt līdzi diktofonu. Ļoti prātīgi. Pēc tam var simtiem reižu attīt un noklausīties, lai lēni, pili pa pilei to aptvertu. Optimāls diagnozes pateikšanas veids neeksistē. Ja starp speciālistu un pacientu nav tuva cilvēciskā kontakta, saki, kā gribi, būs gan šoks, gan neticība, gan dusmas. Paliatīvajā nodaļā mēs strādājam kā vienota komanda: ārsti, māsiņas, sanitāres, sociālais darbinieks, kapelāns, psihologs. Galvenokārt pieredzi esam pārņēmuši no Polijas, kur paliatīvā aprūpe ir attīstīta augstā līmenī. Turamies pie angļu tradīcijas tāpat kā viņi. Ir arī amerikāņu tradīcija, kas vairāk akcentē problēmas sociālo pusi. Viņu darbinieki ir labi apmācīti psihosociālās palīdzības sniegšanā, komandā psihologs bieži vien pat nefigurē. Savukārt angļu skola akcentē eksistenciālo un garīgo pusi, šeit bez kapelāna un psihologa neiztikt. Kā atšķiras jūsu un garīdznieka pozīcijas, strādājot ar pacientiem? Kāda atšķirība starp psihoterapiju un reliģiju? Psihoterapija ārstē dvēseli, reliģija glābj. Lūk, arī manu un nodaļas kapelāna pienākumu būtiskākā atšķirība. Ir cilvēki, kuriem viņa palīdzība vajadzīga krietni vairāk nekā mana. Es tad, satiekot slimnieku, vienkārši sasveicinos. Bet, ja uz psihoterapiju neskatāmies kā uz dogmu, jebkuras attiecības var būt ārstējošas. Atmetot zinātniskas definīcijas, tīri cilvēcīgi psihoterpija - tā ir dvēseles ārstēšana ar dvēseli. Tikšanās. Kā jūs, jauns un vesels cilvēks, varat adekvāti iet uz tikšanos ar nedziedināmi slimu cilvēku? Esot cilvēciski tuvs viņam. Lai es saprastu savu pacientu līdz galam, man būtu jānomirst līdz ar viņu. Cilvēkiem par psihoterapeitiem ir ilūzija, ka viņi visu saprot. Bieži viņiem pašiem par sevi arī ir šāda ilūzija: stāsti tikai! Muļķības. Es kā «es» nekad nesapratīšu otru līdz galam, taču tā var būt tikšanās. Ja es to pieņemu, tad spēju pie cilvēkiem iet un būt ar viņiem kopā. Ne tikai es viņiem palīdzu, bet varbūt arī viņi man. Nu, atvainojiet, kā? (Pauze.) Cilvēkiem manās acīs ir daudz lielāka vērtība, kopš strādāju šeit. Prieks par viņiem. Pavisam svešiem, uz ielas garāmejošiem cilvēkiem. (Elektroniskās vēstules draugiem un paziņām Dmitrijs beidz savādāk nekā citi. «Jauku dzīvošanu,» viņš raksta.) Ko jūs kā psihologs varat paveikt situācijā, kad galējā robeža ir nē, nevis jā? Mēs varam sev šīs robežas mainīt. Notiekošais pats par sevi nav ne labs, ne ļauns. Tas ir attieksmes jautājums, arī par nāvi runājot. Kas ir nāve, jūs varat pateikt? Es nevaru. Kad sāku strādāt Onkoloģijas centrā, man bija ilūzija, ka cilvēkam no nāves ir jābaidās. Ja nebaidās, tas nozīmē, ka aizsargājas - nu, jūs jau zināt, visi tie aizsargmehānismi, kas psiholoģijā ir. Praksē, strādājot ar mirstošiem cilvēkiem, sastapos ar to, ka viņi nebaidās. Kādā brīdī nonācu pie slēdziena, ka cilvēks nespēj baidīties no nāves. Filozofiski nāve ir nebūtība. Kā no nekā iespējams baidīties? Cilvēks, kurš cenšas apzināties neko, var nojūgties no bailēm. Nekas ir drausmīgs. Tāpēc nav reliģijas, kur nebūtu pēcnāves dzīves. Nav ateistiskas sistēmas, kur nebūtu pēcnāves dzīves. Pēcnāves dzīve ir, re, kur, puķupodos, bērnos. Uzcel māju, uzraksti grāmatu. Tā visa ir mūsu pēcnāves dzīve - lai kaut kas paliek, lai nav nekā. Cilvēki baidās no ciešanām, mokām. Mans darbs ir būt viņiem līdzās ciešanās, bet ne vienmēr tās mazināt... Arī ciešanām ir sava jēga cilvēka dzīvē. Tas, ko varat darīt, ir palīdzēt slimniekiem citādi fokusēt būtisko, vai tā? Tas nav pedagoģisks darbs, lai padarītu viņiem kaut ko skaidrāku. Brīžiem paliek neskaidrāk, brīžiem sāpīgāk, toties - īstāk. Cilvēks pārskata savu dzīvi, pārvērtē. Bailes un nevēlēšanās aiziet mums ir tāpēc, ka dzīve, ko esam dzīvojuši līdz šim, nav bijusi pietiekami nozīmīga, ir gribējies ko vairāk. «Tas viss bija bez jēgas, kāpēc neizdarīju to un to...» Kādā mērā mēs esam gatavi uzņemties atbildību par savu dzīvi, tas, man šķiet, ir ļoti svarīgs jautājums. V.Frankls ir teicis: Cilvēkam nav jāuzdod jautājums par dzīves jēgu. Dzīve viņam uzdod šo jautājumu, un cilvēkam ir jāatbild ar rīcību. Vēl vairāk, pēc tam viņam pašam šai rīcībai jāpiešķir jēga, tā ir viņa atbildība. Objektīvi jēga nevienam netiek dota. Jauni lielākoties aiziet grūtāk nekā veci. Mums gan jauno nav diez ko daudz, diemžēl, kļūst aizvien vairāk. Jaunam ir mazāk, no kā izvēlēties, ko padarīt par svarīgu. Vecam cilvēkam ir ko pārskatīt un pateikt: tas bija labi, tas - ne visai, bet tam ir jēga (pauze). Rīgā ir paliatīvās aprūpes komanda, kas strādā Bērnu Klīniskajā universitātes slimnīcā. Un viņi tiek ar to galā. Tie ir bērni, viņi nomirst, nodzīvojuši pavisam maz. Saprotiet, jebkura tuva cilvēka nāve mūs konfrontē ar mūsu pašu nāvi. Vecākam atņemt bērnu nozīmē atņemt viņam dzīves turpinājumu. Starp citu, ja ģimenē viss ir labi, laimīgi, cilvēks aiziet daudz mierīgāk. It kā vajadzētu būt otrādi - ka tieši tāpēc gribas noturēties. Jā, ka ļoti grūti šķirties. Nekā. Grūti šķirties ir, kad kaut kas ir neatrisināts. Tās ir problēmas, kas paliek tuviniekiem kā vainas apziņa. Taču tas nenāk uzreiz. Kad cilvēks mirst un kādu laiku pēc tam tuvinieki nepieņem nāves faktu. Tāpēc ka tuvu cilvēku atlaiž lēnām. Viņš ir manā identitātē integrējusies vienībiņa, kas... jāizrauj no sevis tādā bezmaz fiziskā nozīmē. Šajā ziņā daudzās rietumvalstīs ir ļoti laba nostādne: gada garumā, kas skaitās sēru periods, tuviniekiem tiek sniegta jebkāda veida palīdzība - sociālā, garīgā. Latvijā, diemžēl, nav tā nostādīta medicīniskā politika, tāda pakalpojuma nav. Lai kā man gribētos palīdzēt, sorry - ilgi no brīvprātības neizdzīvošu. Savas nodaļas ietvaros ko spējam, to voluntējam. Vai strādāt ar tuviniekiem dažkārt nav grūtāk nekā ar slimniekiem? Bieži slimnieks nebūt nav tik sabijies un tā nepārdzīvo kā tuvinieki. Nāku vizītē, un viņš man saka: kāpēc viņi visi man stāsta, ka būs labi, būs labi, es taču zinu, ka nomiršu. Kas es, bērns kāds... Tas ir piemērs, kas norāda uz mūsu, veselo, problēmām. «Nesakiet viņam, viņš neizturēs...» Jautājums: vai mēs uzskatām, ka slimnieks ir muļķis? Vai viņš nejūt? Pirmkārt, viņš jūt savu ķermeni. Otrkārt, viņš jūt savus tuvos cilvēkus. Jebkurš mirstošs zina, ka mirst. Un bieži tas, ka viņš nerunā par to, ir rūpes par tuviniekiem, jo viņi nav šim faktam gatavi. Jūsu praksē ir bijis, ka neizdodas pacientam palīdzēt? Ir. Vai nu mani nelaiž klāt, vai... pats nespēju. Tas nav vienpusēji. Es jau teicu, tā ir tikšanās, kas var notikt, bet var arī nenotikt... Formāli reaģēšanas veidi mēdz būt dažādi: cīņa, ignorēšana, noliegums. Tomēr mana pārliecība ir, ka katrs cilvēks ir unikāls, ar savu dzīves situāciju. Ir, kad pacientam sitas cauri: viņš zina, kā ar viņu ir, bet negrib to atzīt vai varbūt neapzinās līdz galam. Tā ir viņa izvēle. Ar viņu varu runāt par notiekošo, bet ciktāl viņš atļauj. Ja mani pasūta vienu māju tālāk, saku: es iešu, bet, ja tev mani vajag, pasauc. Es atstāju vaļā durvis. Reizēm atnāk. Esat raudājis kādreiz? Jā. Kad ir gribējies šīs attiecības, gribējies ļoti palīdzēt un redzu: jā, būs, bet darāmais paliek pusceļā. Agrāk raudāju, ka cilvēks nomiris un tu neesi no viņa atvadījies. Mēs tā vienmēr atvadījāmies: nu tad - līdz rītam! Bet no rīta atnāku, un viņa nav... Tagad tā nekad vairs nesaku, jo tas rīts var nepienākt ne man, ne viņam. Tas vēl nekas, smagums ir tieši par to, ka neesi atvadījies. Tu esi dzīvojis šajās attiecībās, it kā tās būtu mūžīgas. Pa šiem gadiem, kopš strādājat Onkoloģijas centrā, esat dzirdējis, ka brīnums kādu būtu glābis? Kā lai saka... Mūsu nodaļā ir bijuši ļoti bagāti cilvēki, kas puspasauli izbraukājuši: ārstējušies pie filipīniešu dziedniekiem, meditējuši Tibetā, atbraukuši un tāpat nomiruši. Lūk! Un ir cilvēki, kas izdziedējas. Dosiet tagad cerību. To nu es negribētu, jo cilvēki pārpratīs. Ir tādi gadījumi, bet ārkārtīgi reti. No tiem lielākā daļa ir ar nepareizi uzstādītu diagnozi, tas ir, par pasaules pieredzi runājot. Ja skatāmies psiholoģiski, tad cilvēkam visa dzīve būtu jāpārvērtē. Nevis tikai labi jādomā un jācer, bet jāsāk dzīvot citādi. Varbūt viņam ir bijušas lielās dzīves cerības, kuras viņš licis malā ģimenes, darba, naudas, dažādu pienākumu dēļ. Teiksim, gribēja zīmēt. Tad, kad viņš nospļaujas uz visu un izdara to, ko vienmēr gribējis, varbūt tad... brīnums var notikt. Kad cilvēks izdara to, kādēļ piedzimis. Vai kaut ko spēj mainīt ticība, cerība, iekšējs miers? Cerība - ka nenomirs? Tas ir nepatiesi, mēs visi nomirsim. Ar cilvēku ir tā dīvaini: runājot par slimību, viņš nedrīkst nomirt, bet kaut kad, vecumā, tad jā! Nomirt vecumā, tas nozīmē: izdarīšu to un to, un tad, kad atļaušu tam notikt, tā būs. Bet vēzis, tas ir bez mūsu atļaujas. Patiesībā nāve vienmēr atnāk bez mūsu atļaujas, ja vien neesam pašnāvnieki. Kā jūs domājat, kāpēc vēzis joprojām tiek uzskatīts par pašu biedējošāko, sāpīgāko aiziešanu? Ar negadījumiem nesalīdzināt. Tāpēc, ka tas šķiet necienīgi. Tas mēdz būt smirdīgi, mēdz būt ar lielām sāpēm. Izkrist pa logu, ciest autokatastrofā, tas ir... lidojums, brīvība, katarse, savā ziņā varonīgi. Tā ir karojoša nāve. Kas ir tuberkuloze - no literatūras klasikas dzejnieku slimība. Poētiska, skaudri skaista nāve... Un AIDS - ja es uzskatu, ka esmu labs sabiedrības pilsonis, neesmu, piemēram, narkomāns, tad man tā nedraud. Bet vēzis var ķert jebkuru, tas neizvēlas. Tas ir, runājot par sabiedrībā iesakņotiem stereotipiem. Patiesība ir tāda, ka neviens ne no vienas slimības nav pasargāts. Jums par savu darbu ir gandarījums? Par ideju, ko izdodas realizēt, jā. Ikdienā ne vienmēr tas ir gandarījums, dažkārt rūgtums. Kā jau dzīvē - ir skaisti un jēgpilni mirkļi un ir bezcerīgi, bezjēdzīgi. Ārpus darba slimnīcā jūs profesionāli realizējat daudzas oriģinālas idejas. Piemēram, vadāt klusuma grupu - divu diennakšu ceļojumu pa upi, ko grupas dalībnieki pavada kopā klusējot. Kā tas cilvēkiem palīdz? Ko cilvēki var darīt, kad viņiem liegta iespēja sarunāties? Es esmu kopā ar citiem, bet - neviena vārda... Tad man ir jāmeklē, kā būt kopā ar citiem un ar sevi. Upe - metaforiski tas ir dzīves plūdums. Daba kā iespēja patverties no urbanizētiem trokšņiem. Ar mājām un ielām mums nav jāsarunājas, mēs tās funkcionāli izmantojam. Ar upi, kokiem, dzīvniekiem ir citādi. Jāmeklē valoda ar citiem un ar sevi. Valoda, kas ir autentiska. Sākumā ir trauksme, neērtības sajūta, bet tad izrādās, ka var runāt klusējot. Cilvēki sāk dzirdēt, saprast cits citu bez vārdiem. Jo mazāk liekā, jo vieglāk tikt skaidrībā. Kas notiek, atgriežoties pilsētā? Cilvēki sāk smalkjūtīgāk pieskarties cits citam? Vairāk tas ir pārdzīvojums tajā mirklī. Mērķis ir dot cilvēkam jaunu pieredzi, kādas viņam nav bijis. Filozofs Pauls Tillihs runā par bailēm no tukšuma, kas attiecas ne tikai uz nāvi, bet arī uz dzīvi. Viss, ko mēs darām, ir, lai aizpildītu tukšumu. No nekā radot kaut ko, mēs to piepildām un rodam sev jēgu. Tillihs to sauc par drosmi būt. Kur pats sev rodiet piepildījumu, prieku? Kopš pagājušās sezonas esmu nopietni ķēries klāt kajakošanai - tās ir mazas laiviņas, ar kurām var pa ūdeni ārdīties, lēkt no ūdenskritumiem, lēkt krācēs, veidot figūras. Tur mēs esam interesanta sabiedrība: psihiatrs, reanimatologs, rehabilitologs, psihologs (smejas)... Protams, arī ar medicīnu nesaistīti cilvēki. Man šie cilvēki ir tuvi. Jūs velk uz, kā to nosaukt... (Pasmīn.) To no psihoanalīzes viedokļa sauc par filobātisko depresīvā pamatkonflikta pārstrādi. Protams, tam var piekrist, bet - nu nekāpj alpīnisti kalnos pēc «pārstrādes». Pēc brīvības viņi kāpj. Un arī es uz ūdens lienu, nevis lai riskētu, dabūtu adrenalīnu vai pārstrādātu kaut kādu savu depresiju, bet - pēc brīvības. Pēc tās mēs visi tiecamies.