Reģionālo TV celmlaužiem - 15!

Par lielāko Latgales televīzijas sabiedrības (LTS) sasniegumu, raugoties no šodienas pozīcijām, uzskatāma Latgales un tās iedzīvotāju pašapziņas celšana, kā arī Latvijas informācijas lauka decentralizācija TV jomā. Reģionālā raidorganizācija izveidojās, turpinot savulaik populārajā Antas Rugātes vadītajā Latvijas TV programmā Latgola aizsāktās idejas. Jaunā televīzija bija dzīvotspējīga - desmit darbības gados radītas daudzas mākslinieciski un saturiski augstvērtīgas TV programmas. Vispopulārākās bija LTS ziņas, kultūras programma Olūti un Latgales TV mūzikas festivāli Rēzeknē. Taču atmodas laika sapņi par Latgali kā stipru novadu ar nopietnu politisku ietekmi un augošu ekonomiku nav īstenojušies joprojām. Politiskā griba vienmērīgi un harmoniski attīstīt valsti ir sapinusies Rīgas mūros un Jēkaba ielas koridoros. Latvija vēl joprojām atgādina kusli augošu bērnu ar smagu ūdensgalvu, bet valstī pamanāmākie Austrumlatvijas sasniegumi nu ir reperu iedziedātas latgaliešu tautasdziesmas Latvijas mūzikas topos. Vai Latgales televīzijas sabiedrības centieni bija veltīgi? Pagājušā gadsimta 80. un 90.gadu mija, atmoda un vārda brīvība parāva vaļā slūžas trauksmainai radiostaciju, televīziju, avīžu un žurnālu veidošanai. Rēzeknē bija tehniskas iespējas sākt raidīšanu vietējā pilsētas kanālā, izmantojot brīvo TV raidītāju un frekvenci. Pēteris Burmistrovs šo ideju materializēja, piesaistot projektam politisko aizmuguri (Osvalds Zvejsalnieks, Gunārs Klindžāns u.c.), radošo potenciālu (Elita Cakule, Imants Mikučs, Sandra Lucijanova, Aleksandrs Lebeds u.c.). Improvizētā studijā Rēzeknes nomalē sākās pirmie vietējās TV raidījumi. 1990.gada beigās par radošo konsultantu tika pieaicināts toreizējais Latvijas TV programmas Latgola režisors Uldis Dvinskis. Viņa priekšlikums - veidot reģionālo TV, kas raidīs visā Latgalē, - sākumā šķita nereāls, taču ambiciozajai idejai radās domubiedri. Triecientempā ar toreizējo Latvijas TV šefu Imantu Rākinu tika panākta vienošanās par nolietotas TV studijas iekārtas un vienas vecas pārvietojamās TV stacijas nodošanu lietošanā topošajai TV. Inženieru Jāņa Maļkeviča un Aivara Belasova vadībā tehniku saveda lietošanas kārtībā, un pēc dažiem mēnešiem pārkarsētā studijā saaicinātie vipi vēra vaļā šampaniešus un pirmo reizi atskanēja "Ēterā Latgolas televizeja!". Maisam gals bija vaļā - tā paša 1991.gada jūlijā Rēzeknē notika arī pirmais Latgales TV mūzikas festivāls: Latvijas TV tam nodrošināja iespēju trīs dienu garumā tiešraidē translēt visai valstij septiņus koncertus no brīvdabas estrādes Raiņa parkā Rēzeknē. Tas no tehniskā un laika apstākļu viedokļa bija Latvijā vēl nepieredzēts risks, taču attaisnojās. Par Latgales TV nu zināja visi, un jau tā paša gada rudenī sākās regulāri ziņu raidījumi un Panorāma sāka "pa vadiem" saņemt jaunāko informāciju no Latgales reģiona. Īpatnība bija tā, ka Latgales TV nebija pašai savu raidītāju, tās sagatavotās programmas tika raidītas ēterā Latvijas TV2 (tagad LTV7). Lai nodrošinātu projektam finansējumu, LTS tika veidota kā Latgales pašvaldību bezpeļņas organizācija, kuras ieņēmumus veidoja pašvaldību finansējums un pašu pārdotās reklāmas. Protams, no preses brīvības viedokļa šāda struktūra, lai arī vienīgā reāli iespējamā, bija diezgan absurda. Būtībā raidorganizāciju finansēja tie, kuru darbība šai TV bija jāvērtē kritiski. Taču, ja ņemam vērā, ka vēl joprojām LTV1 un LTV7 nebūtu bez septiņzīmju valsts līdzfinansējuma, tad latgaliešu televīzija, kuru finansē novada pašvaldības, ir normāla lieta. Jāatceras, ka tajā pašā 1991.gadā (augusta puča laikā) vardarbīgi tika pārtraukta Latvijas TV raidīšana, un pāris dienu vienīgā raidošā TV valstī, kura turklāt nodrošināja arī informācijas pārsūtīšanu par PSRS sabrukuma nozīmīgākajiem notikumiem uz Lietuvu, bija tieši Latgales TV. Taču šim faktam hronisti nav veltījuši pārāk lielu ievērību, kaut gan tas jau šajās Latvijas brīvvalsts pirmajās dienās parādīja, cik apdraudēta var būt valsts suverenitāte, ja tajā valda pārlieka centralizācija - atcerēsimies, ka trauksmainajā 1991.gadā bija apturēta arī Preses nama darbība. 90.gadu vidū Latvijā auga uzņēmējdarbība, kapitālisma straujā attīstība diktēja savus noteikumus arī masu saziņas līdzekļu biznesā - sākās cīniņi par reklāmas tirgu. Latgales televīzijas sabiedrība meklēja iespējas ar savu produktu, kuram bija stabila auditorija, rast atzinību reklāmdevēju vidū. Taču attālums līdz Rīgai, kur koncentrējās reklāmas nauda, kā arī vēl vāji attīstītie sakaru līdzekļi neļāva latgaliešiem nopietni konkurēt ar jaunveidotajiem Rīgā bāzētajiem privātajiem kanāliem, savukārt tas, ka raidīšana notika Latvijas TV 2.programmā, neļāva LTS pozicionēties kā pietiekami nozīmīgam sadarbības partnerim, jo reklāmas izvietošanu LTV2 klienti un mediju aģentūras koordinēja ar LTV reklāmas speciālistiem. 90.gadu vidū LTS jau bija izveidota unikāla struktūra ar korespondentu punktiem Madonā, Jēkabpilī, Balvos, Gulbenē, Ludzā, Preiļos, Daugavpilī un Alūksnē. Latvijas TV vadība un ziņu dienests ar atbildības sajūtu izturējās pret reģionālo TV attīstību - tā bija cieša un abpusēji bagātinoša partnerība. 1995.gada 24.augustā tika pieņemts Radio un televīzijas likums. Bija izveidota Nacionālā radio un TV padome (NRVTP). U.Dvinskim sadarbībā ar citu reģionālo TV un Latvijas TV vadītājiem izdevās rast dzirdīgas ausis politiskajās aprindās. Diemžēl runas par to, ka reģionālo TV darbība valstī jāattīsta, vainagojās ar necilu rezultātu - konkursu rīkošanu, lai sadalītu nelielas naudas summas starp reģionu raidorganizācijām, kuras gatavotu videomateriālus LTV raidījumiem. Uldis Dvinskis LTS direktors (sākumā mākslinieciskais vadītājs) no 1991. līdz 2001.gadam: NRTVP visos savos pastāvēšanas gados tā arī nespēja radīt reģionālo TV sistēmu valstī. Arī pašreizējā koncepcijā, kura ir pamatā NRTVP darbībai, par reģionu TV attīstību ir tikai vispārīgas frāzes. Rezultāts šādai neizlēmībai - tagad Latvijā ir pāris desmiti maziņu TV studiju, kuras nīkuļo, taču par nopietnu attīstību to nevar nosaukt. Labu atbalstu LTS sniedza LTV - visos laikos un pie visām vadībām. Taču reģionālo TV attīstībai nebija spēcīga lobija, valstī netrūka citu prioritāšu, kurām veltīt uzmanību un naudu. Reģionālās struktūras izrādījās nevajadzīgas. Man pašam, atceroties darbu LTS, pirmām kārtām ir prieks par to, ka Latgales TV atklāja veselu plejādi talantīgu un spilgtu cilvēku, kuri pašlaik spēlē nozīmīgu lomu gan masu saziņas līdzekļos, gan politikā, gan biznesā: Maija Muceniece ir Rēzeknes vicemērs, Silvija Jokste vada laikrakstu 5min. Tādu piemēru ir daudz. Manuprāt, LTS, kuras raidījumi notika latgaliešu valodā, deva ļoti nopietnu impulsu arī Latgales kultūras dzīves attīstībai. Vai Borowa MC šodien kļūtu par to, kas viņi ir, ja drosme runāt savā valodā un kāpt uz skatuves tālaika bērniem nebūtu atraisīta jau mūzikas festivālos Rēzeknē? LTS ikdienas darbs - ziņu raidījumi, kultūras programmas, reliģiskie raidījumi un translācijas no tik nozīmīgiem notikumiem, kāda bija Romas pāvesta vizīte Latgalē, - bez šaubām, ir svarīga lieta, taču tas ātri aizmirstas. Man liels prieks bija par Rēzeknē izveidoto profesionālo TV studiju - tas bija ļoti nopietns sasniegums. Arī divdomīgu rezonansi izraisījusī Jaungada balle Rēzeknē, uz kuru sabrauca Latvijas politiskie līderi. Pasakiet, kurā vēl Latvijas pilsētā, izņemot Rēzekni, kaut kas tāds ir noticis? Mūsu organizētie mūzikas festivāli, it īpaši 1999.gadā notikušais, bija profesionālā ziņā ļoti labi izdevušies. Taču ar festivāliem es saistu arī savu lielāko kļūdu. Daugavpilī notikušais festivāls kļuva par dramatisku pavērsienu LTS turpmākajā darbībā, taču negribu sevi publiski šaustīt - šis cēliens dzīves izrādē ir pagājis, un tā ir luga, kuru par jaunu nospēlēt nevar. Kas bijis, bijis. Prieks, ka Latgales meitene ne bez LTS atbalsta kļuva par Mis Latviju, ka izdevās Latgalē noorganizēt starptautiskus sarīkojumu deju festivālus - tas bija liels stimuls kultūras dzīves attīstībai novadā. Ojārs Rubenis NRTVP priekšsēdētājs no 1995. līdz 2003.gadam: Reģionu TV ir ļoti liela nozīme. No CNN mēs uzzinām jaunumus par visu pasauli, no LTV - par Latviju, reģionu TV misija ir atspoguļot dzīvi konkrētajā reģionā. Cilvēkiem jāzina, kas notiek pašu mājās. LTS šo darbu darīja ļoti sekmīgi. Manā uztverē LTS bija nevis tikai viena reģiona TV, bet tāda kā kultūrvienojoša organizācija, kura veidoja zināmu kultūrslāņa uzkrāšanos Latgalē: tās rīkotajos festivālos bija apkopota visdažādāko žanru mūzika, ap to ritēja novada kultūras dzīve, un tas ir ļoti būtiski. Rīgā ar LTS vienmēr rēķinājās, gan veidojot ziņas, gan kultūras pārraides. 1996.gadā, kad Rēzeknē tika atvērta tolaik modernākā no reģionu TV studijām, pat ar lauztu kāju biju šajā pasākumā klāt, un man ir prieks, ka biju pazīstams ar tādiem enerģiskiem cilvēkiem, kuri tur bija, - Pēteris Burmistrovu, Uldi Dvinski... Vispār latgaliešiem jābūt Burmistrovam ļoti pateicīgiem, jo tā bija viņa enerģija un daļēji arī nauda, kas ļāva LTS augt un attīstīties. Latvijā televīzijas patlaban vispār stagnē, un šādā situācijā reģionu TV attīstīt savu biznesu un pat vienkārši izdzīvot būs ļoti grūti. Prātīgākais būtu mazajām pilsētu TV apvienoties un veidot spēcīgas studijas ar korespondentu punktiem u.tml., kā tas savulaik bija izdarīts LTS. TV tehnika visur pasaulē maksā vienādi, un tas, uz ko Latvijā pašlaik tiek ekonomēts, ir cilvēki, taču jārēķinās, ka kārtīgi profesionāļi par kapeikām mūžam nestrādās. Savukārt, ja šī profesionālā meistarība ir, tad attīstībai iespējas paveras, strādājot ne tikai Latvijas, bet drīzāk Eiropas kontekstā. Šajās dienās LTS bijušie darbinieki pulcēsies pie viena no Latgales skaistākajiem ezeriem, lai svinētu apaļo jubileju. Desmit LTS darba gadu laikā šajā kolektīvā gan īsāku, gan garāku laika posmu ir aizvadījuši daudzi desmiti ļoti interesantu personību, raksturīga iezīme - kolektīvs vienmēr bijis gados jauns, daudziem tā bija nopietna iespēja sākt nopietnu karjeru un gūt nozīmīgu pieredzi. Ne vien darbā, bet arī dzīvē - LTS vēsturē vienmēr bijusi savstarpēja prasīguma, taču arī draudzīga pleca sajūta. LTS raidījumi bija desmit gadus ilga Latvijas vēstures posma liecība - ar dievkalpojumiem Latgales baznīcās un barikādēm Rīgā, ar augusta puča laikā mežā pie Rēzeknes ierīkotu rezerves studiju, kura turpinātu raidīt, ja specvienību karavīri iebruktu Rēzeknes studijas telpās, ar lauku sievu dziedājumiem pie krucifiksiem un pasaules mēroga zvaigznēm uz mūzikas festivāla skatuves, ar mežonīgā kapitālisma uzplaukumu un Latgales zemnieku izmisumu, taču visupirms - ar mīlestību un lepnumu par savu novadu un tā ļaudīm. Tāda šīs televīzijas darbība, cerams, ir palikusi ne tikai tās kādreizējo darbinieku, bet galvenais - uzticamo LTS skatītāju sirdīs.