Sarūsējusī mala

Jā, viena pensionāre vēldzīvojot mājā blakus kordonam, Vasiļjeva Ļubova Petrovna. Ja mēsaizbraukšot līdz nākamajai pieturvietai, noteikti viņu satikšot, joautoveikals jau šejieniešu vienīgais prieciņš. Ja Petrovna tomērnebūšot pie veikala, tad lai meklējot sovhoza fermā. Visi citi teesot iebraucēji un vasarnieki. Kamēr autoveikals apkalpo pircējuspirmajā pieturvietā, nolemjam to apsteigt un aplūkot Rītupesstaciju, pa ceļam pētīdami, kura varētu būt tā ferma, kurā mums varnākties meklēt bijušo Latvijas pilsoni. Tas nav viegls uzdevums.Uzmetot skatienu tām nedaudzajām ēkām, kas varētu būt meklējamāferma, nākas zīlēt, vai ēka ir pamesta vai tomēr dzīva. Krūmosieaugušās Rītupes stacijas izsistie logi gan neliek minēt, te vissskaidrs. Tikai aprūsējušais toponīms pie stacijas ēkas liecina, kareiz te bijis dzelzceļa laikmeta baltu priekšpostenis. Atceļāaplūkojam lepnāko ēku apkaimē - bijušo Latvijas robežsargu kordonu,to tagad iegādājies kāds Krievijas virsnieks un šķūnī pašlaik tiekkrauts siens. Un tad jau uz ceļa satiekam minēto Vasiļjevu. Jā,Latvijas laikus viņa atceroties gan! Skolā vispirms iemācījusiesrakstīt latviski. Taču nekādi vieglie laiki tie neesot bijuši,bijis daudz jāstrādā. 90.gadu sākumā Latvija jau esot taisījusiesņemt Abreni atpakaļ, bet šejienes narod podņjalsja**, ka negribot.Par dzīvi Vasiļjeva nesūdzas: pensija esot aptuveni 50 latu un arīsovhozā ir darbs. Bet privātie fermeri? "Zemļa jesķ, hočeš - beri;ņikto ņe hočet.***" Tikpat mazieinteresēta izskatās arī Latvijasvalsts attieksme pret savu likumīgo teritoriju - sešiem Abrenesapriņķa pagastiem, kurus pirms 60 gadiem 1944.gada 22.augustā,veidojot Pleskavas apgabalu, anektēja un savā sastāvā iekļāvaPadomju Krievija pēc apriņķa "darbaļaužu atkārtotiem lūgumiem",neievērojot šādām pārmaiņām nepieciešamos tiesiskos soļus. Protams,Latvijai Abrene nenozīmē to, ko Jeruzāleme nozīmē Izraēlai vaiViļņa Lietuvai, citādi jau mēs pēc tās skumtu dziesmās kā pēcdaiļās Staburadzes. Taču 1920.gada Latvijas-Krievijas Miera līgumā,ar kuru Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicās no Latvijasteritorijas, divi procenti šīs teritorijas bija minētie pagasti.Nenoliedzami - ar krievu tautības iedzīvotāju vairākumu, betLatvijas pilsoņi netika šķiroti pēc tautības. Tāpēc neoficiāliizplatītais viedoklis, ka Latvijai "Abrenes krievi nav vajadzīgi",izklausās vismaz dīvaini valstī, kas nesen piekrita Krievijasatvaļināto virsnieku palikšanai. Bet varbūt taisnība tiem, kassaka: Latvijai par Abreni vairs nav ko satraukties, jo nu jau tā irEiropas Savienības problēma? Tā kā ES iestājāmies ar nenoslēgtuLatvijas-Krievijas robežlīgumu, Abrene var kļūt par pirmo ESteritoriju, no kuras tā atsakās. LIVONIJAS PIRMAIS ZAUDĒJUMSKatram, kas grib atgūt Abreni, vispirms piedāvājiet turp aizbrauktun nodzīvot kaut vienu dienu, iesaka vēsturnieks Aivars Stranga.Mēs tā arī izdarījām un varam apliecināt, ka subjektīvu izjūtulīmenī šī metode ir ļoti iedarbīga. Pārbraucot Krievijas robežu,sākumā krasas pārmaiņas ainavā it kā nav manāmas - tikpat daudzstārķu ligzdu, tikpat leknas latvāņu audzes ceļmalās, tikpat jaunsceļa segums, tikai nez kāpēc vairāk krata, ceļa malās pa viensētaitāpat kā Latgalē, tikai aizaugušākas. Tomēr, tālāk braucot unnostiprinot priekšstatu par ēku un piemājas zemju sakoptībaslīmeni, kļūst skumji ap sirdi, bet, iebraucot 1933.gadā dibinātāsPitalovas, bijušās Abrenes (līdz 1938.gadam - Jaunlatgales) centrā,skumjas ātri samilst līdz eksistenciāla izmisuma izjūtām, kurasnevar apslāpēt pat atkalredzēšanās ar alumīnija dakšiņām undaudziem citiem sen aizmirstiem padomju interjera elementiemvietējās kafejnīcās. Pietiek dažu minūšu, lai rastos vēlēšanās netikai nepievienot Abreni, bet arī pašam ātri atvienoties no šīsiracionāli haotiskās pilsētvides, kuras sakoptākais kakts joprojāmir Ļeņina piemineklis. "Kas tad jūs te interesē, vai grausti?"fotogrāfam Uldim Briedim modri uzvaicā kāds vīrs, pamanījis viņubildējam. "Vai tik neesat no Latvijas avīzes?" Padomju laikosikviens latvietis varēja apskatīt seno latgaļu zemi, ardīzeļvilcienu aizbraucot līdz maršruta Rīga-Pitalova galapunktam,taču tikai retais šo iespēju izmantoja. Šodienas divdesmitgadniekuvairākumam Abrenes latviskās saknes ir svešs jēdziens. Indriķahronikā minētā Abrenes jeb Pietālavas senā teritorija bija latgaļuvalsts Adeles jeb Atzeles sastāvdaļa, kas robežojās ar citu latgaļuvalsti Tālavu. Atzele minēta vēl XIII un XIV gs. rakstītajosvēstures avotos. Kā jau robežapgabals Atzele bieži nonāca krievuinterešu lokā. 1111.g. Novgorodas kņazs Mstislavs Vladimirovičsiebruka Atzelē, bet cieta sakāvi. 1180.g. cits Novgorodas kņazsMstislavs Drošsirdīgais karoja pret čudiem (igauņiem) unatzeliešiem, atriebjoties par igauņu un, iespējams, tālaviešuiebrukumu senkrievu zemēs. 1218.gadā iebrukušie krievi nodedzinājalatgaļu Abrenes pili. 1224.gadā Abrenes teritorija nonāca Rīgasarhibīskapa aizbildniecībā. 1431.gadā krievi triecienā iebrukaKacēnu un Augšpils apvidos un uzbūvēja tur labi nocietinātucietoksni, kuru nosauca par Višgorodu. 1481.gadā Maskavas,Pleskavas un Novgorodas apvienotie spēki iekaroja Abrenes apriņķaatlikušās daļas un piespieda vietējos iedzīvotājus atteikties nokatoļticības un pievienoties pareizticīgajai baznīcai, rakstavēsturnieks Edgars Andersons. 1581.gadā Višgorodu nopostīja Polijasun Lietuvas karaļa Stefana Batorija karaspēks, bet krievi drīzatguva Abrenes teritorijas austrumu daļu, kas tika pakļautapilnīgai rusifikācijai. Tomēr dažas vietas šai apgabalā vēlapdzīvoja latvieši, kas tur bija atlikuši. Kāpēc Krievija 1944.gadāpaņēma šos pagastus, ir samērā skaidrs, uzskata vēsturnieksA.Stranga: "Jautājums ir, kāpēc viņa tos nepaņēma 1920.gadā. Notautu pašnoteikšanās principa viedokļa tur latviešu vairākumanebija. Latgales atbrīvošanas gaitā Latvijas armija ieņēma divasteritorijas, kurās nebija latviešu vairākuma - Drisu un Abreni.Latvijas armijas pulkvedis Radziņš uzskatīja, ka Latvijasstratēģiskās interesēs būtu iet vēl tālāk. Ulmanis to kategoriskinoraidīja, aizstāvot principu "Latvija etnogrāfiskajās robežās"."No Drisas Latvija atteicās, jo šajā strīdīgajā teritorijā rīkotareferenduma iznākums visticamāk nebūtu labvēlīgs Latvijai. Abrenipaturēja vispirms jau dzelzceļa mezgla dēļ (lai gan vēsturiskiPitalova bija bijusi Livonijas ordeņa daļa, bet Latvija, ņemdamaAbreni, uz vēsturi īpaši neatsaucās). Kā rāda Krievijas 1897.gadatautas skaitīšanas dati, arī sādžās ap Abreni latvieši bijapārliecinošā mazākumā. 1920.gada janvārī Latvijas armija šoteritoriju bija ieņēmusi, un miera sarunu gaitā par to gājamēnešiem ilgi strīdi. Taču toreiz Krievija Abreni būtu varējusidabūt atpakaļ tikai ar jaunu karu, padzenot no turienes Latvijasarmiju. To Krievija tobrīd nevarēja atļauties. Ja 1921.gadā Abrenēbūtu notikusi tautas nobalsošana, tās iznākumu būtu grūtiprognozēt. Daudz drošāk varam pieļaut, ka, ja 1940.gadā tiktuveikts referendums, vairākums Abrenes iedzīvotāju būtu parpalikšanu Latvijas sastāvā, lēš A.Stranga. "TAGAD MŪS ŠAUS" Tačutautas nobalsošanas vietā Abrenei 1940.gadā bija lemts pirmajaiizbaudīt boļševiku režīma teroristisko dabu: Latvija vēl bijaneatkarīga valsts, kad naktī no 14. uz 15.jūniju sarkanramiešipārgāja robežu, uzbruka Masļenku sardzei, nogalinādami robežsargusun sagrābdami ķīlniekus, kurus aizdzina uz Krieviju. To skaitā bijaarī uzņēmēja, Augšpils dzirnavu īpašnieka Smukkalna meita IzoldaBrence-Smukkalne. Kā šodien viņa atceras, ka ar vecāko māsupamodušās no trokšņa un ieraudzījušas, ka durvīs stāvsarkanarmietis, galvā cepure ar puļķīti, rokā šautene ar durkli,sit pa grīdu ar šautenes laidi un krievu valodā saka: "Vstavaiķe,vstavaiķe, bistrei, bistrei!****" - "Māsa teica: te mūs laikam kādsjoko... Naktskreklos piecēlāmies un skrējām guļamistabā pievecākiem, bet tur jau bija pilns ar krievu zaldātiem. Redzu, kapaps sēž uz krēsla, mamma viņam pasniedz drēbes, bet tās iet caursarkanarmiešu rokām. Paps tikai saka: "Bērni, skatieties, kasnotiek apkārt..." Drīz vien arī mūsu istaba bija sarkanarmiešupilna. Mums neļāva neko ņemt līdzi. Kā bijām naktskreklos, tā vēlkādas kleitiņas uzrāvām virsū, un mūs visus izveda pagalmā. Bijāmliela ģimene: paps, mamma ar deviņus mēnešus veco māsiņu uz rokasun vēl četri bērni, auklīte, dzirnavu strādnieks ar savu sievu...Mūs visus nostādīja rindā, un auklīte teica: "Nu, bērni, mūs tagadšaus..." Taču nešāva - lika pagriezties un pāri dzirnavu dambimzosu gājienā iet uz Krieviju." Tur ķīlnieki vispirms ievesti lielāšķūnī, kur priekšā jau ieraudzījuši daudzus kaimiņus - ganrobežsargus, gan citus. Pēc tam visi aizvesti uz Ostrovas cietumu,kur viņi nodzīvoja trīs nedēļas, nezinādami, kas notiek Latvijā.I.Brence-Smukkalne tur pirmoreiz mūžā ieraudzīja rudzu maizesķieģelīti: "Mūs tur arī izklaidēja - rādīja Sniegbaltīti un filmas,kas demonstrē Padomju Savienības varenību. Teiksim, kolhozniekspienāk pie nīkstoša rudzu lauka, piespiež pogu, un uzreiz līstlietus, rudzu lauks sāk augt... Vīriešus veda pratināt. Kad tēvsatnāca no pratināšanas, tad teica: "Man jau nav ko stāstīt - viņijau visu zina."" 7.jūlijā vakarā ķīlnieki sasēdināti mašīnās unatvesti uz Latvijas-Krievijas robežu. "Pretī bija atbraucisrobežsargu bataljona komandieris pulkvedis Jansons. Mūs nostādījarindā un formāli prasīja, vai mums ir kādas pretenzijas. Izrādījās,ka viena cilvēka trūkst. Latvijas robežsargi mūs sagaidīja ar ļotilabām pusdienām. Pirmais, kas mums krita acīs, bija sarkanu lozungupārpilnība Augšpilī. Uzzinājām, ka vairs neesam brīvā Latvijā..."Viena no pirmajām pārmaiņām, kuru 1940.gadā pamanīja Izolda, bijabērnu skaits skolā: "Abrenē bija gan krievu skola, gan latviešuskola. Mūsu skola bija liela, krievu skola mazāka, bet 1940.gadā,kad aizgājām uz skolu, konstatēju, ka tajā palikuši tikai kādi 30 -40 audzēkņi, pārējie pārgājuši uz krievu skolu." Drīz vienSmukkalnu ģimene sapratusi, ka Abrenē nav palikšanas - dzirnavasnacionalizētas, sāka arī just krievu spaidus. Lielākā daļa Abreneskrievu, kas neatzina padomju varu, arī aizbrauca projām. Padomjulaikā I.Brence-Smukkalne dažreiz pa kluso aizbraukusi uz Abreni,bet savus jaunības paziņas tur vairs nav satikusi. Tagad viņa dzīvoRīgā. SAVUS KRIEVUS NEUZKLAUSĪJA Abreni 30.gadu beigāsI.Brence-Smukkalne atceras kā jau ļoti latvisku pilsētu: "Jauka,burvīga, augoša, ziedoša pilsētiņa! Mēs, skolēni, stādījām kociņus,mums bija Spodrības dienas un Mežu dienas... Mums bija savsteātris, tā galvenā aktrise bija Kārļa Streipa vecāmamma - viņaļoti skaisti dziedāja, un vecais Streips bija režisors. ArTrejmeitiņām braucām pat viesizrādēs!" Abrenes latviešu bērni ātriiemācījās krievu valodu, bet lielākā daļa turienes krievu savukārtrunājuši arī latviski. Tolaik valodas lietas neizraisīja tādusprotestus kā šodien, saka I.Brence-Smukkalne, atcerēdamās, ka arsavām krievu draudzenēm vairāk runājusi krieviski. Abrenespievienošana padomju Krievijai tika izlemta 1944.gada vasarā,veidojot Pleskavas apgabalu. Rīgas Laika 2003.gada novembra numurāpieminētajās Mersedes Salnājas atmiņās par Vili Lāci ir interesantaepizode: augusta sākumā Lācis kādu vakaru smagi piedzēriesatgriežas no Maskavas, mēģina sasaukt valdības locekļus, laipaziņotu kaut ko svarīgu, bet, kad tas neizdodas, nakts vidūnosēdina sekretāri sev pretī pie pudeles un nesakarīgi runā parKremli, tikšanos ar "pašu" un par to, ka Latvijai būs jāatdodPleskavas apgabalam Abrenes apriņķa pagasti, šo atskaiti beigdamsar izvemšanos. Paša Lāča dienasgrāmata liecina, ka par Abreneslikteni viņam bijis zināms jau iepriekš. Tagad varam tikai minēt,kā būtu reaģējis Lācis, ja Maļenkovs un Ždanovs pie šņabja pudelesbūtu Latvijas kartei nošņāpuši nevis sešus, bet, teiksim, sešdesmitpagastus vai Daugavpili. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs,atsaukdamies uz PSRS valdības "ierosinājumu", 22.augustā "lūdza"PSRS valdību atdalīt no Latvijas teritorijas zināmus apgabalus, kurkrievi ir vairākumā, un pievienot tos KPFSR teritorijai, rakstavēsturnieks E.Andersons. Saskaņā ar Padomju Latvijas avotiem1944.gada 7.septembrī Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidijs"apmierināja" Augšpils, Kacēnu un Linavas iedzīvotāju vēlēšanospievienot savus pagastus Krievijas PFSR. Ar lēmumu un tā"apstiprināšanu" tika pārkāpta ne tikai Latvijas Satversme, kasnosaka, ka 3.panta grozījumi var iegūt likuma spēku tikai ar tautasnobalsošanu, bet arī pašas PSRS konstitūcija, kas paredzēja, kajebkādu teritoriālu izmaiņu gadījumā nepieciešams PSRS AugstākāsPadomes lēmums. Tādu "formalitāšu" Abrenes gadījumā nebija,pievienošanu apstiprināja tikai PSRS Augstākās Padomes Prezidijs.Tūdaļ pēc tam, kad, atspiežot nacistus, Rīgu bija ieņēmis padomjukaraspēks un Padomju Latvijas valdība tika pārcelta uz Latvijasgalvaspilsētu, no atdalīt paredzētajiem apvidiem ieradās divasvietējo krievu delegācijas un veltīgi lūdza Padomju Latvijasvaldību atļaut vietējiem iedzīvotājiem palikt Latvijas Republikasrobežās. Šiem delegātiem Padomju Latvijas valdība, cenzdamāsizpatikt krievu saimniekiem Maskavā, neveltīja nekādu uzmanību.Vēlāk vairākums vietējo krievu atstāja savas mājvietas kopā arlatviešu kaimiņiem un devās turpināt dzīvi starp latviešiemLatvijas Republikas atlikušajā daļā. Krievi, kas šajā apvidū dzīvopatlaban, galvenokārt ir migranti no citiem Padomju Savienībasrajoniem. Jau 1945.gada oktobrī Abrenes pilsēta un seši pagasti vaito daļas tika atdalīti no Latvijas un pievienoti Krievijas PFSRteritorijai. Abrenei tika piešķirts tās krieviskais nosaukums -Pitalova. Kolhozu laikos Latvijas-Krievijas robeža arī vēlākpiedzīvoja izmaiņas, un rezultātā Latvijas teritorijas zaudējumssasniedza gandrīz 2000 kvadrātkilometru. Abrenes apriņķa atlikusīdaļa tika pārdēvēta par Viļakas apriņķi un mazākas platībaspievienotas jaunajam Kārsavas apriņķim. KAROT NEIESIM Šodienrealitāte ir tāda, ka Abrene mums ir atņemta un karot mēs tās dēļnekarosim. Latvijai būtu jācīnās par atsauci uz 1920.gada Mieralīgumu jaunajā robežlīgumā, uzskata A.Stranga: "Sarunās parrobežlīgumu ar Krieviju nebūtu jāsāk diskutēt, cik latviešu kad unkur bija. Jārunā par to, ka gan 1920.gada Miera līgumā Krievija,gan 1921.gadā Tautu Savienība Latviju bija atzinusi šajās robežās.Ļoti nopietna lieta ir zaudēto īpašumu kompensācija." Tā kāKrievija tagad atmaksā Francijas pilsoņiem pat Krievijas cara laikaobligācijas, cerība sagaidīt no Krievijas arī zaudēto Abrenesīpašumu kompensāciju nav absolūti nereāla. Sarunas ar Krievijunebūs vieglas, saka A.Stranga, atgādinot, ka tad, kad 1920.gada19.aprīlī sākās sarunas par mieru ar Krieviju, pirmās četras sēdestika veltītas jautājumam, kā uzrakstīt Miera līguma 1.pantu. "Arīšodien acīmredzot formulējumi par iespējamo atsauci uz 1944.gaduizraisīs milzīgus strīdus, bet tas nenozīmē, ka robežlīgums nebūtujāparaksta." Ja Krievija nepiekrīt 1920.gada Miera līgumapieminēšanai, starptautisko tiesību zinātnieks A.Lēbers cita starpāir ieteicis rīkoties līdzīgi kā 1971.gada līgumā par Berlīnesstatusu, kur PSRS, ASV, Lielbritānijas un Francijas starpāneatrisinātie jautājumi tika apieti ar formulu, ka valstis saglabāsavu juridisko pozīciju attiecībā uz citiem līgumā neregulētajiemjautājumiem, nekaitējot viņu tiesiskajām pozīcijām. Tas ļautuLatvijai atgriezties pie Abrenes problēmas labvēlīgākos apstākļos."Ja Latvija ir bijusi okupēta, tad Abrene joprojām ir Latvijasteritorija. Ja Latvija nebija okupēta, tad ir grūtāk pamatot, kaAbrene ir Latvijas teritorija," 1997.gada 17.aprīļa LatvijasVēstnesī raksta A.Lēbers. Atjaunotā Latvija sarunas par Abreni sākavēl PSRS laikā. 1990.gada vasarā Andreja Krastiņa vadītā AugstākāsPadomes delegācija tika pilnvarota sarunām ar Krievijas FederācijasAugstāko Padomi. Krievijas delegāciju vadīja Ruslans Hasbulatovs.Runājot par Abreni, Krievijas delegācija jautāja, kur tā atrodas uzPSRS kartes. Tā kā uz tās Krievijas kartes, kas karājās kabinetā,to nevarēja atrast, krievi palūdza to izkopēt no sīkākas kartes.Izpētījis Latvijas sagatavotos materiālus, Hasbulatovs teica, kateritorija ir tik niecīga, ka nav vērts tās dēļ strīdēties.Konkrēta noruna par veidu, kā tiks atrisināts šis jautājums -teritorijas atdošana vai zaudējumu kompensācija - netika panākta,jo Krievijas delegācija teica, ka tai jākonsultējas ar PSRS Ārlietuministriju. Pēc šīs konsultācijas Krievijas delegācija kļuvakrietni vēsāka, sakot, ka visi jautājumi, kas saistīti ar robežuizmaiņām, vēl ir PSRS kompetencē, atceras sarunu dalībnieksA.Kiršteins. Kad sākās Latvijas un Krievijas sarunas, Pleskavā tikasasaukts darbaļaužu mītiņš, kurā pieņēma rezolūciju, nosodotLatvijas varas iestāžu mēģinājumu pievienot sešus pagastusLatvijai. Robežlīgums, kurā iezīmēta pašreiz esošā reālā robeža,tika parafēts 1997.gadā Krasta valdības laikā. *** Atmodas laikāmēs visi uzflammējāmies, nodibinājām abreniešu biedrību - ļotidaudzi toreiz atnāca, gan latvieši, gan krievi, jo katram tur bijapalikusi māja vai zeme, - atceras Izolda Brence-Smukkalne. "Nu jaudaudzi vecie abrenieši miruši, jaunos tās vietas vairsneinteresē... Tolaik daudz runājām, vai gribam Abreni atpakaļ. Pašuapriņķi mēs jau labprāt ņemtu, bet iedzīvotāju sastāvs tur irizmainījies. Tas Latvijai būtu tikai slogs." Pēdējo reizi jaunībaszemē Pitalovā Izolda Brence bija 90.gadu sākumā. Redzēto un izjustoviņa raksturo īsi: "Jāraud..." *Spiegi **Tauta sacēlās *** Zeme ir,ja gribi - tad ņem, bet neviens jau neņem **** Celieties,celieties! Ātrāk, ātrāk!