Spilgti latviska rakstniece Vizma Belševica svin jubileju

maijā, pulksten 17.00 tiks atzīmēta Rīgas Latviešu biedrības Līgo zālē ar sarīkojumu Gadu gredzeni. Vakaru vadīs dzejnieks un Belševicas darbu tulkotājs zviedru valodā Juris Kronbergs, par Belševicas daiļradi runās viņas laikabiedri, rakstnieki Knuts Skujenieks, Imants Auziņš, Zigmunds Skujiņš un Jānis Peters, Belševicas dzeju runās aktieri Dina Kuple un Imants Skrastiņš. Knuts Skujenieks sauc Belševicu par spilgti latvisku rakstnieci: «Vizmas godīgi sarūpētais literārais devums līdzinās zemkopja darbam. (..) Šai līdzībai visvairāk atbilst dzejnieces valoda. Tā ir patiešām kopta un veidota pastāvīgās filoloģiskās studijās, atrodot vārdus gan vecās vārdnīcās, gan ļaužu mutēs. Lielā mērā šo kopšanu sekmējuši atdzejojumi un prozas tulkojumi. Kaut arī tie veikti, lai nopelnītu dienišķo maizi, taču profesionālā ētika mudinājusi Vizmu strādāt pie šiem darbiem ar vislielāko atdevi un rūpību. (..) Formas rimtais līdzsvars ar dramatisko, pat traģisko saturu dod lielu gandarījuma sajūtu. Tas ir pa spēkam tikai izcilam autoram.» Belševicas pirmais publicētais dzejolis Zemes atmoda iespiests laikrakstā Padomju Jaunatne 1947.gada 30.aprīlī. Rakstnieces jaunākais publicētais darbs ir trešā grāmata Billes triloģijā - Billes skaistā jaunība. Belševica ir tautā mīlēta gan kā dzejniece, gan kā stāstniece, gan tulkotāja. Līdzās Billei viņas populārāko darbu skaitā minams arī krājums Ķikuraga stāsti (1965), stāstu un noveļu krājums Nelaime mājās (1979), dzejoļu krājumi Gadu gredzeni (1969, tajā iekļautie dzejoļi Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām un Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga izraisa padomju okupācijas režīma naidu un Belševicas oriģināldarbu publicēšanas aizliegumu vairākus gadus), Madarās (1976) un Kamolā tinēja (1981) un tulkojumi: A.Milna Vinnijs Pūks un viņa draugi (1967), E.Po Stāstu izlase (1960), Džeroma K.Džeroma Trīs vīri laivā (1963), A.Muntes Stāsts par Sanmikelu (1971). Belševica bijusi nominēta Nobela prēmijai. Juris Kronbergs, dzejnieks, Vizmas Belševicas darbu tulkotājs zviedru valodā «Vizma tevi grib satikt,» teica Uldis Bērziņš. Tā bija 1977.gada vasara, Vizmai grūti laiki, kārtējais publicēšanās aizliegums, pratināšanas. Es nebiju viņai zvanījis, jo biju dzirdējis, ka «rietumniekiem» nevajagot uzbāzties, jo tas varot vietējiem sagādāt nepatikšanas. Protams, tad aizgāju uz toreiz Gorkija, tagad Valdemāra ielu, kur viņa dzīvoja un vēl joprojām dzīvo. Gadus vēlāk par mūsu pirmo tikšanos Vizma teica: «Zini, man bija tāda sajūta, ka es tevi jau sen pazīstu un tu biji tikai uz brītiņu kaut kur izgājis.» Tāda sajūta bija arī man. Pirmie iespaidi gadu gaitā nav mainījušies: Vizmas tiešums, asums, spēja zibensātrumā noformulēt trāpīgu viedokli, viņas humora izjūta. Un intelektuālā snobisma trūkums, kā arī padsmitgadnieka bezkompromisa nostāja. Tāda viņai bija toreiz, tāda viņa ir arī šodien, dienu pirms 70.dzimšanas dienas. Par savu rakstīšanu viņa toreiz teica: «Zini, patiesību rakstīt es nedrīkstu, melot es vēl neesmu iemācījusies, tādēļ rakstu par dabu.» Bet Leons Briedis teica: «Viņa ir mana sirdsapziņa.» Un tāda viņa toreiz bija daudziem - piemērs, mēraukla, sirdsapziņa. Viņa un viņas darbi palīdzēja daudziem cilvēkiem garīgi izdzīvot. Šodien viņas darbi palīdz kā jaunajiem, tā sveštautiešiem saprast, kā bija trīsdesmitajos gados, kara un pēckara gados, padomju laikā. Jo viņas darbos ir gan emocionālā, gan reāliju precizitāte. Detaļās pagātne kļūst dzīva, emocionālā precizitāte panāk ticamību, bet bagātīgā valoda dod baudu lasīt. Un neaizmirsīsim, ka Vizmas tekstos humors nav tikai izklaide, bet arī svarīgs izziņas avots. Par viņas darbiem ir rakstīts un tiks rakstīts vēl daudz. Tulkota kādās 20 valodās, trūkst vēl grāmatas angļu valodā. Tā top. Zviedrijā iznākušas vairākas dzejoļu izlases, kā arī Billes triloģija. Recenziju kopskaits varētu būt ap 200, bet neviena negatīva vārda. Un Zviedrijas literāti viņu uzskata tikpat kā par savējo. Intervijās viņa šad un tad mēdz uzsvērt, cik viņa neveiksmīga mājasmāte. Es gan gribētu nedaudz koriģēt - nevis neveiksmīga, bet gādīga. Sarunas dzīvojamā istabā pēkšņi turpinās bez viņas, jo viņa virtuvē smērē sviestmaizes... Reiz Vizmai ārsts bija ieteicis izbeigt smēķēt. Taču satiku viņu ar ierasto cigareti. Viņa teica: «Zini, ja nesmēķēju, nevaru rakstīt. Un es negribu visu savu atlikušo mūžu būt tikai nesmēķētāja.» Tagad viņa tik tiešām ir atmetusi smēķēšanu un saka, ka nu gan viņa vairs nevarēšot rakstīt. Es visādā ziņā Vizmai ticu. Bet tam es neticu. Nav jau pirmā reize. Pauls Bankovskis, rakstnieks Patīk Vizmas Belševicas valoda, jo zinu, ka man tik eleganti neuzrakstīt, kaut spiestu ar varu. Viss viens, vai lasot pēdējo Billi, vai šķūnī atrastā nodriskātā padomjlaiku žurnālā drukātu stāstu. Viņas rakstīto obligāti ieteicams palasīt ikvienam, kas jaunības stulbumā metas rakstīt pats. Vecākais gadagājums var lasīt tāpat vien. Šajā valodā tvertā pasaule gan man pilnīgi sveša. Lietas, vietas un kustības uzvējo šo to pazīstamu, tomēr es zinu (vai varbūt ceru), ka mēdz būt citādi, iespējams, labāk. Tā, protams, tikai tāda minēšana, jo nekad neesmu rakstnieci sastapis, bet man šķiet, ka tā ir atšķirīga humora izjūta. Nora Ikstena, rakstniece Vizmas Belševicas acu skats ir reizē labestīgs un caururbjošs. Viņas klātbūtnē vairākkārt esmu sajutusi, cik drūpošs un nestabils ir tas maskēšanās aizsargvalnis, kuru ap sevi dažādu iemeslu dēļ būvē cilvēki. Liekas, ka Vizma Belševica līdz mielēm iepazinusies ar īstenību, viņas klātbūtnē literāras un sabiedriskas rotaļas ar īstenības atspulgiem spēlēt ir neērti. Tomēr šīs pasaules vairākums turpina to darīt, jo saldā brīvība, vārdā nosaukta, bieži ir rūgta kā vērmeles. Un tikai retais ir gatavs bojāt dzīves garšu. Belševicas dzeja man devusi apskaidrotības sajūtu. Kā pēc pārdzīvojumiem, kad pēdas min robežas smilti, bet pietiek spēka palikt šaipusē. Viņas dzejas valodā ikdienišķi vārdi nevilšus top par spēka vārdiem, vai lai tie vēstītu par «zieda un cirvja strīdu» vai mīlestības nedefinējamo sajūtu, kad atliek burties - «es domāju, ka es par tevi nedomāšu, es visu laiku domāšu par to....» Laikā, kad sabiedriskās un politiskās pārmaiņas aizēnoja cilvēku interesi par pašmāju literatūru, Vizma Belševica uzrakstīja pirmo Billes grāmatu, kas kļuva par vienu no labāk pirktajām. Nesen kādā starptautiskā konferencē dzirdēju atziņu, ka būtu jānodala «augstā» literatūra no «pirktās» literatūras. Belševicas fenomens pierāda, ka valodā aprakstīta pieredze rod atbalsi tūkstošiem citās pieredzēs, un te vairs nav jāskalda mati par jēdzieniem, jo notikusi ir saprašanās. Turklāt izrādās, ka Billes stāsts nav ierobežots vienā kultūras un valodas vidē, par ko liecina Jura Kronberga tulkoto Billes grāmatu lielie panākumi Zviedrijā. Domājot par Vizmu Belševicu, man prātā nāk Dzintara Soduma rindas «Paldies cilvēku labam prātam, kas neklausa piedegušas domas». Ārpusnieku esībai nav viegli nosacījumi, nepiedegušu domu pasaule nav mājīga. Bet mīlestībā ieņemtam un grūti pasaulē nākušam vārdam tai pasaulē ir divu pulsu spēks. Viens, kas sitas sevī, un otrs, kas ārpus sevis, un tā ir tā sirds, ko apdzied. Paldies viņas labam prātam, kas neklausa piedegušas domas. Māris Čaklais Rakstu 2.sējumā: «Kas tad ir tas īpašais, kas Vizmu Belševicu kā mākslinieci paceļ tikai viņas varēšanas augstumos? Tā ir pastāvība, noteiktais skats uz mainīgām, plūstošām parādībām. Spēja uzburt savu skadro, skarbo, bet reizēm tik sasildošo emociju.» No Dienas arhīva Iepriekšējo gadu intervijas ar Vizmu Belševicu šodien varat lasīt internetā: http://www.diena.lv Melu tajā grāmatā nav. 1999.gadā 31.maijā Vizma Belševica. Smagā gargabalā. 1998.gada 26.septembrī