Tēva Hermaņa Buka vārdā

Dara to visu sava tēva vārdā. Lai pastāstītu par viņu - Hermani Buku, Latvijas pirmās republikas laika ģenerāli, Jātnieku pulka komandieri un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Lai gan Miervaldis Buks pats nekad nav valkājis karavīra uniformu, var droši teikt, ka viņš ir no karavīru dzimtas. Jo viņa vectēvs Ernests Buks bijis cara armijas virsnieks, viņa tēvs bija Latvijas armijas ģenerālis, dēls Mintauts Buks ir Latvijas militārais atašejs Vācijā un mazdēls Juris Buks - 2.kājnieku bataljonā rotas komandieris. Dienēt armijā viņiem ir asinīs. Ģenerālis 150 dienu Miervaldis Buks vairākkārt uzsver, ka vislabākie Pirmās republikas karavīri ir nākuši no Preobraženskas pulka un mācījušies Pēterburgas Vladimira karaskolā. Arī viņa tēvs ir izgājis šo pieredzi. Pēc tam Hermanis Buks dienēja strēlniekos un piedalījās brīvības cīņās. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par 1919.gada oktobra cīņām Bolderājā. Pēc tam jau viņš veidoja savu karjeru Latvijas armijā un 1931.gadā kļuva par Jātnieku pulka komandieri. Viņa straujā militārā karjera līdz pat ģenerāļa dienesta pakāpei, kuru viņam piešķīra 1939.gada maijā, bija par iemeslu tam, ka 1941.gadā viņš tika apcietināts un izvests uz Krieviju. M.Buks saskaitījis, ka ģenerāļa dienesta pakāpē viņa tēvs sabija tikai 150 dienu. Ir ziņas, ka miris 1942.gada 18.augustā Butirku cietumā Maskavā. Ar rūdījumu Vārdnīcā Latvijas armijas augstākie virsnieki H.Buka apbalvojumu uzskaite prasa vairākas rindas. Miervaldis Buks saka - tie bijuši 36. "Nevienas tādas bildes, kur visi būtu, nav. Tēvs mans bija ļoti stingrs un nekad nelielījās ar saviem panākumiem," saka Miervaldis Buks. "Vienmēr sēdēja taisnu muguru, bija stalts un iznesīgs vīrs. Viņš varēja būt ass un ātrs, taču dusmas ātri pārgāja. Sportisks, viens no labākajiem jātniekiem un lielisks paukošanās skolotājs. Arī peldētājs labs." Ienākot padomju varai, Miervaldis Buks bija jau 17 gadu vecs jauneklis. Aizdomāties, grib vai negrib iet tēva pēdās, Miervaldis nepaspēja - viņš vēl nebija pabeidzis ģimnāziju, kad 1941.gadā viņu ar trīs gadus jaunāko brāli Mintautu un māti Mildu izsūtīja uz Sibīriju. "Pateicoties tam, ka tēvs mūs audzināja sportiskus, es dzīvs atgriezos no Sibīrijas. Ļoti daudzi jaunekļi, kas bija izsūtīti 1941.gadā, apmira, jo viņiem trūka rūdījuma," saka Miervaldis Buks. "Tagad cilvēki nevar saprast, ko nozīmē bads. Tas bija briesmīgs. Mana māte nomira bada nāvē." Miervaldis Buks atceras, kā 1946.gadā kopā ar jaunāko brāli, kuram kā nepilngadīgajam atļauts atgriezties Latvijā, atbēdzis uz Latviju. 1949.gadā viņš atkal izsūtīts. "Otro reizi Sibīrijā jau bija vieglāk, varēja maizi un mahorku dabūt," kā stāstot par Ziemassvētku brīnumu, novelk vecais vīrs. Tieši Sibīrijā viņš satika savu Ģertrūdi, ar kuru apprecējās. Kāzu bildē viņai ir no marles darināts plīvurs, viņam - papīra tauriņš pie krekla. 1953.gadā, kad abiem piedzima pirmais dēls, viņš nosaukts brāļa vārdā - par Mintautu. "No Sibīrijas atbraucām ar diviem bērniem un diviem čemodāniem," saka Miervaldis Buks. Dzimis armijnieks Gandrīz visus, kas atgriezušies no Sibīrijas, vieno skumji monotonā tonī stāstītais par pirmajiem gadiem pēc atgriešanās - grūti atrast, kur dzīvot, kur strādāt. Arī Miervaldis lielāko dzīves daļu strādājis par elektromehāniķi. Padomju gados viņa dēlam nebija pat ko sapņot par militāro karjeru. Mintauts bija Sibīrijā dzimis, tātad represēto bērns. "Politehniskajā institūtā viņam ļāva klausīties lekcijas, bet nekur piedalīties viņš nedrīkstēja," atdarinot brīdinošu toni, saka Ģertrūde. Varbūt tādēļ viņa ar vīru ir divtik lepna par dēla militāro karjeru - jo "to viņš pats, bez aizmugures". "Varēju strādāt inženierzinātnēs, bet 1992.gada martā aizgāju aizsardzības spēkos. Militārās karjeras sākšanai man toreiz bija jau daudz gadu - 39," atminas Mintauts Buks. Sācis kā Siguldas sakaru bataljona vada komandiera vietas izpildītājs, 1999.gadā viņš jau bija artilērijas diviziona komandieris un viņa pēdējais amats pirms inaugurācijas militārā atašeja amatā bija nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas skolas komandieris. Mintauts Buks samulst, izdzirdot jautājumu, kādēļ izvēlējies militāro karjeru. Atbild - daudz lasījis par armijniekiem, vairāki radinieki bija dienējuši. Taču karavīra ikdienā neesot nekā aizraujoša, tādiem artilēristiem kā M.Buks dažādu piedzīvojumu vietā ir treniņi, mācības, treniņi, treniņi. "Tādēļ militārajam dzīvesveidam ir jābūt apsēstībai. Nezinu, vai var lietot vārdu "patīk"," saka Mintauts Buks. Viņa dēls Juris Buks, virsleitnants, 2.kājnieku bataljona rotas komandieris, arī nevar atrast racionālu izskaidrojumu, kādēļ izvēlējies sev karavīra dzīvi. Saka - viņu virzījuši pragmatiski apsvērumi, nevis asins balss. Bet viņa vecmāmiņa Ģertrūde Buka stingrā balsī noskalda: "Jurim ir komandiera talants, viņš ir dzimis armijnieks."