Viņa man uzdāvināja dzimtas galdautu

gadā. Dažkārt Ilzei varbūt bijis mazliet žēl, ka lielās gadu starpības dēļ vīramāte varbūt nav bijusi tik tuva. Tomēr vienmēr «esmu viņu respektējusi kā nozīmīgu un patstāvīgu personību». «Es ļoti labi apzinājos, cik Jura mammai ir cienījams vecums (pašlaik viņai ir 97 gadi) un ka mūs šķir vairāk nekā pusgadsimta.» Kā Jura māte jūs pieņēma? Uzreiz viņa mani tā īsti nepieņēma, jo... es tomēr neesmu Strengam pirmā sieva un biju stipri jaunāka, un studente. Dabiska piesardzība. Manuprāt, ome, mēs viņu par omi saucam, sāka mani atzīt, kad piedzima Gustavs. Tad viņa man uzdāvināja ģimenes Bībeli un savas vecmāmiņas galdautu, vairāk nekā simt gadu vecu. To vienmēr klāju valsts svētkos, Ziemassvētkos, Jāņos. Vēl uzdāvināja vērtīgu Latvijas laika grāmatu - Mājturības leksikons. Atceros, vienu rītu piecēlos un kā paņēmu šo grāmatu, tā izrāvu visu cauri. Tad es sapratu, ka vīramāte ir mani pieņēmusi, jo bija uzdāvinājusi savas dzimtas dārgumus - ne briljanta gre- dzenu, ne zelta viņai nebija, vispār nekad nekā tāda viņai nav bijis, jo omei visu mūžu ir bijis jāpalīdz citiem - brāļiem, māsām, Jurim, mazbērniem... Viņa visu mūžu ir nostrādājusi Krimuldas sanatorijā par saimniecības māsu. Mūžīgā pieticība, absolūtā taupība un rēķināšanās, ka citiem vajag, ka citiem vajag vispirms. Viņa taču faktiski uzaudzinājusi visus savus brāļus un māsas, jo māte nomira jauna, un viņa, vecākā meita, palīdzēja izskoloties pārējiem, sagaidīja izsūtītos mājās no Sibīrijas... Vārdu sakot, dzīves jūgu gandrīz gadusimteni ome ir nesusi uz saviem pleciem. Sev nav dzīvojusi, neko nav atļāvusies, un tāpēc dēls ir viņas vienīgais prieks, dzīves cerība un piepildījums... Joprojām? «Mans dēliņš», protams... Vēl joprojām viņa piezvana un gandrīz vienmēr sāk tā: «Juri, tu noteikti esi slims. Kas tev kaiš, kāpēc tev ir aizkritusi balss, ka tik tu neesi saaukstējies, kad ej ārā, kārtīgi saģērbies.» Dēliņam jau sešdesmit, bet.... «ka tik šallīti neesi aizmirsis aplikt ap kaklu». Vispār viņi abi pēc dabas ir ārkārtīgi atturīgi, arī Juris pirmais ar emocijām neuzbāzīsies, bet es esmu atvērtais tips un Gustavs arī tāds ir. Kā tik dažādi cilvēki var sadzīvot kopā? Mēs vienmēr esam dzīvojušas atsevišķi, un viņa nekad nav jaukusies manā dzīvē. Viņa ir nākusi pie mums, vākusi Gustavu, viņa ir ļoti daudz mums palīdzējusi, cik vien bijis spēka, bet ka ome būtu mani koriģējusi vai revidējusi manas mājas lietas, vai dzīves uzskatus un stilu... nekad. Juris viņai piedzima 37 gados, skaistā un nopietnā vecumā, un Juris ir ārlaulības bērns, jo ar savu Ernestu Jurku vīramāte nepaspēja apprecēties. Manuprāt, šādos gados sieviete saprot, kāpēc viņa dzemdē, kāpēc laiž pasaulē bērnu un ko viņa šim bērnam veltīs. Ja par kādu cilvēku var teikt - dzīves gudrs cilvēks, tad par Jura mammu noteikti. Grāmatu kalni, skološana, naudiņas krāšana, lai Juris varētu braukt uz Rīgu un Mediņos mācīties. Lai tikai dēls izglītotos. To var tikai ārkārtīgi gaišs cilvēks, kam ir pozitīva enerģija. Kad pati būsit vīramāte? Darīsit tāpat? Jā, es ceru, ka man arī būs iespēja būt vīramātei. Domāju, pats svarīgākais - es nekad nevēlos dzīvot kopā. Tas nu man ir pilnīgi skaidrs, jo tad attiecības ļoti sarežģās. Palīdzēt un arī materiāli pabalstīt vienam otru, protams, bet tikai nejaukties vidū. Kādreiz dzirdu savus paziņas vai kolēģes aprunājam vīramātes dažādās situācijās, un tad domāju - kā mani liktenis ir pasargājis no šīm muļķīgajām sarunām un no visām aprunāšanas teorijām. Es pat nevaru nevienu sliktu epizodi atcerēties, jo tādu nav bijis. Mēs viena otrai neesam radījušas šādas situācijas. Viņa ar savu ārkārtīgo toleranci nav man nekad mācījusi dzīvot. Es neesmu bijusi viņai kalpone, viņa man arī ne. Ja mēs katrs mācēsim savu dzīvi veidot, kā paši to gribam, tad arī apkārtējiem būs vieglāk. Kā jūs svināt Ziemassvētkus? Mēs Ziemassvētkos parasti braucam pie omes, es visu sataisu gatavu - ar kāpostiem, ar visādām gaļām, un tad braucam. Pasēdēt, svecīti iedegt. Un vēl kas - Ziemassvētku apsveikumos viņa Gustavam vienmēr uz kartītes raksta - mācies, mācies... Šo viņas iekšējo inteliģenci, kas liek tiekties uz zināšanām, vienmēr esmu apbrīnojusi.