Zīlītes - ne gluži paimeitiņas

Taču, vēl pirms cilvēki iedomājās uz āķa kārt zīlītēm speķi, mazie putniņi jau ar gaļu bija uz tu - itin bieži kopā ar kraukļiem tie devās ieturēt maltīti tieši no kritušiem dzīvniekiem. Grūtāk ir iedomāties lielo zīlīti ar svaigām mazputniņa asinīm nošķiestu knābi vai tās sejas izteiksmi, apzinīgi noknābājot aizmigušu sikspārni. Tā nav agresīvu tieksmju eksplozija: ziema ir laiks, kad galvenais zīlītes uzdevums - bargajos apstākļos izdzīvot - ir ļoti grūti paveicams. Pētījumi apstiprina, ka ziemā zīlīšu mirstība ir ļoti augsta. Latvijā lielā zīlīte ir ļoti populāra un no visā sešām zīlīšu sugām visvairāk sastopamā, kā arī cilvēkiem vispietuvinātākā. Šī suga izplatīta viscaur Eiropā. Anglijā lielā zīlīte popularitāti ieguva arī kā viltniece. Izmantodamas piena piegādi uz mājām - pudeles tiek atstātas pie klientu nama durvīm -, zīlītes bija radušas ar knābi iecirst caurumu pudeles folija vāciņā un nosūkt krējuma kārtiņu no baltā dzēriena. Lielās zīlītes ir visur un visa gada garumā. Tās ligzdo ne vien koku dobumos un būrīšos, bet arī jebkur citur - dažādās cilvēku veidotās konstrukcijās, piemēram, žogu metāla stabos un pat pastkastītēs, stāsta ornitologs Edmunds Račinskis. Lai nenosaltu, ziemā naktsguļai zīlītes izvēlas pēc iespējas siltākas vietas - būrīšus, koku dobumus, pat skursteņus un māju pieliekamos, ja izdodas no ārpuses iekļūt. Siltākā laikā zīlītes nakšņo koku zaros, taču omulīgāk, iespējams, jūtas slēgtās slēptuvēs, pieļauj zoologs Vilnis Skuja. "Ziemā putnus barot ir ļoti svarīgi," atzīst biologs Indriķis Krams. Zīlītes ieteicams barot ar nesālītām un negrauzdētām saulespuķu sēklām, maizi (vēlams baltmaizi) un, protams, tradicionālo nesālīto speķi. Pavasarī gan to darīt nav vēlams, jo pilnvērtīgai mazuļu izvešanai putnu barībā nepieciešami kukaiņi, pieļauj ornitologi. Zīlīte plēsēja uzbrūk "Zīlītei sikspārnis ir pie sienas piekārts speķa gabaliņš, kas sākumā pīkst," sāji nosmejot, teic sikspārņu pētnieks Viesturs Vintulis un pastāsta par redzēto - zīlītes bija notiesājušas alā ziemojošos sikspārņus, atstājot tikai saknābātas ādiņas un kauliņus. Kamēr sikspārnis pamostas, jāpaiet vismaz dažām minūtēm, taču pa to laiku zīlīte jau ir pastrādājusi asinsdarbu. Šādi gadījumi gan esot reti un novērojami tikai ļoti bargās ziemās. Ja lielā zīlīte ir ļoti izbadējusies, tā var uzklupt arī citiem mazputniem. Ornitologs Māris Strazds pirms dažiem gadiem uz Liepājas ostas mola redzēja savdabīgu zīlītes uzbrukumu zeltgalvītim. Lidojumā notriekusi divreiz mazāko putniņu, zīlīte tam pārcirta galvaskausu un izēda smadzenes. Turklāt viss tika paveikts, pilnībā ignorējot cilvēka klātbūtni. Redzētais notika rudenī migrācijas laikā, kas prasa milzīgu enerģiju visiem lidojošajiem putniem. Ziemā dienas laikā, kad ir īpaši sīvs sals, mednieki novērojuši neparasti drošas zīlītes - piemēram, tās mēdz uzlaisties pat cilvēkam uz pleca, kamēr tas stāv "uz masta". "Grūti pateikt iemeslu, varbūt zīlītes bargā salā mēdz sēsties uz lielākiem dzīvniekiem, lai sildītos," min V.Skuja. Agresīva arī ligzdā Cīņā par ligzdošanas vietu zīlīte var būt pat ļoti agresīva. Zīlītes olas parasti dēj koku dobumos vai būrīšos, tur dējumu apsedz ar sūnām, padarot olas neredzamas citu putnu acīm. "Atlido mušķērāju tēviņš, domā, ka būrītis ir tukšs. Ja to būrītī pieķer zīlīte, viņa var mušķērāju knābt pie kakla un visdrīzāk salauž kakla skriemeļus," stāsta ornitoloģe Ilze Vilka, kura vairākkārt redzējusi mušķērājus ar saknābtu galvu zīlīšu ligzdiņās. Lai arī abiem auguma starpība nav liela, zīlīte ir nedaudz druknāka un dūšīgāka. Tā kā beigto putnu no būrīša nevar izvilkt, to "iemūrē" ligzdā kā tās materiālu. Šeit gan nav vainīga zīlītes ēstgriba, bet gan ligzdvietu konkurence. Lielās zīlītes ar privātīpašnieciskām dziņām izceļas jau riesta laikā - līdzko aizņemta ligzdošanas teritorija, "pirmais, ko tās pamostieties dara - dzied, nevis ēd, kā parasti", stāsta V.Skuja. Barību neslēpj, bet zog Zīlītes dzīvo nelielās sociālās grupās, ārpus vairošanās sezonas katrā ir ap 15-20 putnu. Vienā šādā bariņā pārstāvētas vairākas putnu sugas - tur ir gan dažādas zīlīšu sugas, gan citi putni, piemēram, mizložņas, stāsta I.Krams. Zīlīšu galvenais ienaidnieks ir Latvijas mazākā un viena no slepenākajām pūcītēm - apodziņš, vēl - zvirbuļvanags, vistuvanags un cauna. Dažām zīlīšu sugām raksturīgs abpusējs altruisms - kad pamanīts plēsējs, putns ziņo par to kaimiņiem, kuri steidzas uz notikuma vietu celt troksni un kopīgiem spēkiem baidīt uzbrucēju prom. Izglābtajiem nokļūstot tādā pašā situācijā, visticamāk, kādreiz izglābtie palīdzēs. Šo dziedātājputniem raksturīgo fenomenu Latvijā pēta I.Krams un viņa sieva Tatjana Krama. Putniņam, kurš plēsēju pamanījis pirmais, sirds nodreb visvairāk - sākot celt trauksmi, putns apzinās, ka baiļu sauciens nonāk arī plēsēja ausīs, kurš to var pamanīt. Arī palīgiem likme ir ļoti augsta - ja plēsējam ļoti gribas ēst, tas kādam no baidītājiem var negaidīti uzklupt. Taču, ja putnam palīgus neizdodas sasaukt, visdticamāk, kad pievīlējus piemeklēs briesmu situācija - kaimiņi tiem nepalīdzēs. Putni to atceras. Taču ne viss ir pilnīgi automātiski un skaisti - atklāts, ka putni var rīkoties arī negodīgi, lai izcīnītu varu teritorijā. Piemēram, jaunais putns, pamanījis vanaga tuvošanos, var ar nodomu nebrīdināt veco putnu - teritorijas īpašnieku. Jo jaunais zina, ka šī var būt vienīgā iespēja iegūt varu pirms īpašnieka aiziešanas aizsaulē. Citas zīlītes Vēl bez lielās zīlītes Latvijā regulāri sastopamas piecu sugu zīlītes Zilzīlīte ir nedaudz līdzīga lielajai zīlītei, taču augumā mazāka, galva gaišzilā krāsā. Par tās klātbūtni jau no ziemas beigām vēsta skanīgie, vibrējošie, lejupejošie svilpieni. Purva zīlītes nosaukums nenorāda uz dzīvesvietu, jo purva zīlītes dzīvo dažādos mežos, kā arī krūmājos un apstādījumos, piemēram, apdzīvoto vietu nomalēs un mazdārziņos. Dziesma parasti dzirdama tikai agri pavasarī, arī saucieni ligzdošanas sezonā nav sevišķi ievērojami. Pelēkās zīlītes ir ļoti līdzīgas purva zīlītēm, un arī tās var sastapt apdzīvoto vietu nomalēs un mazdārziņos. Cekulzīlītes reti sastopamas ārpus mežiem, turklāt to bariņš visu ziemu klīst tikai pa savu teritoriju, kuras diametrs mērāms simtos metru. Pēc raksturīgajiem satraukuma saucieniem skujkoku mežos tās viegli konstatēt visu gadu. Meža zīlīte ir reti sastopama ārpus veciem skujkoku mežiem. Barības slēpšana Ornitologi zīlītes parasti iedala divās grupās: barības slēpējas (purva zīlīte, pelēkā zīlīte, meža zīlīte) un neslēpējas (lielā zīlīte, zilzīlīte). Krievu zinātnieku pētījumi liecina, ka pelēkā zīlīte sezonas laikā noglabā patiešām milzīgu barības daudzumu - aptuveni 15 kilogramu. I.Krams apgalvo, ka zīlītes var veidot līdz pat 50 000 barības slēptuvju, taču sīko smadzeņu dēļ galva ļoti labi prātā patur vien ap 5000.