Starp gariem un čaumalām

Šķērsojot robežu, ainava nomainās kā pēc pasūtījuma – esam zaļu, augstu pakalnu ielenkumā, kas atgādina iedvesmā vai dusmās sašķūrētas zemes virsmas krokas. Ceļš ir līkumains, katrs kalns iznirst kā mistisks veidols ar savu formu pret debesīm, savu rakursu pret mums, savu raksturu un vēstījumu. Ja kāds zaļais sāns ir nošķelts, ir redzama sarkanīgi dzeltena smilts, bet tādu robu ainavā ir daudz. Nākamais iespaids pēc dabas ir haotiskā, visur esošā un gandrīz nekur nepabeigtā būvniecība.


Strīdus kumoss

Nekādas idilles kalnu zemes noslēgtībā – štata galvaspilsēta Itānagara fascinē kā drudžains, enerģisks, pa pusei brūkošs, pa pusei kopā sastutēts skudru pūznis, kas rosās, lai veidotu labāku dzīvi. Izskatās, ka te parautas vaļā kādas ekonomiskās slūžas, taču viss notiek tādā kā Mežonīgo rietumu garā, kam īpašu eksotiku piešķir izteikti aziātiskie vaibsti. Te no Indijas ir tikai atsevišķi iespraudumi ainavā (pa kādai sari tērptai sievietei, ķēdes lielveikalam vai hinduisma propagandas celtnei – slimnīcai, templim), citādi dominē Ķīna. Tas ir tikai likumsakarīgi, jo tieši šīs valsts pierobežā atrodamies, bet sadzīves un kultūras raibumu veido dažādas vietējo cilšu grupas jeb adivāsi, kā tos pieņemts saukt Indijā. Interesants ir fakts, ka visā Indijā pie cilšu ļaudīm pieder aptuveni 8,6 procenti iedzīvotāju (104 miljoni!), bet šajā valsts daļā to proporcija ir daudz lielāka – pat līdz 80 procentiem.

Arunāčala Pradēša ir vislielākā no septiņām ziemeļaustrumu Indijas "māsām" un atrodas tās ziemeļos – kā tāds izliekts jumts. Garākā robeža ir ar Ķīnu, rietumos tā atduras pret Butānu, bet austrumos tiekas ar Mjanmu. No Indijas štatiem Arunāčala Pradēšai pieguļ Asama un Nāgālenda, bet reģiona mežonīgo savdabību nosaka Indijas un Ķīnas teritoriālās domstarpības – abas valstis šo kalnu novadu ar Tibetas kultūrai piederošajām ciltīm grib pieskaitīt sev.

Arunāčala Pradēšu Indijai ir izdevies noturēt, tikai pateicoties savai spēcīgajai armijai. Reāls bruņots konflikts notika 1962. gadā, kad šo strīdus teritoriju bija ieņēmuši Ķīnas bruņotie spēki. Kaut arī sadursmē bija iesaistīti 80 tūkstoši Ķīnas armijas kareivju un tikai 10–12 tūkstoši Indijas militāristu, kara iznākumā Indija spēja noturēt kontroli pār šo reģionu. Tiesa, arī cilvēku upuri Indijas pusē bija lielāki un nācās atdot vienu no strīdus teritorijām – 518 kvadrātkilometru lielo Aksaičinas apgabalu Kašmīras provincē. Taču lielākais kumoss – 82 880 kvadrātkilometri jeb gandrīz visa Arunāčala Pradēša – palika Indijai.

Konflikta pamatā ir fakts, ka Ķīna neatzīst 1914. gadā izstrādāto tā dēvēto Makmahona līniju – robežšķirtni, kuras garums ir 890 kilometru. Tā iezīmēja robežu starp Indiju un Tibetu, kas apmierināja abas puses, taču pret to nostājās Ķīna, uzskatot, ka Tibeta 1914. gadā nebija suverēna, tādēļ nedrīkstēja šādu līgumu slēgt. Ķīnas kartēs pat 150 tūkstoši kvadrātkilometru lejpus šai līnijai tiek atzīmēti kā piederoši dienvidu Tibetas autonomajam apgabalam, tātad – lielajai Ķīnai.

1962. gada konfliktu izprovocēja tas, ka Ķīna caur Indijas teritoriju bija uzbūvējusi ceļu uz Tibetu, lai to okupētu, savukārt Ķīnas valdību saniknoja tas, ka Indija bija devusi patvērumu četrpadsmitajam dalailamam. Uzliesmoja karadarbība, kas augstkalnu apstākļos bija īpaši smags pārbaudījums. Kaut arī rezultātā tika noslēgts pamiers, abas puses joprojām ir kaujas gatavībā. Tāpēc visu tur-pmāko laiku un arī šobrīd reģionā ir pastiprināta armijas klātbūtne.

Ārzemnieki var iebraukt tikai ar speciālām atļaujām un labāk gida pavadībā – dzīve te joprojām rit nedaudz kā uz pulvera mucas.


Budisma priekšspēle