UgunsGrēks piedzīvos jau 1000. sēriju, tātad cilvēku interese nerūk. Kas ir seriāla odziņa?
Domāju, ka liela daļa seriāla auditorijas ir gan mazi, gan skolas vecuma bērni. Katrs zina, ka nekāda lielā dziļuma seriālā nav. To var skatīties ik pa laikam no sākuma, jo nekas tik liels cauri sižetam nevijas, bet visu laiku notiek dīvainas lietas. (Smejas.) Pamatā ir mūsu režisores Intas Gorodeckas roka, liela daļa ir viņas nopelns. Viņai ir precīzs piegājiens, visas darbības norit kustībā, nevis lēnām filozofējot. Intai tiešām ir ķēriens, to redz, arī skatoties iepriekšējos darbus, ko viņa uzņēmusi.
Filmējaties jau no pirmās sezonas, un nu būs skatāma piecpadsmitā. Seriāls nav nogurdinājis?
It kā jau ir, ko tad es melošu. Laikam jau ir vienpadsmitais gads, kopš filmēšanos apvienoju ar darbu teātrī. Bet es taču neatteikšos, ja tas viss notiek un mums saka, ka reitings turas, tad tikai jāsaka – uz priekšu līdz uzvarai! Man patika, kā mēs toreiz sākām ar Neprāta cenu, tas bija ļoti spēcīgs seriāla sākums. Bija gan dziļas vietas un pārdzīvojumi, gan sižetiski interesanti momenti.
Latviešu Hameleonu rotaļas? Gandrīz tā, jo mēs arī esam ārpus laika un telpas – nav ne ziemas, ne vasaras, mēs visu laiku darbojamies vienā vietā. Dzīvē man tā ir vērtība, esmu izpētījusi, kā notiek seriāla uzņemšana. Tā tomēr ir ļoti liela specifika. Katra sērija jāpabeidz ar "āķīti", lai cilvēki gribētu skatīties nākamo un domātu, kas notiks tālāk. Tas nav ne kino, ne teātris, bet pilnīgi cita pasaule.
Kas labāk iet pie sirds – kāpt uz teātra skatuves vai filmēties?
Sevi uzskatu par teātra aktrisi. Kad biju jauna, es nebiju skaista un apskaudu skaistās aktrises, kas sāka filmēties. Man bija tikai dažas filmu epizodes. Mana vieta ir teātrī.
Nenoliedzami, visiem esat Mildiņa, tomēr pati sakāt, ka nepavisam nelīdzināties viņai. Man ar Mildiņu nav pilnīgi nekādas līdzības – ne es kādus padomus dodu, ne es cepu un vāru. Dzīvoju viena pati, un man nevajag vārīt ne zupas katlus, ne pīrāgus cept. Tas droši vien ir vairāk manas "faktūras" dēļ – mans augums ir tāds, ka piestāv stāvēšanai pie plīts. Grūtības tas nesagādā, tāpēc varu tur tik ilgi darboties. Cilvēki uz ielas skatās un jocīgi smaida, bet es jau esmu pieradusi. Tas, ko tu dari, ir jādara ticami un no sirds. Tā ir mana profesija, un man tas jāpadara par savu. Ir man seriālā bijuši arī pārdzīvojumi, un pati brīnos, ka varu tik ātri dabūt asaras – nevajag neko pilināt acīs. Varbūt tas ir vecums, nodzīvotā dzīve, ka var tik ātri iejusties tēlā.
Jaunajā sezonā arī gaidāmi asi sižeta pagriezieni un negaidīti pārsteigumi?
Jā, noteikti! Jau tagad Sandija savu dvīņu māsu Kristu (abās lomās Marija Linarte – red.) iespundējusi pagrabā. Domāju, ka būs visādi pārsteigumi un indēšanas. Tikko kā mīlas pāris tiecas viens pie otra, viņus nedrīkst salaist kopā, tad ir cauri, jo ko tad jūs tālāk skatīsieties? Viņi sabučojas un apprecas. Tur jau ir tā sāls – vienu nozog, citu nošauj. Tā mēs te laimīgi jau desmit gadus braucam uz priekšu.
Visu interviju ar aktrisi Ilzi Vazdiku lasiet 29. janvāra žurnālā SestDiena!