Krauze: Latviešiem jāmācās pasmieties par sevi

Valtera klēpī sēdējuši un pantiņus skaitījuši pat ministri, jo Salavecītis ir viena no viņa ikgadējām lomām. Tomēr tas nenozīmē, ka Valters dzīvo tikai dažādos rotaļu laukumos, elektronisko mediju studijās un baļļu zālēs. Kā ikvienam cilvēkam, arī viņam ir sava privātā telpa, kurā Valters mēdz būt ne tikai nopietns, bet reizēm arī nešpetns un saīdzis.Fragments no intervijas:**Daudzi par skaistāko laiku savā dzīvē sauc Atmodu. Vai tu esi atmodies?Vispār es agri ceļos, pusseptiņos no rīta.Vai tavas pilsoniskās sajūtas arī ir atmodinātas? Protams, ir! Skatījos Askolda Saulīša filmu Atmodas antoloģija, un man divas reizes lūpa noraustījās. Tolaik man bija deviņpadsmit gadu un es biju gan Mežaparkā, gan krastmalā, gan pie Augstākās Padomes, gan bargajā janvārī pie zupu vārīšanas uz barikādēm. Visur. Tajā brīdī nesapratu, kāda būs tā Latvija, bet tagad domāju - kur palika tik daudzu cilvēku alkas pēc brīvības, patriotisms, patiesa vēlme darboties tieši šajā valstī?! Nu, kā mēs šodien redzam, daudzi no viņiem ir kļuvuši arī par miljonāriem. Mani nav pametusi sajūta, ka tajā brīdī, kamēr vieni stāvēja uz barikādēm, tie citi jau rakstīja likumus savam biznesam.    Sanāk, ka viņi bija gudrāki par mums.Nē, viņi nebija gudrāki, bet kretīniskāki. Vēsturiski paraugoties, var sacīt tā: mums bija māja, bet tai mājai parādījās citi priekšnieki, stāva vecākais, sētnieks, pavārs... Paskaties, kā šobrīd notiek tajos Tautas frontes pasākumos - dažs piebrauc ar limuzīnu, bet cits ierodas kājām. Ar spieķīti. Nav runas par krāšanu matracī un sausiņu graušanu, bet daudzi kaut kā pamanījās iedzīvoties ļoti ātri. Un bez puķu audzēšanas.   Pirms kļuvi par pasākumu vadītāju, tu pats sešus gadus apkalpoji turīgus cilvēkus pie galdiņiem.Esmu vienus un tos pašus cilvēkus apkalpojis kā viesmīlis un vēlāk jau citā statusā vadījis viņu korporatīvās ballītes. Nevienam nevēlu sliktu, bet dažiem no tiem, kuri smaidīja par mani viesmīļa ampluā, šodien nav vairs ne limuzīnu, ne firmu, ne briljantu. Dzīvē kūleņi var būt ļoti neparedzami. Tu strādā gan latviešu, gan krievu publikai. Vari salīdzināt? Visi cilvēki vienādi smejas un vienādi raud. Ļoti gribētu, lai mēs, latvieši, prastu vairāk pasmaidīt par sevi un aprunātu tos, kuri ir klāt, nevis prom.Kas labāk maksā, latvieši vai krievi? Stulbs jautājums, tā nevar dalīt. Mēs šausmināmies par Jauno vilni, bet vai redzējāt, kāda palika Mežaparka estrāde pēc Dziesmu svētkiem? Diemžēl tur bija miskaste! Pirmoreiz šo svētku laikā dzirdēju, kā vadītājs lūdz ievērot klusumu, kaut gan visi it kā gāja uz milzīgu svētumu.Kāds tev bijis klientu neordinārākais lūgums? Esmu atteicies vadīt bērna astoņpadsmitās dzimšanas dienas svinības Rundāles pilī. Lutekļiem apkārt nelēkāju. Nu, varbūt viņš nemaz nebija luteklis, bet matemātikas un fizikas olimpiāžu uzvarētājs, taču pieredze rāda, ka tie Rundāles pilī ballītes nerīko. Pats neordinārākais piedāvājums laikam bija novadīt bēres. Atteicos, jo nepazinu ne nelaiķi, ne viņas radiniekus. Ja es šos cilvēkus zinātu, iespējams, novadītu arī bēres. Par kādām cilvēku vājībām un situācijām tev patīk pasmieties vai paironizēt visbiežāk, tā sakot, kādi ir tavi firmas joki? Man patīk pasmieties pašam par sevi. Kādām savas personas šķautnēm? Labprāt koķetēju par savu izskatu, liekajiem kilogramiem, vaigiem un tā tālāk. Un mana tipa cilvēku sabiedrībā ir daudz, neesmu ne tas resnākais, ne neglītākais.  Mēs visi viens otru nemitīgi vērtējam, un no tā tad arī kaut kas smieklīgs beigu galā izritinās. Nekādu firmas formulu man nav, nedod Dievs! Saka, ka par naudu pat velns danco. Vai tā ir? Varbūt tev ir kādas tabu tēmas, par kurām nekad nejoko? Par dancošanu jāprasa velnam, bet es nejokoju par reliģiju un cilvēku fiziskajām kroplībām. Gadās reizes, kad vienkārši nevajag cilvēku aiztikt. Tie ir sabiedrības inteliģences pieņemtie kanoni.  Mēdz teikt, ka liktenīgie impulsi mūsos sakņojas bērnībā. Kā tavu dzīvi izmainīja bioloģisko vecāku atteikšanās no tevis? Viņi jau tā nepienāca un ar parakstu neatteicās. Viņu vienkārši nebija. Viņi dzīvoja savu dzīvi. Manā gadījumā tas provocēja nemitīgu centību. Visu laiku domāju: nu, kāpēc viņi mani negrib?! Kaimiņu bērniem bija gan mamma, gan tētis, kāpēc es dzīvoju ar vecomammu? Nevarēju atrast atbildes. Kādu brīdi pilnīgi nopietni domāju, ka esmu kaut ko sliktu izdarījis, ka patiešām esmu sliktais. Bet, zini, bērns jau aug ļoti ātri. Paldies Dievam, biju labās rokās. Mēs Madonā nedzīvojām ļoti turīgi, bet mums bija kārtība. Vecaimātei bija pieci kartupeļi, trepes nomazgātas un sirdsmājiņa sētas galā iztīrīta. Kad bija jāsāk iet skolā, mani Rīgā pieņēma audžuvecāki, mammas māsa ar savu vīru. Ko tev iemācīja audžuvecāki? Visu! No zobu mazgāšanas rītos līdz svešu cilvēku uzrunāšanai ar "jūs". Tu sauc ābeces patiesības.Izej uz ielas un paskaties tās patiesības! Aizej uz jauno Talantu fabriku, tur mūsdienās ar jūsošanu neviens baigi neaizraujas. Vislabāk būtu, ja cilvēki dzīvē vadītos pēc Bībeles likumiem un Kriminālkodeksa. Ievērojot šīs divas lietas, tu vari būt kaut vai psihs mākslinieks. Tikai netraucē citiem un negaidi, ka tavu mākslu sapratīs. Nevajag cerēt, ka mūsu valstī būs tāda radīšanas ministrija, kas dos radīšanai naudu. Tā nav, nebūs un nevajag. Katram pašam sevi jāapmaksā.   Vai baidies zaudēt neatkarību?Viennozīmīgi. Man dzīvē bijis visādi, trīs mēnešus nav darba, neviens negaida, neviena santīma. Paldies Dievam, vienmēr palīdzējuši vecāki un labi draugi, bet sēdēt tāpēc pavērtu muti bezdelīgas ligzdiņā un gaidīt, kad tur kāds kaut ko liks iekšā, ir nožēlojami. Nevienam neviens uz šīs pasaules neko nav parādā. Nevienam!Visu interviju ar Valteru Krauzi lasiet 11.oktobra žurnālā Sestdiena!**