Fragments no intervijas:
Esi padomājis, ka īstenībā tev ir baigā vara, atbildība rokās iekritusi?
Jā, un līdz ar to man īpaši jāpiedomā, kā tos instrumentus izmantot. Sevišķi, ja jaunā paaudze ieklausās tevī. Nevaru ārpus publiskās dzīves baigi dauzīties, uzdzīvot, skandalēties. Man nav nekādu pārdzērušos bilžu vai kas tāds, ko būtu neērti rādīt.
Tu lieto alkoholu?
Jā, iedzeru — svētkos, ballītēs. Dzīves stils tāds, jo kaut kā jau jāatslābinās, lai varētu aizmigt. Un es smēķēju no sešpadsmit gadu vecuma. Bet — nekad to neafišēju.
Gribi atmest? Vai arī...
Ne–e, negribu. Toties nesmēķēju, piemēram, zāli, kaut gan daudzi kolēģi to dara. Pamēģinājis esmu, bet man nepatīk ne tā garša, ne efekts.
Nekas dabisks man nav svešs. Bet, ja tu izej publiskajā vidē, tev kaut kāds mesidžs ir jādod. Tas, ko es vēstu: lai visi jaunie cilvēki — vidusskolēni, jaunāki — dara savas lietas, kas viņus interesē, lai attīsta savus talantus, pat ja viņiem netic. Jo arī man bieži vien neticēja.
Neticēja?!
Latvijā vispār raksturīga tendence: tiklīdz kāds kaut ko izdara, uzreiz — ai, tur nekā nebūs; kas tā par ākstīšanos?! Un, kad tu to klausies, tiešām nekas nenotiks. Bet, ja redzi vīziju, ko vēlies izdarīt un kā tas notiks, tu esi tā kurlā varde, kas kāpj kalnā, kaut visi bļauj no apakšas: «Tu neuzkāpsi, neuzkāpsi!» Visas pārējās vardes to dzird un nokrīt, bet tā viena — kurlā — nezināja, ka viņa neuzkāps, un uzrāpās līdz pašai augšai.
Mana veiksmīgāka dziesma ir Es skrienu. Atceros, tā jau bija kļuvusi par hitu Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, Muzikālajā bankā notika vērtēšana. Neteikšu, kurš, bet kolēģis gados, komponists, pateica tā: «Slikti aranžēta. Es šajā dziesmā jūtu lielu ambīciju, tā apzināti rakstīta kā hits, un manās acis tai nav vērtības.» Dziesmu izmeta no Bankas, nogremdēja, bet skatītāji balsoja un finālā sanācu tieši pa vidu. Un šogad par šo dziesmu dabūju autortiesību Bezgalības balvu kā par visvairāk atskaņoto Latvijā un ārzemēs. Balvu saņemot, domāju: «Tas, ko tu toreiz pateici, neko nemainīja...»
Tev varbūt piemīt īpašais talants precīzi saprast, ko vari un ko nevari. Piemēram, ka nekad nebūsi klasiskās mūzikas zvaigzne.
Jā, es nemēģinu lēkt augstāk par savu dibenu.
Cilvēkus interesē: kad tad Reiniks precēsies?!
Mani vecāki apprecējās divdesmit gadu vecumā, un man likās — o, kad man būs divdesmit, es arī obligāti precēšos. Bet man tagad apkārt ir tik daudz cilvēku, kas apprecējušies un gadu izvilkuši kopā. Vispār piecdesmit procenti jauniešu šodien nav stabilās attiecībās. Tāda tendence vērojama visā pasaulē, sevišķi lielajās pilsētās. Jo cilvēki neredz citus cilvēkus.
Ko tu gaidi Ziemassvētku dāvanas paciņā?
Godīgi? Neko negaidu, man viss ir. Gribētos aizbraukt uz Austrāliju, nekad tur neesmu bijis. Pats varētu nopirkt biļeti, bet, ja uzdāvina, forši. Jo arī es dāvinu ceļojumus. Man liekas: ja būtu tik daudz naudas, ka varētu to atļauties, gribētu Latvijā vismaz to vecuma grupu, kas vēl dzīvo ar veco domāšanu, aizsūtīt ekskursijās, lai apskatās pasauli, cik krāsaina tā ir un cik dažādi cilvēki. Kad ar kādu runāju, jau jūtu, ka viņš nav dzīvojis visu mūžu Latvijā, ka viņš vismaz kādu laiku ir pamācījies ārzemēs vai pastrādājis, jo uzreiz skats mainās. Tu vairs neveries caur salmiņu, bet ar abām acīm, esi atvērtāks un saprotošāks, tāpēc saku: es uzdāvinātu pusei Latvijas iedzīvotāju ceļojumu!
Visu interviju ar Lauri Reiniku lasiet žurnālā Sestdiena!