Šā gada 1. martā Francijas zemākās instances tiesa atzina Valsts eksprezidentu Nikolā Sarkozī (kurš ieņēma Francijas prezidenta krēslu no 2007. līdz 2012. gadam) par vainīgu korupcijā un ietekmes izmantošanā. Sarkozī piespriests trīs gadu cietumsods, no kuriem divi gadi nosacīti. Gadu ilgo reālo cietumsodu bijušajam prezidentam gan atļauts izciest mājas arestā, kas arī to ļauj uzskatīt par vairāk vai mazāk nosacītu. Cietuma kameras aizstāšana ar mājas arestu gan, jāpiebilst, nav kāda īpaša labvēlība pret Sarkozī – saskaņā ar Francijas likumiem sods cietuma kamerā tiek piemērots tikai gadījumos, kad tā termiņš pārsniedz divus gadus.
Taču kādā pārkāpumā bijušais prezidents tika vainots? Sarkozī un arī viņa advokāts Tjerī Hercogs tika notiesāti par mēģinājumu piekukuļot kasācijas tiesas tiesnesi Žilbēru Azibēru (arī viņam tika piespriests tāds pats sods kā politiķim un viņa advokātam), lai iegūtu slepenu informāciju par izmeklēšanu citā lietā – par nelikumīgu maksājumu saņemšanu no uzņēmuma L’Oréal mantinieces Lilianas Betankūras 2007. gada prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā. Tiesa atzina, ka apmaiņā pret informāciju Sarkozī piedāvājis atbalstīt Azibēra pieteikumu uz prestižu amatu Monako. Par pierādījumu kļuva policijas ierakstītās Sarkozī un Hercoga telefona sarunas, kurās eksprezidents un viņa advokāts apspriež šādu iespēju.
Pirmais kopš 1945. gada
Pagaidām Francijas eksprezidents doties mājas arestā gan negrasās, jo iepriekš minētais ir tikai zemākās instances tiesas lēmums, kuru Sarkozī advokāti gatavojas pārsūdzēt. Aizstāvība uzskata, ka Francijas eksprezidenta telefona sarunas noklausītas un arī izmeklēšana konkrētajā lietā sākta nelikumīgi, pārkāpjot visas iespējamās prasības pret procedūrām, bet pats tiesas sods piespriests par nenotikušu likumpārkāpumu.
Tomēr tās jau ir juridiskas nianses, kas nekādi nemaina faktu, ka Sarkozī ir kļuvis par pirmo Francijas eksprezidentu kopš 1945. gada, kuram piespriests reāls cietumsods. Tāpat ir ļoti ticams, ka šī nebūt nav pirmā tiesa, kuras priekšā Sarkozī nāksies stāties.
1945. gadā – gan pavisam citos apstākļos un citu iemeslu dēļ – tiesas priekšā stājās maršals Filips Petēns, tā saucamā Višī režīma vadītājs. Zināma veida paradokss slēpjas faktā, ka Petēns savulaik kā pirmais pasaulē lietoja terminu ''kolaboracionisms'', aicinot francūžus sadarboties ar nacistiem, un par kolaboracionismu viņš arī tika tiesāts uzreiz pēc II pasaules kara beigām. Petēnam tika piespriests nāvessods, kuru jau jaunās Francijas līderis Šarls de Golls, tostarp atsaucoties uz maršala nopelniem I pasaules karā un viņa cienījamo vecumu, aizstāja ar mūža ieslodzījumu. Petēns mira cietumā 96 gadu vecumā un savas dzīves nogalē bija oficiāli atzīts par pasaulē vecāko uz mūžu notiesāto cietumnieku.
Vēl viens paradokss ir, ka par nākamo Francijas prezidentu, pret kuru tika pieņemts notiesājošs spiedums, kļuva nu jau aizsaulē esošais Žaks Širaks (ieņēma Francijas prezidenta posteni no 1995. līdz 2007. gadam), kas tiesas priekšā stājās laikā, kad Francijas prezidents bija tieši Sarkozī. 2011. gadā tobrīd 79 gadus vecajam Širakam tika piespriests divus gadus ilgs nosacīts cietumsods par likumpārkāpumiem aizvadītā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad viņš ieņēma Parīzes mēra amatu. Širaks tika apsūdzēts par to, ka izmantojis pilsētas līdzekļus, lai maksātu algas cilvēkiem, kuri patiesībā strādājuši nevis pilsētas, bet viņa partijas labā. Maksimālais soda mērs par Širakam izvirzītajām apsūdzībām varēja sasniegt desmit gadu ilgu cietumsodu un soda naudu 150 tūkstošu eiro apmērā.
Jāpiebilst gan, ka šai tiesas prāvai netrūka politiskas pieskaņas, kas bija daudz vairāk vērsta nevis pret Širaku, bet gan labējiem spēkiem kopumā, no kuriem virkne redzamu pārstāvju (ieskaitot arī Sarkozī) savu politisko karjeru bija sākuši tieši Širaka paspārnē.
Šā iemesla dēļ Širaka tiesāšanu atbalstīja dažādas ievirzes kreisie, pamatoti uzskatot prāvu par kārtīgu triecienu savu konkurentu autoritātei. Šī tiesas prāva pret Širaku bija viens no faktoriem, kas ietekmēja 2012. gada Francijas prezidenta vēlēšanu rezultātus – par to uzvarētāju kļuva sociālists Fransuā Olands, otrajā kārtā ne ar īpaši lielu atrāvienu (51,6% pret 48,4%) pārspējot Sarkozī.
Sazvērestības teorijas
Tagad kādreiz aizsāktā prakse vēršas pret pašu Sarkozī, un viņa tiesas prāvai tāpat ir politiska pieskaņa, jo jau pēc 13 mēnešiem Francijā ir gaidāmas Valsts prezidenta vēlēšanas. Šobrīd 66 gadus vecais eksprezidents aptaujās figurē kā viens no iespējamajiem kandidātiem uz Valsts prezidenta amatu no mēreni labējo, gollistu, neogollistu u. c. rindām, pat neraugoties uz to, ka vairākkārt ir paziņojis, ka politika viņam ir ''pāršķirta lappuse''. To pašu viņš vēlreiz atkārtoja arī pēc notiesājošā sprieduma, uzstājoties televīzijā. Tomēr, tā kā iepriekš Sarkozī vairākkārt ir radikāli mainījis savus lēmumus, netrūkst ekspertu, kuri uzskata: eksprezidenta atgriešanās politikā nav nereāla, un ir skaidrs, ka tādā gadījumā viņš pretendēs uz spēlēšanu Francijas iekšpolitikas smagsvaru līgā. Tāpat Sarkozī viedoklis joprojām ir svarīgs daudziem republikāņiem, un tiek pieļauts, ka varas iestādes izmanto tiesu, lai ''pārliecinātu'' Sarkozī publiski aicināt republikāņus, kuru vairākums sāk aizvien atklātāk simpatizēt Nacionālās apvienības līderei Marinai Lepenai, prezidenta vēlēšanās atbalstīt pašreizējo prezidentu Emanuelu Makronu.
Vārdu sakot – versijas par to, kurš un kādu motīvu vadīts cenšas, lai Sarkozī pavisam noteikti neatgrieztos politikā, ir pieejamas kuplā skaitā.
Tostarp arī tāpēc, ka daudziem francūžiem spilgtā atmiņā ir citam labējo politiķim – Fransuā Fijonam – pirms 2017. gada Valsts prezidenta vēlēšanām izvirzītās šaubīgās apsūdzības, kas liedza viņam cīnīties par šo amatu. Jau vēlāk lietas prokurore Eliana Uleta publiski paziņoja, ka uz viņu izdarīts milzīgs politiskais spiediens, prasot par katru cenu panākt Fijona notiesāšanu.
Sarkozī gadījumā gan pastāv arī citas – nepolitiskas – teorijas, tajā skaitā tāda, ka tā ir izmeklēšanas tiesnešu atriebība eksprezidentam par centieniem prezidentūras laikā pakļaut šo institūtu Tieslietu ministrijai. Jāatgādina, ka izmeklēšanas tiesneši Francijā ir institūts, kas pastāv jau kopš Napoleona Bonaparta laikiem, šiem cilvēkiem ir ļoti plašas pilnvaras, savukārt sabiedrības iespējas kontrolēt viņu darbības ir minimālas vai bieži pat vispār nekādas. (Jau Onorē de Balzaks savos darbos dēvēja izmeklēšanas tiesnešus par pašiem ietekmīgākajiem cilvēkiem Francijā.) Sarkozī mēģināja reformēt šo institūtu, taču saskārās ar tik vētrainu pretestību, ka bija spiests atteikties no ieceres.
Tiesa, ne mazāk ir arī to, kuri Sarkozī tiesāšanu uzskata tikai par taisnīguma atjaunošanu un veidu, kā izskaust šaubīgas prakses politikā. Ar šādiem argumentiem tiek pamatota arī nepieciešamība novest līdz galam citas pret Sarkozī sāktās izmeklēšanas, tajā skaitā par nelikumīgu finansējumu 2012. gada vēlēšanu kampaņas laikā un par it kā no Lībijas kādreizējā līdera Muammara Kadāfi saņemtajiem 50 miljoniem eiro skaidrā naudā 2007. gada prezidenta vēlēšanu kampaņas vajadzībām. Pēdējā lietā gan pastāv nianse: visas aizdomas bija balstītas tikai uz viena cilvēka – Libānas baņķiera Zinada Takejina – vārdiem, no kuriem viņš nesen atteicās. Neraugoties uz to, lietas izmeklēšana turpinās.
Visbeidzot pastāv iespēja apsūdzēt Sarkozī arī Lībijas pilsoņu kara izraisīšanā, kas gan šķiet maz ticami, jo nekāda izmeklēšana šajā virzienā īstenota netiek. Tomēr arī ar jau esošajām lietām, lai kādi nebūtu to motīvi, ir pilnībā pietiekami, lai Sarkozī vārds vēl ilgi atrastos sabiedrības uzmanības centrā.
Politikā arī sieva un meita
Lai gan eiropieša ausij Sarkozī lieta var likties skaļa un skandaloza, tā arī liek atcerēties, ka citviet pasaulē valstu bijušo vai pat esošo vadītāju saukšana tiesas priekšā nebūt nav kāds īpaši rets vai nestandarta gadījums. Iespējams, pats zināmākais no šādiem gadījumiem saistās ar Peru eksprezidenta Alberto Fuhimori vārdu. Fuhimori ieņēma Peru prezidenta posteni no 1990. līdz 2000. gadam un savas atrašanās pie varas laikā valstī īstenoja veiksmīgas neokonservatīvas ievirzes ekonomiskās reformas (balstītas uz plaši pazīstamā peruāņu ekonomista Ernando de Soto ieteikumiem). 1995. gada prezidenta vēlēšanās viņš spēja uzvarēt nevienu citu kā bijušo ANO ģenerālsekretāru Havjēru Peresu de Kueljaru un joprojām ir vēsturē vienīgais etniskais japānis, kas vadījis kādu valsti, nebūdams Japānas imperatora ģimenes loceklis.
Tāpat Fuhimori uzmanību piesaistīja ar to, ka par viņa galveno politisko opozicionāri kļuva šķirtā sieva, kas bija arī pašas izveidotas opozīcijas partijas līdere. Abu politiķu kopīgā meita, jāpiebilst, nostājās nevis mātes, bet tēva pusē.
Fuhimori politikai gan bija arī ne mazums ēnas pušu. 1992. gadā viņš īstenoja tā saucamo pašapvērsumu, atlaižot sev lojālu valdību un ievērojami paplašinot prezidenta pilnvaras. Lai apkarotu valstī izplatītās visu veidu radikāli kreisās kustības, ieskaitot dažādus partizānus, Fuhimori izveidoja īpašas vienības, dēvētas par nāves eskadroniem, bet, lai samazinātu dzimstību valsts nabadzīgajos reģionos, – lika piespiedu kārtā sterilizēt simtiem tūkstošu to iedzīvotāju. Savukārt 2000. gadā Fuhimori panāca likuma pieņemšanu, kas viņam ļāva arī trešo reizi kandidēt Valsts prezidenta vēlēšanās, un viegli tajās uzvarēja.
Tiesa, tā arī bija pēdējā Fuhimori uzvara, jo drīz pēc tam prezidenta politiskie oponenti publiskoja virkni materiālu, kas liecināja par vērienīgu opozīcijas politiķu uzpirkšanu, prezidenta informētību par esošo un bijušo militārpersonu iesaisti kontrabandā, tostarp par ieroču piegādēm kaimiņvalsts Kolumbijas nemierniekiem, u. c. Skandālam vēršoties plašumā, Fuhimori atkāpās no amata un pameta valsti,17tomēr tad sākās viņa epopejas otrais cēliens, kas pilnībā nav noslēdzies vēl šodien.
Fuhimori tika izsludināts starptautiskajā meklēšanā un 2005. gadā tika apcietināts Čīlē, kur viņš neapdomīgi bija ieradies no Japānas. 2007. gadā Čīle izdeva Fuhimori Peru, un tajā pašā gadā notika pirmā tiesas prāva, kuras rezultātā viņam par ļaunprātīgu varas izmantošanu tika piespriesti seši gadi cietumsoda un 92 tūkstošus ASV dolāru liels naudassods. 2009. gadā par nāves eskadronu izveidi, kas tika atzīti par vainīgiem 25 cilvēku nāvē, Fuhimori tika piespriesti 25 gadi cietumā. Tam sekoja vēl vairākas tiesas prāvas, kuras visas gan bija vairāk formālas, jo atbilstoši Peru likumiem vērā ir ņemams tikai pats lielākais cietumsods.
Fuhimori vārds turpināja atrasties uzmanības centrā arī tāpēc, ka tēva izveidotās partijas (šobrīd tā saucas Tautas spēks) vadību uzņēmās viņa meita Keiko. 2011. un 2016. gadā viņa arī kandidēja Peru prezidenta vēlēšanās, saņemot attiecīgi 48,45% un 49,9% balsu. Tāpat Tautas spēkam līdz pat 2020. gadam bija vairākums Peru parlamentā, un, pateicoties tam, Fuhimori sekotāji 2017. gadā gandrīz panāca eksprezidenta amnestēšanu, bet, kad tas tomēr neizdevās, pieņēma īpašu likumu, lai viņš turpmāko sodu drīkstētu izciest mājas arestā. Tāpat Fuhimori atbalstītāju aktivitātes noveda pie tā, ka 2018. gadā sākās izmeklēšana saistībā ar aizdomām korupcijā jau pret viņa meitu Keiko. Uz laiku viņa pat nonāca apcietinājumā, tomēr šobrīd ir nosacīti atbrīvota un atkal gatavojas šā gada septembrī gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. Attiecīgi arī Fuhimori stāsts ne tuvu nav galā.
Par dzīvokli 9,5 gadi cietumā
Vēl ar Dienvidameriku ir saistīta arī cita plaši zināma tiesas prāva – pret Brazīlijas eksprezidentu Lulu da Silvu, kurš ieņēma Valsts prezidenta amatu no 2003. līdz 2011. gadam. Ar Silvas vārdu Brazīlijā saistās tā saucamais kreisais pagrieziens, tostarp veiksmīga cīņa ar nabadzību, valsts ekonomiskā augšupeja, kā arī ievērojams Brazīlijas politiskās autoritātes pieaugums globālā mērogā. Šo pārmaiņu dēļ Silva valstī bija ārkārtīgi populārs, un ar viņa atbalstu bija pietiekami, lai par Brazīlijas nākamo prezidenti, turklāt uzvarot divās vēlēšanās pēc kārtas, kļūtu ne tuvu tik spilgtā kreiso kandidāte Dilma Rusefa. Kreiso ilgstošā atrašanās pie varas arī noveda pie atklātas valsts pāriešanas uz antiamerikānismu, kā arī tikpat atklātās pievienošanās Ķīnas un Krievijas nometnei.
Visu šo iemeslu dēļ 2016. gadā ar neslēptu ASV atbalstu sākās konservatīvo pretuzbrukums – Rusefa zaudēja amatu impīčmenta rezultātā, bet Silvam tika izvirzītas apsūdzības korupcijā. Tika apgalvots, ka eksprezidents par veiksmīga biznesa darījuma noslēgšanu ar valsts naftas kompāniju Petrobras no kāda uzņēmuma kā dāvanu saņēmis elitāru dzīvokli, kuru nav deklarējis kā sev piederošu. 2017. gadā Brazīlijas federālā tiesa atzina Silvu par vainīgu korupcijā, nepatiesu liecību sniegšanā un naudas atmazgāšanā, piespriežot viņam 9,5 gadus ilgu cietumsodu. Bijušais prezidents gan vainu sev izvirzītajās apsūdzībās kategoriski noliedza un spriedumu pārsūdzēja, par ko cietumsods tika palielināts jau līdz 12 gadiem. Tos Brazīlijas eksprezidents šobrīd izcieš Kuritibas pilsētas cietumā.
Vienlaikus ar Silvu tika tiesāti vēl vairāki redzami kreisie politiķi, un šie procesi noslēdzās ar ievērojamu kreiso ietekmes kritumu.
Peru un Brazīlija gan šajā ziņā ne tuvu nav unikālas savā reģionā, veselā virknē Dienvidamerikas un Latīņamerikas valstu ik pa brīdim notiek mēģinājumi tiesāt bijušos valstu vadītājus. Dažos gadījumos tas arī ir noslēdzies ar panākumiem, lai gan politisko stabilitāti šīs tiesas prāvas diezin vai palielina – drīzāk nodrošina vienīgi īslaicīgas elektorālās priekšrocības kāda ģeopolitiskā vai iekšpolitiskā kursa piekritējiem. Taču pasaulē ir arī valstis, kur eksprezidentu tiesāšana ir kļuvusi gluži vai par nacionālo tradīciju, turklāt – tas nekādi nav saistīts ar starptautisko politiku, jo korupcijas avots ir valsts lielie konglomerāti.
Cits pēc cita
Pati zināmākā no šādām valstīm ir Dienvidkoreja, kuras XX gadsimta vēsturē teju nav tāda prezidenta, kurš pats vai kura tuvākie radinieki nebūtu tikuši iesaistīti vērienīgos korupcijas skandālos un beiguši savu karjeru tiesas priekšā (vienā gadījumā – izdarot pašnāvību). Izņēmums šajā sarakstā ir 2000. gada Nobela Miera prēmijas laureāts, par Āzijas Nelsonu Mandelu iedēvētais Kims Dē Džuns, kurš bija Valsts prezidents no 1998. līdz 2003. gadam. Aizdomas par korupciju gan, jāpiebilst, pastāvēja arī attiecībā uz viņu, tostarp par saistību ar šāda veida pārkāpumiem tika arestēts prezidenta dēls. Tādēļ var gadīties, ka tieši ilggadējā varonīgā cīnītāja pret militāro diktatūru tēls, kā arī pasaulē vienīgā korejieša – Nobela prēmijas laureāta – statuss paglāba Dē Džunu no viņa pēcteču likteņa.
Nākamais Dienvidkorejas prezidents pēc Dē Džuna bija Ro Mu Hjuns, kurš pēc apsūdzībām korupcijā drīz pēc amata termiņa beigām izdarīja dramatisku pašnāvību, nolecot no klints.
Savukārt viņa pēctecis amatā Ļi Mjun Baks 2018. gadā tika notiesāts uz 15 gadiem cietumā par kukuļņemšanu 10 miljonu ASV dolāru apmērā, kā arī valsts naudas piesavināšanos 700 tūkstošu ASV dolāru apmērā. (Nedaudz vēlāk viņam gan tika piešķirtas tiesības uz atbrīvošanu apmaiņā pret drošības naudu.)
Visplašāko rezonansi tomēr izraisīja nākamās Valsts prezidentes (pirmā sieviete Dienvidkorejas prezidenta postenī), kādreizējā militārā diktatora Paka Džong Hi meitas Pakas Gun Hje notiesāšana uz 25 gadiem cietumā apvienojumā ar 17,8 miljonus ASV dolāru lielu soda naudu. Paka turklāt izrādījās ne tikai kukuļņēmēja. Par savu uzticības personu viņa bija padarījusi tuvu draudzeni Čveju Sun Silu, kurai līdz ar to bija iespēja gan iejaukties valsts lietās, gan tirgoties ar ietekmi.
Uz šāda fona ar patiesu interesi tiek gaidīts, ar ko noslēgsies pašreizējā valsts vadītāja Muna Dže Ina prezidentūra.
Pagaidām nekas neliecina, ka viņš gatavotos iet priekšteču pēdās, tomēr Dienvidkorejā šādi priekšstati mēdz būt mānīgi.
Bēg no soda, pametot valsti
Vēl viena valsts, kuras eksprezidenti ar apskaužamu regularitāti tiek saukti tiesas priekšā, ir bijusī PSRS republika Kirgizstāna, kurā rit nebeidzama cīņa par varu starp diviem galvenajiem valsts reģionālajiem klaniem. Ar panākumiem eksprezidentu tiesāšana gan ir beigusies tikai vienā gadījumā – uz 11 gadiem cietumā par korupciju, pilnvaru pārsniegšanu un līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos 2019. gadā tika notiesāts ceturtais Valsts prezidents Almazbeks Atambajevs (ieņēma prezidenta amatu no 2011. līdz 2017. gadam). Pagājušajā gadā valsti pārņēmušo kārtējo nemieru laikā Atambajevs gan tika atbrīvots no cietuma, taču jau pēc dažām nedēļām atkal apcietināts, jo jaunā vara apsūdzēja viņu nemieru organizēšanā.
Tikmēr pirmie trīs Kirgizstānas prezidenti nav notiesāti tikai un vienīgi tā iemesla dēļ, ka nemieru jeb kārtējo revolūciju laikā paspējuši pamest valsti – divi no viņiem šobrīd mīt Krievijā un viens Baltkrievijā. Savukārt, kur šobrīd atrodas piektais Valsts prezidents Soronbajs Žeenbekovs, kurš atkāpās no amata pagājušā gada oktobrī, nav zināms, taču domājams, ka ne Kirgizstānā. Šā gada janvārī it kā svētceļojumā viņš bija ieradies Saūda Arābijā. Pēc vienām ziņām, viņš joprojām atrodas šajā valstī, pēc citām – devies uz Krieviju, kur plāno palikt uz pastāvīgu dzīvi.
Attaisnots un atbrīvots
Vēl šajā kontekstā nevar nepieminēt Ēģipti. Tur pēc tā saucamā arābu pavasara pēc 30 pie varas pavadītiem gadiem tiesas priekšā stājās vispirms bijušais autoritārais Valsts prezidents Hosnī Mubaraks, bet gadu vēlāk – arī viņa pēctecis, Brāļu musulmaņu pārstāvis Mohammeds Mursi, kurš no amata tika gāzts militāra apvērsuma rezultātā.
Mursi (kurš mira 2019. gadā) un 12 viņa līdzgaitniekiem tika piespriesti 20 gadu ilgi cietumsodi, savukārt Mubarakam, kurš pārdzīvoja Mursi par pusgadu, vispirms tika piespriests mūža ieslodzījums. 2013. gadā pie varas nākušais ģenerālis Abdelfatāhs es Sīsī gan lika apsūdzības pārskatīt, 2017. gadā kasācijas tiesa Mubaraku attaisnoja, un viņš tika atbrīvots no apcietinājuma. Tāpat attaisnoti vai apžēloti tika arī visi nozīmīgākie Mubaraka līdzgaitnieki.