Savādā lieta ar čipsiem, par kuru pārliecinājies droši vien būs ne viens vien, ir tā, ka roka pati mehāniski sniedzas pēc kārtējā gabaliņa, pat ja sajūta vēderā liecina, ka ēsts ir gana. Lai gan čipsi tiek pelti par to, ka ir pārāk neveselīgi, trekni un izraisa aptaukošanos, un uz apdomīgāku svinētāju galdiem parādās arvien retāk, tie joprojām ieņem stabilu vietu visvairāk pirkto uzkodu topā. Vienlaikus tomēr manāms, ka ražotāji mēģina sekot līdzi veselīga uztura tendencēm un piedāvāt veselīgāku produktu.
Viens no piemēriem ir arī Jersika’s Chips dibinātājs, SIA GLEAR valdes loceklis Artis Paegle. Pirms teju divdesmit gadiem viņš sapņojis par veselīgāku čipsu ražošanu, un to pašu neatlaidību, ar kādu roka sniedzas pēc pirmā, otrā un trešā čipsu gabaliņa, varētu pielīdzināt arī tai, kas palīdzējusi Jersikas čipsu saimniekam radīt savu uzņēmumu, piepildot sapni par veselīgāku šo našķu ražošanu. Galvenais, kas jāzina par Jersikas čipsiem, – tos necep, bet gan apsmidzina ar istabas temperatūrā turētu eļļu. Līdz ar to eļļa nav zaudējusi savas labās īpašības, kā tas notiek, ja to karsē.
Ideja par rūpnīcu
Artis ir kurzemnieks, dzimis Dundagā, bērnību pavadījis Ventspilī, bet pēc tam Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā izskolojies par pārtikas tehnologu. Par profesijas izvēli Artis stāsta ar aizrautību, jo tā esot ļoti interesanta – galu galā viss, ko redzam pārtikas veikalu plauktos, ir pārtikas tehnologu radīts un izdomāts, tāpēc droši varot teikt, ka pārtikas tehnologa darbs ir ļoti radošs.
Darba procesā tā saucamie pārtiķnieki apmeklē izstādes, kas ir saistītas ar nozari – gan pārtikas produktiem, gan ražošanas iekārtām. Teju pirms 20 gadiem vienā no tām Paegļa kungs ieraudzījis iekārtu, ar kuru tolaik ražotas lielās, apaļās rīsu galetes. Tad arī dzimusi ideja par to, ka tā varētu ražot čpsus. "Šo iekārtu bija izdomājis viens beļģu inženieris, un tajā tiek izmantots tā saucamais popkorna princips, kad izejviela ir granulēti graudi, kartupeļi vai jebkurš dārzenis, kas satur cieti. Granulēšana, vienkāršiem vārdiem sakot, nozīmē to, ka no dārzeņa izžāvē mitrumu un izveido mazus graudiņus. Tad šie graudiņi uzsprāgst, pēc tam tos presē, un tad izveidojas produkts," Artis paskaidro, kā rodas tas, ko dēvējam par čipsiem vai galeti.
Jau toreiz Artis paralēli sācis meklēt finansējumu, lai ideju realizētu, jo tādas naudas, lai izveidotu savu ražotni, profesionālim nav bijis. Finansējuma meklējumos pagājuši vairāki gadi. Artis skaidro, ka tie bijuši tādi laiki – bankām vairāk interesējuši nekustamie īpašumi, nevis ražošana.
"Kādu brīdi metu mieru, tomēr visu laiku ideja uzpeldējusi. Vēlāk sākās Eiropas fondu atbalsti, protams, draugi, paziņas, zināja, ka man šāda ideja ir, ka gribu ražot čipsus. Kad jau biju licies mierā, viens no paziņām mani uzrunāja," idejas dzīvotspēju arī līdzcilvēkos atceras uzņēmējs.
Paziņa bijis gatavs palīdzēt ar Eiropas līdzfinansējuma piesaistīšanu, pareizi sagatavojot un noformējot dokumentus. Paralēli viņš arī pieteicies Lauku atbalsta dienestā (LDA), kur izklāstījis ideju un demonstrējis kopā ar Beļģijas ražotājiem pagatavotus čipsu paraugus. Tagad Artis atzīst, ka palīdzība no citiem izrādījusies neatsverama, un aicina, ja šāda iespēja ir, paļauties un to izmantot. "Es vienmēr saku – neviens cilvēks nav pilnība, katram ir savas spēcīgās un vājās puses un ir jāapzinās, kuras ir tavas vājās vietas. Tev tās ir, tu nevari tās nomest nost, sevi pārtaisīt, tas ir neiespējami! Vienmēr uzsveru, ka esmu pārtikas tehnologs, māku izdomāt produktu, kā to produktu saražot, bet finanšu un papīru lietas nav mana stiprā puse, tur vajag palīgu."
Lai arī projekts uzrakstīts un iesniegts Lauku atbalsta dienestā, Artis ar savu ideju palicis teju pirmais aiz svītras. Taču viņš uz situāciju skatījies reāli, jo apzinājies, ka pieteikumus raksta daudzi, arī lielie ražotāji, kas projektus ar saviem resursiem varējuši sagatavot krietni nopietnāk.
Kurzemnieks Latgalē
Tomēr drīz pēc tam izskanējis aicinājums uzņēmējiem attīstīt Latgali. Te Artis saskatījis iespēju un kā kurzemnieks devies uz tuvāko vietu Latgalē no Rīgas – Līvāniem –, lai izlūkotu situāciju. "Kurzemnieki, lai arī stipri, ir introverti, vienmēr skatās ar aizdomām, ja kāds svešinieks iebrauc sētā, domā, ko gan viņš te gribēs? Viņam no- teikti kaut kas ir aiz ādas!" stāsta Artis, taču uzņemšana Līvānos izrādījusies pavisam citāda – viņš sagaidīts atplestām rokām un varējis pārliecināties par latgaliešu viesmīlību. Netālu no Līvāniem, Jersikas pagasta Upeniekos, vietējie pagastmājas darbinieki izrādījuši arī brīvās teritorijas, kur varētu celt rūpnīcu. Tad Artis sapratis, ka visi puzles gabaliņi pamazām ieņem savas vietas.
Pēc tam viss ritējis raiti – nokārtoti dokumenti, un ceļš atkal vedis uz Lauku atbalsta dienestu. "Teicām: "Lūk, bija uzsaukums attīstīt Latgali, mēs esam gatavi!" Tad pagāja vēl kāds laiks, saņēmām ziņu, ka projekta realizēšanas laikā kāds atkritis un Lauku atbalsta dienestam parādījusies nauda, kuru piedāvā nākamajam, kas palicis aiz strīpas. Mums piedāvāja, bet līdz projekta termiņa beigām bija atlicis kāds pusgads. Tad viņi jautāja: "Pusgada laikā uzcelsiet rūpnīcu?" Tas ir nenormāli ātri, bet mēs ķērāmies klāt. Aprīlī vēl bija klajš lauks, bet novembrī atbrauca Lauku atbalsta dienests jau pieņemt rūpnīcu ar visām iekārtām," straujo sākuma posmu atceras uzņēmējs.
Lai izveidotu savu rūpnīcu un saņemtu finansējumu, papīru kalni grūtības nav sagādājuši.
Galvenais bijis sākt darīt, bet neskaidrību gadījumā nekautrēties taujāt pēc padoma. Kad process jau bija sācies, Artis pat iesaukts par čipsu vīru. "Jā, teica – čipsu vīrs atnācis!" Artis smejot stāsta par labo sadarbību ar vietējiem un atzīst, ka nu jau var droši teikt, ka viņš, kurzemnieks, Latgalē esot pieņemts.
Kā vIena ģImene
Jautāts, kā viņš atrod kolēģus, uz kuriem paļauties, Artis atzīstas, ka par to nācies domāt bieži. "Kā saka, dzīve saved kopā! Bet tā saved kopā tādus cilvēkus, kas aktīvi darbojas, – ja tu sēdēsi mājās un grauzīsi zīmuli, tad, protams, neviens pie durvīm tev neklauvēs un neatnāks. Bet, ja tu esi aktīvs, tad kaut kā tie aktīvie cilvēki cits citu atrod," min Artis un atzīst, ka ir ticīgs cilvēks un dzīves piedāvātajās iespējās saskata arī augstāku virzītājspēku. "To es šī projekta realizācijā esmu piedzīvojis. Reizēm brīnies, bet tie lego klucīši, tā puzle reizēm sakārtojas pati no sevis. Ir kaut kādi brīži, kad viss apstājas, liekas: "Nu ir cauri!" Bet tad tu tos brīžus pārvari un atkal viss aiziet."
Tāpat viena no svarīgākajām atziņām, uz kuru Artis balstījies visu darba mūžu, ir, ka vienam visu izdarīt nav reāli.
"Ja kāds to grib paveikt, tad agri vai vēlu notiek izdegšana un čiks vien sanāk. Kaut ko izdarīt var tikai komandā. Komanda ir arī ideju katalizators. Pašam ideja var šķist fantastiska un lieliska, bet, kad aprunājies ar citiem, saproti, ka vēl ir tālu līdz reālajam," par darbu komandā atzinīgi spriež Paegļa kungs.
Par saviem darbiniekiem viņš stāsta ar lepnumu. Piemēram, viens no atslēgas cilvēkiem Jersikas čipsos esot Edgars Iesalnieks, uz kuru uzņēmējs varot paļauties, kad pats atrodas Rīgā, – Upeniekos šī cilvēka vadībā viss vienalga notiek. "Edgars ir tāds cilvēks, kam ir gan galva, gan rokas, kas visu to procesu notur. Tas ir fantastiski! Viņš pats atrada mani, uzrunāja," stāsta Artis un piebilst, ka Edgars čipsu ražošanas procesu pārzinot no visām pusēm, pat to, kā ražošanas iekārtu izjaukt un salikt atpakaļ.
Šobrīd rūpnīcā divās maiņās strādā deviņi cilvēki, kas gandrīz visi dzīvo arī turpat Upeniekos. Arta kā vadītāja redzējums ir, ka darba kolektīvs būtībā ir kā viena ģimene. "Tu esi tāds kā ģimenes galva, tev ir jāmāk gan sarāt, gan uzslavēt," paskaidro uzņēmējs. Arī svētki tiekot svinēti kopā. "Cenšamies kaut īsu brīdi, kaut vai laikā starp vienu un otru maiņu pasēdēt kopā."
Tomēr ar uzslavām vien nepietiekot, lai noturētu darbiniekus. Arta pūrā ir vismaz trīs gudrības: "Gudrība numur viens ir būt atklātam. Ja ir ziepes, tad atklāti pateikt: "Mīļie cilvēki, tagad ir tā." Nesolīt zelta kalnus. Būt reālistam. Numur divi – ar savu piemēru rādīt, ka tu arī esi visā lietā iekšā, ka nestāvi malā un nekomandē. Numur trīs – uzticēties cilvēkiem."
Arta paša darba gaitas ir kustībā starp Rīgu un Līvāniem, bet darbadiena nebeidzas vai nesākas – tā vienkārši esot visu laiku. "Tev visu laiku ir jābūt pieejamam. Pat ja tev neviens nezvana vai nepienāk elektroniskās ziņas, zobratiņi paša galvā jau strādā un domās meklē izeju no tām problēmām, kas notikušas iepriekšējā dienā, vai domā par nākotnes lietām, projektiem un to, kā visu ražošanas procesu uzlabot, efektivizēt," skaidro Artis.
Garšu nianses
Šobrīd Jersikas čipsiem radītas desmit garšas, taču arī realitāte ievieš savas korekcijas, jo visu nosakot tas, kā čipsus pērk. "Diemžēl tu nevari ražot, ja to darīt ir ekonomiski neizdevīgi, ja patēriņa apjomi ir mazi," skaidro Paegles kungs.
Sākumā Jersikas čipsi startējuši ar piecām garšām, no kurām četras bijušas "čipsu bībele" – tādas pašas garšas, kādas ražo jebkurš čipsu ražotājs, – siera, bekona, tomātu un skābkrējuma sīpolu. "Šīs četras garšas ir vaļi, uz kuriem balstās ikviens čipsu ražotājs. Bet, lai Jersikas čipsi tiktu pamanīti blakus citiem līdzīgo garšu čipsiem, vajadzēja radīt vēl piekto, atšķirīgo garšu," stāsta Artis. Tā radusies no novērotā citur pasaulē, piemēram, Apvienotajā Karalistē numur viens ir čipsi ar etiķa garšu, tāpēc izmēģinājuši ko līdzīgu.
"Ja mēs arī kādu garšu taisām, papildinām to ar kādu rozīnīti, un šajā etiķa gadījumā tas bija balzamiko etiķis." Izrādījies gan, ka čipsi ar etiķa garšu Latvijā nebūt nav iecienīti, un to ražošana pārtraukta. Pavisam šī garša gan nav aizmirsta, vien nolikta malā, jo, ja pienāks brīdis, kad kāds veikalu tīkls izteiks pieprasījumu pēc tādas, to varot ātri uzjaukt un atkal palaist ražošanā.
Arī garšu ražošanā rasti sadarbības partneri – tās tiek gatavotas kopā ar uzņēmumu Aloja Starkelsen, kura pamatnodarbošanās ir kartupeļu cietes ražošana, taču tā mātesfirma Zviedrijā ražo arī dažādas pārtikas garšas, tāpēc jebkurā brīdī varot konsultēties ar alojiešiem.
Kādas vēl garšas Latvijas auditorijai nav patikušas? Artis atzīst – runājot par šo tēmu, droši var teikt: "Gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr!" "Mums liekas – jā, šim vajadzētu aiziet, šis būs! Mēs uzražojam, bet neaiziet," atklāts ir uzņēmējs. Piemēram, lai gan Latvijā vispār čipsi ar tomātu garšu skaitās vieni no visvairāk pirktajiem, Jersikas čipsu ražotie patlaban esot ne pārāk lielā cieņā. "Tas ir no stāsta "gribējām kā labāk". Mēs izveidojām garšu, kuras sastāvā ir īstu tomātu pulveris un īsta bazilika pulveris, līdz ar to garša nav tik izteikta kā tad, ja tai pievienotu kečupu. Tas ir arī par to, ka tas, kas ir veselīgāks, nebūs tik garšīgs kā ne tik veselīgais," paskaidro Artis.
Jersikas čipsu saimnieks arī atklāj, ka jaunu garšu veidošana ir svarīga, jo tikai tā iespējams atšķirties no pārējiem ražotājiem, pircējiem būt saistošs. "Šādā veidā mēs nonācām pie mūsu Adventure līnijas, kurā patiešām veidojam tādas garšas, kas ir eksotiskākas, ar kādu rozīnīti klāt. Tur mēs daudz un cītīgi piestrādājam, sadarbībā ar mūsu garšu piegādātājiem garša tiek slīpēta mēnešiem." Šobrīd tirgū pieejami čipsi gan ar krabju, gan zilā siera, liellopu gaļas, mārrutku un pat mango salsas garšu.
Vēl tikai ceļa sākumā
Runājot par iekļaušanos Latvijas tirgū, Artis saka – pāris vārdos to neizstāstīt. "Tas ir stāsts vēl vienai stundai. Pieaicināju cilvēkus, kuriem bija pieredze pārdošanā, kas jau ne vienu vien produktu virzījuši tirgū, man arī pašam tāda pieredze ir. Tas ir neatlaidīgs darbs, jo, kā mēs redzam, plaukti ir pilni, nav tā, ka tur stāvētu kāds tukšums un veikals gaidītu, kad kāds atnāks un šo tukšumu piepildīs. Ir jāmāk pārliecināt tā saucamo iepircēju katrā veikalu tīklā, ka mūsu produkts ir tas, kā plauktā vēl trūkst. Tas ir garš, neatlaidīgs process. Mēs esam šā ceļa sākumā," paskaidro uzņēmējs.
Taču, lai izdzīvotu, jebkurā gadījumā vajag attīstīt eksportu, jo ar Latvijas tirgu vien nepietiek. Jersikas čipsus pašreiz var nopirkt jau Lietuvā, Igaunijā, Somijā, bet esot iestrādes vēl uz citām valstīm. Par nākotnes plāniem gan Artis ir piesardzīgs un smaidot paskaidro, ka parasti esot tā: "Ja tu izlielies, tad čiks vien ir, nesanāk." Taču, bez šaubām, plānos ietilpstot jaunu produktu ražošana.
"Ir jau kādi četri projekti, kuriem vajadzīgs laiks un cilvēku resursi, bet diemžēl rocība ir tāda, kāda ir. Ja Dieviņš dos, būs daudz interesantu lietu, jo pašreizējā ražošanas iekārta ir pateicīga ar to, ka var ražot čipsus ne tikai no kartupeļiem," optimistisks ir Artis.
"Pārtikas ražošanas virzošais spēks ir, ka tu nedrīksti dusēt uz lauriem, tev visu laiku jādomā kaut kas jauns, jo mēs ātri pierodam pie tā, kas ir, un mums gribas kaut ko citu. Otrs – ja tu neattīstīsies, nedomāsi kaut ko jaunu, tad citi ražotāji to izdarīs," šajā ziņā lakonisks ir Artis.
Bet vai viņš pats arī čipsus ēd? Artis atzīst – šajā ziņā šis ir stāsts "par kurpnieku". "Kad es strādāju alus rūpnīcā, tas nenozīmēja, ka to dzēru, – es neesmu alus cienītājs, taču strādāju alus rūpnīcā. Arī čipsus esmu saēdies eksperimentu un radīšanas procesa laikā," atzīst Artis, taču piebilst, ka viņa mazdēliem gan pirmais jautājums, vectētiņu satiekot, vienmēr ir: "Opap, vai tev mašīnā ir čipsi?" Puikas iecienījuši klasiskās garšas ar bekonu un sieru.
Jersikas čipsi
1.Mērķis
Atrast labu līdzsvaru starp "veselīgs" un "garšīgs", maksimāli panākot, lai saražotais produkts būtu gan veselīgs, gan garšīgs.
2. Mācība
Radošā puse pārtikas ražošanā dod enerģiju strādāt un pārdzīvot visas likstas.
3.Padoms
Numur viens vienmēr ir ticība tam, ko dari! Ir jātic savai idejai – jātic, jātic un vēlreiz jātic! Nevienu brīdi nedrīkst pieļaut šaubas, taču jāmāk izvērtēt arī kritiku.
Sirakūzietis