Kas viņi ir?

Piecu godājamu autoru grāmata, kas veltīta prominentajai Latvijas politiķei Solvitai Āboltiņai, ir likusi aizdomāties par Latvijas politisko un sabiedrisko darbinieku memuāriem un to salīdzinājumu ar pasaules līderu atmiņām. Attiecīgās grāmatas var būt gan rakstījuši paši politiķi, jādomā, ne bez profesionāļu atbalsta, gan arī uzticējuši kādam citam izveidot stāstu par sevi.

Spilgti piemēri šādam cita autora stāstam būtu Astras Milles grāmata par dzejnieku un diplomātu Jāni Peteru Te un citadelē. Jānis Peters. Tumšsarkanā (2006), Jāņa Ūdra grāmata Gunta Ulmaņa vertikāle (2009), kā arī Ausmas Cimdiņas Brīvības vārdā (2001), kas ir ļoti lojāla pret grāmatas varoni un apskata Vairas Vīķes-Freibergas darbību.

Tīri intuitīvi, protams, liekas, ka vieglāk ir izklāstīt savas domas profesionālam publicistam vai humanitāram inteliģentam, kura bibliogrāfijā jau ir kāda grāmata. Tomēr liela grāmatu rakstīšanas pieredze vēl negarantē, ka memuāri noteikti būs. Piemēram, Vairas Vīķes-Freibergas, kura visilgāk – astoņus gadus – sabijusi Valsts prezidenta amatā, memuārus sabiedrība vēl joprojām gaida un šo interesi pastiprina viņas vispāratzītie nopelni. Liela nozīme būtu arī Latvijas atmodas perioda faktiskā vadītāja Anatolija Gorbunova memuāriem, bet ir vēl arī daudzi Latvijas politiķi, kuri ir jauni un viņu karjera ne tuvu nav galā. Piemēram, mēs labprāt uzzinātu, kas Valdim Dombrovskim ir sakāms par unikālo pieredzi, vadot valdību krīzes laikā un cīnoties ar krīzes sekām Eiropas Savienības komisāra amatā.

Taču, runājot par to, kas jau uzrakstīts, vēl jāpiebilst – atmiņas var būt ļoti dažādas arī pēc ietilpības: no vairāku simtu lappušu biezām grāmatām līdz samērā neliela apjoma esejām, kas publicētas kādā rakstu krājumā vai žurnālā. Tā, piemēram, rakstu krājumā Baltijas brīvības ceļš (2005) publicēts ap 40 šādu eseju, interviju vai miniatūru pētījumu.

Arī piecu autoru (Ivars Ījabs, Anete Konste, Juris Lorencs, Māris Zanders, Egīls Zirnis) darbs par Solvitu Āboltiņu, kas arī kļuva par starta šāvienu šim rakstam, atstāj labu iespaidu. Viņi ir kompetenti un zinoši, prot uzdot profesionālus jautājumus, ļoti simpātisks ir Ivara Ījaba secinājums, ka Vienotība 2009.–2015. gadā bija Latvijas centrālā un sistēmveidojošā partija (Varēt, 120. lpp.). Pati grāmatas varone bija šīs vadošās partijas līdere un 10. un 11. Saeimas priekšsēdētāja (2010–2014). Tie bija ekonomiskās krīzes smagākie gadi, skaļu rezonansi atstāja 2012. gada referendums par valodas statusu, bet 2014. gads ar Krimas aneksiju iezīmēja arī tektoniskas pārbīdes starptautiskajā kārtībā.

Kopumā rodas iespaids, ka ar Āboltiņas memuāriem Latvijas politikas priekškars ir gan pavērts, bet rūpīgi apsverot, lai neparādītu par daudz. Taču pāršķirstot un atsaucot atmiņā visus Latvijas politiķu memuārus, pārsteidz, cik to tomēr ir daudz. Kopējie secinājumi? Tie atspoguļo nozīmīgus Latvijas vēstures notikumus un, savstarpēji konfrontēti, veido kopumā optimistisku Latvijas vēstures ainu pretī noteiktam progresam.