Kurš būs īstais jaunais ticības sludinātājs

Aizvien vēl politisko partiju reitingu līderei kongresā bija jāievēl jauna valde un priekšsēdētājs, un no scenārija viedokļa pasākums solījās būt vienmuļš, jo skaidrs taču – uzvarēs Jānis Urbanovičs. Viņš iepriekš medijiem bija skaidrojis, ka principā grib būt kā Jēzus Kristus, kurš atļāvās nomirt par mūsu grēkiem vienīgi tad, kad atrada 12 sava darba turpinātājus – apustuļus. Bez jau identificētajiem diviem šādiem sekotājiem – Vjačeslava Dombrovska un Andra Morozova, kas Urbanovičam sastādīja formālu konkurenci kongresā, – vēl esot jāmeklē bariņš jauno līderu.

Taču, ja jau reiz esam nonākuši līdz labi pazīstamām bībeliskām līdzībām, svarīgi būtu noskaidrot vēl dažus jautājumus. Kurš tādā gadījumā, piemēram, ir Poncijs Pilāts un kurš Baraba? Un vēl pirms tam – kurš no sekotājiem kļūs par Jūdu? Vai varbūt Jūda savu darbiņu jau padarījis? Tiem, kam svarīgas detaļas, ir būtiski arī saprast, vai stāsts balstīsies oficiāli atzītos evaņģēlijos vai varbūt Bulgakova versijā par visiem zināmo stāstu?

No studijām Latvijas Universitātes žurnālistos prātā ļoti palicis žurnālistikas pasniedzēja Kārļa Streipa teiktais: ziņa par to, ka šodien notika sapulce, nav nekāda ziņa. Parasti šo patiesību ievēroju, taču šoreiz jāatzīst – šis raksts pamatā tomēr būs tieši par sapulci jeb Saskaņas kongresu.

Bez pusdienām nav partijas

Iesākumā, protams, svarīgas ir detaļas: kādas ir uzkodas, vai tiek bezjēdzīgi izmantoti resursi? Piemēram, kafijas krējumu atsevišķajos mazajos iepakojumos vairs nemanīju. Tādos bija tikai medus. (Gan jau ar laiku arī pasākumu organizatori iemācīsies šo produktu no burciņas ielikt vienkārši bļodā. Un kas vainas burkām? Daļa biškopju medu pilda nu ļoti gaumīgās burkās un māk pat radīt smuku dizainu.) Ar uzkodām gan pavāji – tikai divu veidu cepumi, un tie paši saldie. Tiesa, acīmredzot cepumu vilinājums ir milzīgs, jo kā gan citādi izskaidrot nemitīgo kongresa delegātu migrēšanu no konferenču zāles Omega līdz foajē ar cepumiem un atpakaļ. SestDiena novēroja, ka sākotnēji pārvietošanās starp punktiem notika vēl kā Dziesmu svētkos, kur pēc aliņa cilvēki iet tad, kad skan aplausi starp dziesmām. Taču, runām ieilgstot, jau vairs acīmredzot nebija starpības, kad tieši celties un iet. Sākumā klases audzinātāji jeb kongresa vadība izlikās šo problēmu nemanām, taču tad parādījās bažas, vai zālē maz ir palicis kvorums. Tajā brīdī pat divās valodās izskanēja aicinājums arī atgriezties.

Protams, pēc astoņu gadu pauzes kongresu dzīvē var labi novērot arī to, kā mainījusies partiju galveno tusiņu mode. Tiesa, iespējams, pēc Saskaņas nevajadzētu spriest par visām partijām. Taču secinājumi ir radušies. Pirmkārt, delegāti noteikti vairs tā nepucējas kā agrāk. Protams, nereti partijas grib būt stilīgas un modernas un tad nu pat saviem biedriem nodod vēstījumu: nekādu šlipsu, mēs būsim smart casual (brīvais apģērba stils) partija – tuvāk tautai, liberāļi –, bet Tommy Hilfiger zīmītei uz džinsiem tomēr būtu jābūt, Calvin Klein džemperi pāri nepārvelkot. Saskaņas kongresā, šķiet, stils nav svarīgs un raksturīga vairāk poliklīniku uzgaidāmo telpu estētika. Tiesa, ar cepuri galvā redzēju tikai vienu sievieti.

Noslēdzot detaļu apskatu, vēl jāpiezīmē šokējoša ziņa. Proti, ar cepumiem viss arī beidzās. Nekādu pusdienu! Līdz šim, kā jau minēts, bija sanācis būt vienīgi Tautas partijas kongresos, un reiz gadījās tā, ka pusdienas bija kaut kā pavāji noorganizētas. Tas radīja lielu neapmierinātību biedros – līdz pat vissvarīgākajiem ierindas biedriem un oligarham. Dusmas bija tādas, ka partijas priekšsēdētājs, kurš parasti ar sīkumiem nekrāmējās, paziņoja, ka nākamreiz pusdienas organizēšot pats. Rezultāts bija izcils! Teiksiet, pusdienas ir sīkums? Latvijā badā nevar nomirt un katrs pats var paēst? Tomēr atļaušos norādīt, ka tas ļoti labi parāda, cik svarīgi partijai ir uzturēt un organizēt cilvēku biedrošanos un iekšējo dzīvi. Kongresam katras partijas dzīvē ir jābūt vislielākajam pasākumam, kurā biedriem ir iespēja satikties. Un kur gan vēl labāk vedas nopietnākas un mazāk nopietnas sarunas, ja ne pie pusdienu galda? Rīgas kundziņi jau varbūt var biedroties Pierīgas pirtīs un kuluāros, taču kur izslavētā tiltu mešana starp Rīgu un reģioniem?

Par bēgšanu

Bet nu atpakaļ pie apustuļu meklējumiem un to analīzes. Kāpēc vispār tie apustuļi vajadzīgi? Nu, lūk, notika tā, ka Saskaņa ilgstoši pieļāva klasisko kļūdu – veidojoties kā viena līdera partijai un starmešu gaismā izliekot vienīgi Nilu (Vareno) Ušakovu. Gadās, ka tā dzīvot var gana ilgi, un Saskaņai arī tas izdevās – balsot par (Vareno) Ušakovu varēja visās vēlēšanās, gan tajās, kurās viņš kandidēja, gan tajās, kurās viņa vārdu sarakstā nevarēja atrast. Atliek vienīgi kopā nofotografēties, un visa pasaule sadosies rokās, lai vai nu par pašu, vai arī Rīgas nodokļu maksātāju naudu organizētās vēlēšanu kampaņas ievilktu visus vajadzīgos kārotajos posteņos.

Tomēr naratīvu teorija mums arī māca, ka stāsti jau patiesībā pēc formas ir līdzīgi, un skaidrs, ka sižeta loģika paģērēja – jānāk ir krīzei. Gan jau vairumu nepārsteidza tas, ka tā parādījās tieši Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) paskatā.

Politiskajiem pretiniekiem patīk norādīt, ka Andris Ameriks (GKR) un Ušakovs nolēma piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās, lai aizbēgtu no, iespējams, arī kriminālās atbildības par koruptīvajām darbībām Rīgas satiksmē un pašvaldības saimniecībā kopumā. Sabiedrisko attiecību speciālists un politologs Filips Rajevskis SestDienai gan min, ka bēgšana drīzāk bijusi nevis no politiskās vai kriminālās atbildības, bet gan tēla saglabāšanas nolūkos. Proti, Latvijā palikušajiem tagad jācenšas apmazgāties gaužām netīrā ūdenī, kamēr Nils (Varenais) Ušakovs un Ameriks var sasmelties sauli un pieredzi, iegūt viedu sirmumu un pēcāk atgriezties dzimtenē, kur taču vienmēr atrodas kāds nesekmīgais, ko veiksmīgi nomainīt. 

Turklāt Latvijas politiskās vēstures pieredze rāda, ka eiroparlamentāriešiem bieži vien paveras īsais ceļš uz Ministru kabinetu.

"Uz saulaino tāli" izpaliek

Kongresos vissvarīgākais ir runas. Ja paredzētas partijas priekšsēdētāja vēlēšanas, sagaidāms, ka partijas nākotnes ainas tiks ietērptas skaistās rindās, liekot naudai atkal griezties Latvijas štata runu rakstītāju kontos. Taču Saskaņas kongresā ar tādām lietām neķēpājas. Jā, Nils (Varenais) Ušakovs savā ziņojumā bija sagatavojis arī kādu salīdzinājumiņu, kādu metaforu, dažkārt runu pārtrauca aplausi, taču – nekā tāda, ko gribētos izdrukāt un pielikt birojā pie sienas.