“Demontēšana jāsāk katram sevī individuāli. Pārdaugavas pieminekļa demontēšana īstenībā nav krievu lieta, tā ir mūsu lieta, jautājums par to, cik tālu mēs virtuālajai impērijai ļaujam izplesties un cik reāli tā mūsu teritorijā eksistē. Abas realitātes ir iespējamas, bet tās ilgtermiņā nav savienojamas. Mēs nevaram vienlaicīgi iet pa diviem ceļiem, kas ved uz dažādiem mērķiem,” runājot par pašreizējo situāciju ar tā dēvēto piekto kolonnu Latvijā, šonedēļ SestDienā norāda Rīgas domniece Rita Eva Našeniece (JV).
Protams, viedokļi par Pārdaugavas pazīstamākā pieminekļa likteni joprojām ir dažādi, taču nu jau, šķiet, ka, vai tas kritīs, ir tikai laika jautājums – politiskā griba tā gāšanai atrasta. Un, papētot pieredzi citās mūsu reģiona valstīs, kam arī nācies savulaik izjust padomju gadu smagumu, tas ne tuvu nebūs pirmais PSRS varas simbols, kura stunda situsi.
Ko mums no tā būs secināt? Nē, protams, tas nenozīmēs, ka visi daudz piesauktie “gadiem neizpildītie mājasdarbi” pēkšņi ieskaitīti. Tāpat tas nenozīmē, ka līdz ar vienu pieminekli pēkšņi pazudīs visas Latvijas politiskās problēmas un mūžīgais dalījums “latviešos un krievos”. Arī viedokļi par visdažādākajiem ar to saistītajiem jautājumiem ir un turpinās būt atšķirīgi. Manuprāt, tas tikai labi – jo vienīgi meklējot taču var nonākt līdz atbildēm. Un, piemēram, no Sanktpēterburgas atbēgušais mākslinieks Daniils Vjatkins, kurš uz Latvijā aktuālajiem jautājumiem skatās no pavisam cita skatupunkta, ir spilgts piemērs tam, ka šādas diskusijas vajag un arī turpmāk ir ne tikai pieļaujamas, bet arī atbalstāmas. Jeb, pārfrāzējot slaveno teicienu, patiesība rodas sarežģītās diskusijās, no kurām neizbēgt.
Taču nedrīkst aizmirst arī par slaveno “bet”. Karš ir daudz ko padarījis skaidrāku. Arī to, ka jebkurai pacietībai ir robežas un “mācīt un rādīt labo piemēru” var līdz zināmam brīdim. Citādi, gluži kā jau minētajam Vjatkinam, kurš savu uzskatu dēļ nu faktiski uz nenoteiktu laiku palicis bez dzimtenes, nāksies atzīt, ka pārāk lielā neskaidrība un nenoteiktība mūs ir pārņēmusi. “Karājos gaisā,” viņš SestDienai saka un atzīst, ka tagad domā, kā dzīvot tālāk.
“Mums visiem kara situācija ir ietiekusies dzīves ikdienā – gan tiem, kas ir par, gan tiem, kas ir pret, gan tiem, kuriem ir kāds “trešais viedoklis” vai viedokļa vispār nav. Tas ir kļuvis par mūsu dzīves kontrapunktu. Taisām rīta vingrošanu, brokastojam, pusdienojam, vakariņojam, strādājam, atpūšamies, ejam pa ielu, laižamies miegā – bet karš ir visur, pastāvīgi klātesošs visu laiku. Kaut kādā veidā tas ir “pielipis” pat tiem, kuri atsakās vispār pieņemt par to jelkādu informāciju,” viņš vēl piebilst.
Nē, karāties gaisā negribas. Bet no kara, pat ja tas notiek blakus un pašam no bumbām nav jābēg, aizgriezties arī nav iespējams. Un tāpēc vismaz dažas atbildes uz dažiem mūžveciem jautājumiem, šķiet, lēnām tomēr ir dzimušas. Es teiktu – arī tā jau ir varbūt maza, tomēr uzvara.
Šīs SestDienas, 20. – 26. maija numurā lasiet:
SestDienas SALONS. Čuhņa, nevis dvēsele. Izvairīšanās šobrīd kalpo kā sargājošs kupols, saka krievu mākslinieks Daniils Vjatkins (38). Aizbēdzis no Sanktpēterburgas, viņš radis patvērumu Rīgā, kur savos jaunākajos darbos reflektē par karu un pieradumu pie tā, kas gluži kā tarakāns sāk iekārtoties mūsu ikdienā uz palikšanu.
PASAULĒ. Cik tālu vēl kara beigas? Sākotnējās speciālistu un analītiķu prognozes par Krievijas sāktā kara ilgumu Ukrainā ne tikai nav piepildījušās, bet pat izrādījušās pavisam greizas. Kā situācija tiek vērtēta tagad?
FOKUSĀ. Sprādzienbīstamie pieminekļi. Austrumeiropas valstu attieksme pret pieminekļiem II pasaules kara laika posma padomju karavīriem līdz šim lielā mērā bijusi atkarīga no tā, ko šie pieminekļi simbolizē sabiedrības acīs, kā arī no dažādām vēsturiskajām niansēm. Kāda ir attieksme pret redzamākajiem šāda veida monumentiem dažādās mūsu reģiona valstīs?
LAIKA MAŠĪNA. Skārda Lizija iet pensijā. Pirms 95 gadiem no kompānijas Ford rūpnīcas Mičiganā konveijera noripoja pēdējā izgatavotā Model T automašīna. Kopš 1908. gada gan ASV, gan aiz to robežām tika saražoti vairāk nekā 15 miljoni par Skārda Liziju (Tin Lizzy) iedēvēto spēkratu, un šo rekordu tikai 1972. gadā izdevās pārspēt ne mazāk leģendārajai vabolītei – Volkswagen Beetle.
TĒMA. Acis atsprāgušas vaļā. Pārdaugavas pieminekļa nojaukšana vispirms ir kolaboranta nojaukšana sevī
ZVAIGŽŅU STUNDA. Pirmo reizi uz lielās skatuves. Pirms 25 gadiem Latvijas hokeja valstsvienība debitēja augstākajā grupā – Turku atņēma punktus Kanādai un Zviedrijai, bet Tamperē sameta astoņas ripas Vācijas vārtos.
Kā arī ŠONEDĒĻ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, KULTŪRIZKLAIDES DEVA, SestDienas VAKARIŅAS, KINO, ZIRNIS ĒD, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, SMALKĀS APRINDAS un ANEKDOTES.