"Ja ņem" cilvēka kontekstā, tad tas ir ļoti daudz. Un, kā izrādās, arī vienas valsts kontekstā tas šķiet gandrīz bezgalīgs laika sprīdis. No varonības, ko apbrīno visa pasaule, līdz situācijai, kad lielvaras ir gatavas sēsties pie sarunu galda savu ambīciju vārdā, ar "mazajiem" īpaši nerēķinoties vai arī vienkārši nostādot tos fakta priekšā, "kā tagad būs".
Tuvojoties agresorvalsts pilna apmēra iebrukuma Ukrainā trešajai gadadienai, ir sajūta, ka trīs gadi ir vesela mūžība. Tie nav tikai likuši pārvērtēt sajūtas, brīvības nozīmi, pārdomāt savas vērtības un cilvēcību. Šķiet, tie ir nozīmējuši veselas uztveres maiņu, pasaules uzbūves pārkārtojumus. Demokrātiskās pēckara pasaules maiņu un pārveidi. Vai no drupām dzims kas jauns un atkal liels? Vai saplosītais spēs piecelties? Vai lielvaras, kārtējo reizi atgriežoties pie pasaules dalīšanas, ieskatās arī vēstures spogulī? Vai pasaule un mēs, cilvēki, tajā tikai riņķojam paši savai pieredzei apkārt, tā arī no tās nemācoties un neattīstoties? Vai ļaunums tiešām uzvarēs, un vai ikvienam no mums nāksies ar to samierināties?
Tie un vēl daudzi citi ir jautājumi, kas šajās dienās pirms 24. februāra riņķo galvā, sekojot līdzi notikumiem pasaulē un mēģinot tam visam rast kaut nebūt kādu izskaidrojumu. Var jau ironizēt par panikas cēlājiem, var apgalvot, ka politikā ikvienam teikumam ir dubulta nozīme, taču aiz tā visa vienmēr ir un būs šie trīs gadi cilvēku dzīvju. Trīs gadi, pilni asinīm, vardarbības un paralēlās realitātes, kas līdz tam lielākajai daļai no mums šķita kas tāls un vismaz «mūsu platuma grādiem» vairs nepiederīgs.
Šajā SestDienā par to runājam no visām pusēm. No politikas un nākotnes scenāriju, no vienas kinokritiķes un viena repera skatpunkta. Taču, šķiet, viss atkal un atkal sasummējas vienā atziņā – neviens nedrīkstētu zaudēt savu cilvēcību. Iespējams, ja tik tiešām ikviens par to atcerētos, tas visu arī mainītu
"Mūs ieskauj fronte. Tas ir tas, kas ir jāskaidro, bet ukraiņiem tas ir pašsaprotami. Kā runāt par to? Kā nenogurdināt cilvēkus? Kā nespekulēt? Kā neapnikt, stāstot par daudz?" sarunā ar SestDienu jautā Ukrainas kultūras un kino kritiķe Darja Badjora un tālāk turpina: "Domājot par sliktāko, mums ir jābūt ūdens rezervēm, jāzina, kā sniegt pirmo palīdzību, evakuēties no ēkas un kur ir tuvējās patvertnes. Mums jābūt nevis paranoiskiem, bet rūpīgiem un gādīgiem. Pasaule nav labā stāvoklī, bet mēs esam cilvēki, un mums jāpaliek cilvēkiem. Nezaudēsim to."
Nezaudēsim, lūdzu!
Šīs nedēļas, 21.-27. februāra, žurnālā SestDiena lasiet:
PRIEKŠĀ. Nedrīkstam būt vienaldzīgi!
Pirmdien notiks Pilsoniskās alianses rīkotā Ukrainas atbalsta akcija Kopā līdz uzvarai!. "Pasākums notiks no rīta, jo tas ir mazākais – pirms darba skrējiena veltīt vienu stundu, lai sapulcētos un paustu pilnīgi skaidru atbalstu Ukrainai!" uzsver Kristīne Zonberga
SESTDIENAS SALONS. Mums ir jāmostas vēl vairāk
Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns par caurumiem debesīs, paredzamo un pārsteidzošo Trampa Ukrainas politikā un par to, kas mums tagad jādara
PASAULĒ. Piespiedu miera plāns?
Ņemot vērā šā brīža situāciju pasaulē, kādi varētu būt reālākie miera plāni Ukrainai un kad šajā Krievijas iebrukuma nomocītajā valstī tiešām iestāsies miers?
FOKUSĀ. Pasaule vairs nav saprotama
"Nedrīkstam pievilt bojāgājušos," saka viena no spilgtākajām kritiķēm Ukrainā Darja Badjora. Pēdējos gadus viņa skaidro karā cietušās valsts kino procesus, rakstot gan vietējiem, gan ārvalstu izdevumiem un piedaloties festivālos
TUVPLĀNĀ. Uzticēties cilvēkiem
Reps ir sabiedrības spogulis, saka ukraiņu reperis Otoy jeb Vjačeslavs Drofa. Viņš vēlas parādīt pasaulei savu pārliecību, ka Ukrainā ir daudz labāki mūziķi nekā Krievijā, bet atzīst agresorvalsts stipro pusi – politisko propagandu
TEĀTRIS. Asiņainās rokas
Pārstrādājot Šekspīra traģēdiju, Artūra Dīča lugas iestudējums Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī stāsta par varu un karadarbību no sievietes skatpunkta