Režisors Armands Zvirbulis sarunā ar SestDienu to pasaka pavisam īsi: vienlaikus brīnišķīgi un briesmīgi. Viņaprāt, šos gadus nozīmes un iespaida ziņā Latvijā var salīdzināt pat ar pasaules karu vai Brīvības cīņām.
“Kāds ir mainījies, kāds nav – kopējas sabiedrības receptūras nav. Taču 90. gadu iespaids uz mūsu dzīvi šodien ir noteikti – gan mums formējoties kā garīgām būtnēm, gan tīri fiziski un materiāli. Deviņdesmitie bija vienlaikus brīnišķīgi un briesmīgi: cilvēki to laiku ātri dzīvoja un izdzīvoja, viens otrs ātri mira un pazaudēja visu, bet kāds kaut ko ieguva. Tas bija lielo iespēju un bezcerības laiks,” norāda Zvirbulis. Atzīšu, ka man personīgi viena no 90. gadu ikonām ir arī Mārtiņš Rītiņš – tolaik viņš man simbolizēja kādu citu, tālu un šķietami neaizsniedzami smalku pasauli, kurā strausa cepetis un putna piens ir pilnīgi legāla ikdienas maltītes sastāvdaļa. Tagad par viņa lielo lomu ne tikai restorānu nozarē, bet visā kulinārijas un viesmīlības sfērā runā gan viņa talanta baudītāji, gan arī citi pavārmākslas meistari, kuri izauguši, no viņa mācoties. Un ne jau tikai. Mārtiņš Rītiņš bija personība, kādu jebkuros laikos un jebkurā sabiedrībā vajadzētu vairāk, – dzīvespriecīgs, aizrāvies ar savu darbu un cilvēkiem, kurus satika. Iedvesmotājs, uz kuru skatoties vien jau gribējās smaidīt un šķita, ka teju jebkas ir iespējams.
Varbūt tieši viņa dēļ par deviņdesmitajiem gadiem var domāt arī kā par brīnumu laiku. (Ja mājās nekā nav, tu izņem no ledusskapja lasi...) Viss taču patiesībā tad radās no nekā. Viss pēkšņi šķita un arī patiešām bija iespējams. Jā, bija krīzes, lielas
un smagi nesamas, bija problēmas un teju ik uz soļa risināmi jautājumi – tas noteikti nebija viegls laiks. Taču interesants, pilns iedvesmas un lielākoties vēl arī ticības sapņiem. Deviņdesmitajos vieta atradās visam: gan pilnīgi zudušiem iekrājumiem
daudzajās naudas maiņās un krīzēs, gan strausa cepetim uz vakariņu galda un cerībām uz brīnišķīgu nākotni.
Cik daudzi no šiem sapņiem mūsos ir palikuši? Kā tos esam mainījuši vai piepildījuši? Kā tas mūs ir veidojis, un kur katrs esam nonākuši tagad? Uz to droši vien kāds mēģinās atbildēt vēl pēc pārdesmit gadiem, atskatoties jau uz XXI gadsimta sākumu. Bet tās tad jau būs pavisam citas versijas par mums un citi cilvēki, kas tās stāstīs.
Šīs SestDienas, 18. februāra – 24. februāra numurā lasiet:
SestDienas SALONS. Kurš no mums ir iesācējs. Deviņdesmitie bija vienlaikus brīnišķīgi un briesmīgi, saka režisors Armands Zvirbulis (49). Viņš uzņēmis detektīvseriālu par šiem gadiem, atzīstot: kino kontekstā tas ir trakoti saistošs laiks, kad uz spēles ir iespaidīgas likmes un var veidoties arī lielas kaislības. Taču šī ir tikai viena no versijām – cerams, taps vēl citas.
SPORTS. Bronzas ķirsītis četrgades tortei. Par slieču nozīmi, neapstāšanos lauztu īkšķu priekšā, klupšanas akmeņiem un īpašajām sajūtām, tiekot pie olimpiskās medaļas.
IN MEMORIAM. Nenorietošs smaids. Mārtiņa Rītiņa mantojums Latvijas restorānu, kulinārijas un viesmīlības kultūrā ir tik liels, ka daudz kas no tā ir jau, tā sakot, folklorizējies un tiek lietots, neapzinoties, kuram mums par to jāpateicas.
JAUNAIS BAUHAUS. Div’ pļaviņas es nopļāvu. Bet kāpēc pilsētā? Uzskats, ka pilsētā ir vieta tikai mašīnām un betonam, bet pēc puķu smaržām un putnu treļļiem jābrauc uz laukiem, ir novecojis. Tagad pilsētās atrodami ne tikai atsevišķi koki un mazdārziņi, kas ne vienam vien pazīstami jau no senajiem padomju laikiem, bet arī veselas pļavas. Tās varētu kļūt par tādu kā mūsdienīgas pilsētvides simbolu, un pie to veidošanas ķērusies arī Rīga un citas pilsētas Latvijā.
LAIKA MAŠĪNA. Kalendārs vairākām tūkstošgadēm. Pirms 440 gadiem Romas pāvests Gregors XIII izdeva rīkojumu par jaunas laika skaitīšanas sistēmas ieviešanu, un kristīgā pasaule pakāpeniski sāka pāreju uz Gregora kalendāru, ko lietojam joprojām.
MANTOJUMS. Skaistums pret grēku. Pērn vasarā Jēkabpilī tika atrasti divi reliģisko procesiju karogi, pareizticībā dēvēti par horugvijiem, – to krāšņais zelta izšuvums ir izteiksmīga vēsts no pagātnes gan par augstāko amata prasmi, gan toreizējās Jakobštates ciešajām saitēm ar impērijas augstāko aristokrātiju. Iespējams, tā ir cara ģimenes dāvana, bet pavisam skaidrs – unikālais izšuvums saglabājies no XIX gadsimta, kas tekstilijām ir ļoti cienījams vecums.
Kā arī ŠONEDĒĻ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, KULTŪRIZKLAIDES DEVA, SestDienas VAKARIŅAS, KINO, ZIRNIS ĒD, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, SMALKĀS APRINDAS un ANEKDOTES.