Dažādos medijos notiekošo izvērtējot, četri eksperti – Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, politologs Juris Rozenvalds, politoloģe Ilga Kreituse, kā arī par mediju politiku atbildīgās Kultūras ministrijas vadītājs Nauris Puntulis (NA) – nonāk gan pie vienotām, gan atšķirīgām atziņām.
Par šā gada darbu slavēti tiek gan reģionālie mediji, gan Latvijas krieviski vēstošie. Savukārt kritiska nots izskan attiecībā uz analītisko žurnālistiku un iezīmējas draudi ar laiku zaudēt viedokļu daudzveidību. Tāpat nav aizmirsta nesenā "preses pīle" par Jura Savicka došanos mūžībā, kas tika aizlaista tālāk, nepārbaudot avota ticamību.
Krievu mediju pienesums
"Žurnālistu objektīva centrā nav tikai Latvija, bet tiek ņemta vērā globālā situācija, vairāk tiek vērsti skatieni pāri robežām – kas notiek citās valstīs?" vērtē Krūmiņš un norāda, ka Latvijas žurnālistika beidzot kļuvusi starptautiskāka, tajā mazinājusies provinciālisma piegarša. Starptautisku ievirzi veicinājusi arī Krievijas opozīcijas mediju ienākšana Latvijā. Viņaprāt, bija pareizi, ka šie mediji te tika ielaisti. Diemžēl ne visi (Doždj, piemēram) saprata, ka, ierodoties demokrātiskā valstī, jāievēro arī tās likumi un te nevar turpināt Krievijas tradīcijas. Tāpēc Krūmiņa ieskatā to var nodēvēt par žurnālistikas neveiksmi, uz ko Latvijas valsts reaģēja pareizi – liedzot atbalstīt dubultus standartus.
Runājot par krieviski vēstošajiem medijiem, Rozenvalds par atzīstamu vērtē to, kā darbojas pašmāju TV un radio žurnālisti. Viņš uzskata, ka valdība ārkārtīgi tuvredzīgi rīkojas, vēloties no tiem atteikties, jo tas, ko viņi dara, ir ļoti svarīgi. Par to, ka Krievijas kanālu nobloķēšana nav šķērslis, lai iegūtu sev tīkamāko informāciju, liecinot arī jaunākais pētījums par mediju lietošanas paradumiem.
Arī reģionālie notur latiņu
Kā pozitīvu Krūmiņš atzīmē reģionālo mediju pienesumu. Tas ir svarīgi, ja gribam attīstīt policentriskumu, nevis visu koncentrēt ap un par Rīgu. Viens no labi šajā jomā strādājošajiem ir ReTV, atzīstami savu stāju parādījis arī Daugavpilī bāzētais portāls Chayka. Ņemot vērā informatīvo telpu, kurā šiem žurnālistiem jādarbojas, rezultāti ir uzteicami. Viņi nebaidās kritizēt pašvaldību, piemēram, saucot pie atbildības konkrētus cilvēkus, kuru vainas dēļ ilgus gadus tiek piesārņots viens no Daugavpils ezeriem, atzīmē pētnieks.
Tāpat laba prakse ir viena jautājuma iztirzāšana vairākos piegājienos, kā to dara Aizliegtais paņēmiens. "Protams, var redzēt, ka sabiedriskajiem medijiem ir vairāk naudas un tie var atļauties finansiāli ietilpīgākus risinājumus. Bet nevajadzētu aizmirst arī par privātajiem medijiem, kam reklāmas tirgus arvien sašaurinās un tātad arī iespēja izdzīvot sarūk. Ja tos neatbalstīsim, riskējam ar to, ka varam palikt pie viena liela un spēcīga sabiedriskā medija, pazaudējot viedokļu daudzveidību," uzsver Krūmiņš un piebilst – ja būsim absolūti noplicinājuši savu mediju telpu, tad, piemēram, Ķīna var tajā ienākt ar savu naudu un sākt veidot sabiedrisko domu. "Tas šobrīd liekas neiespējami, taču tā var notikt – nopērk finansiālās grūtībās nonākušu nacionālo privāto mediju un palēnām caur to sāk pilināt savu propagandu. Un tad tas jau ir valsts drošības jautājums."
Analītiskā spārna trūkst
Attiecībā uz analītisko žurnālistiku mazuma piegaršu jūt gan Rozenvalds, gan politoloģe Ilga Kreituse. "To nosaka gan laikmets, gan cilvēku lasītspēja, ka mums aizvien mazāk paliek analītiskās žurnālistikas. Sarūk tādi pētnieciskās ievirzes izdevumi, kurus neskar politiskā ieinteresētība vai citu faktoru klātbūtne. Taču to nosaka nevis pašas žurnālistikas straujš kvalitātes kritums, bet gan lasītāju pieprasījums – jo žurnālistam savs darbs ir jāpārdod un katrai precei ir cena. Ja to pērk, ir labi, ja ne, tad ir slikti," spriež Kreituse. Ir gan arī pozitīvi asni. Rozenvalds to vidū nosauc Re:Check, bet kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA) kā tādu min Dienas iniciatīvas grupas statistikas datu publikāciju ciklu Kuram tas rūp?, kur tiek analizēti dati dažādos griezumos.
Diemžēl vienā otrā elektroniskajā medijā nereti par analītiskiem rakstiem papildus jāmaksā, kamēr dažādi tenku gabali pieejami biezā slānī un par velti. Bet vajadzētu būt otrādi, domā Rozenvalds. Tomēr varot saprast Latvijas situāciju – to nevar salīdzināt ar, piemēram, Vāciju, kur tas pats koncerns Springer-Verlag izdod gan tā dēvēto vieglo presi, gan Die Welt, kur ir tikai analītiski raksti vien. Vienlaikus Rozenvalds atzīst, ka šajā ziņā akmens nav metams tikai mediju lauciņā. Nesen ekspertu uzrunājusi Zviedrijas TV, vaicājot, vai nav kāda svaiga pētījuma par latviešu un krievvalodīgo attiecībām Latvijā. "Nu, nav tāda! Te būtu darbs arī politiskajām partijām, kuras dāsno valsts finansējumu izmanto, iespējams, biroja vajadzībām. Cik no tā ir atvēlēts analītikai? Nekas! Tomēr valstij būtu jāuzdod partijām pienākums: sak’, es jums dodu 600 tūkstošus eiro, bet daļa no tiem jātērē noteiktu pētījumu izstrādei. Tas būtu būtisks pienesums sabiedrībai. Patiesībā analītikas trūkums vērojams pašā politiķu spicē. Pieļauju, ka vieniem nepavelk intelekts, citiem – vienkārši kūtrums," uzsver Rozenvalds.
Filozofija nav modē
Trūkst arī filozofiskas ievirzes mediju, ir pārliecināta Kreituse. Viens no vēl izdzīvojušajiem ir Rīgas Laiks, kur rakstītais ir aktuāls ne tikai konkrētajam brīdim un liek domāt par nopietniem jautājumiem. "Domas virzītas žurnālistikas mums ļoti trūkst. Tādas, kas apliecina, ka nav vienas vienīgas taisnības un risinājumi nav ātri un viegli. Diemžēl lielākoties, izlasot kādu izdevumu, es to nolieku malā un aizmirstu," vērtē politoloģe.
Runājot par labu žurnālistiku, kas neizceļas ar analītisku dziļumu, bet pamatīgumu un darba prasmi, gan Kreituse, gan Puntulis atzīmē Arņa Krauzes vadīto raidījumu Laikmeta krustpunktā, kas ik sestdienu skan LR 1. Tās ir sarunas ar personībām, kas veidojušas Latviju pēdējās desmitgadēs un bieži vairs nav sabiedrības uzmanības starmešu gaismā. Raidījums nevairās no trāpīgiem jautājumiem, kas nereti paver durvis uz pagātnes notikumu aizskatuvi, un uzskatāms par labu pienesumu ne tikai žurnālistikas jomā, bet arī vispārējo valsts procesu skaidrošanā.
Atskaites punkts ir rakstu sērija, lai rosinātu diskusiju par mediju spēju nekļūdīgi analizēt notikumus, ar tiem kvalitatīvi un savlaicīgi iepazīstinot sabiedrību.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Atskaites punkta rakstu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.