Ne tikai atsevišķās kampaņās, bet arī ikdienā dažādu sociālo funkciju veikšanai un citiem uzdevumiem neaizstājams palīgs gan nevalstisko organizāciju (NVO), gan valsts un pašvaldību sektoram ir brīvprātīgo darbs. Kaut kritiskās situācijās palīdzīgas rokas atrast izdodas vienmēr, statistikas dati rāda, ka Latvijā brīvprātīgo aktivitāte ir viena no zemākajām Eiropas Savienībā.
Iespējams, tā īsti nav taisnība, taču korektus datus iegūt kavē vienotas uzskaites metodoloģijas trūkums, kas ir saistīts ar korekcijām brīvprātīgo darba likumā. Jau pāris gadu tas ir iestrēdzis valdības gaiteņos, tādējādi kavējot arī visas jomas sakārtošanu. Dažādas ministrijas atbildību par brīvprātīgo nodarbināšanu pārspēlē cita citai, un līdz ar to risinājumi problēmām joprojām nav rasti. Tagad visas cerības uz jauno valdību!
Bet vispirms – divu brīvprātīgo stāsti, kuri vēlreiz apliecina: par brīvprātīgo var kļūt jebkurš un ar jebkādu iepriekšējo pieredzi un spējām. Galvenais ir vēlme un iespēja atrast tam laiku.
RADĪT PIEDERĪBAS SAJŪTU
Judīte Dobele 2022. gada 28. februārī sāka strādāt organizācijā Gribu palīdzēt bēgļiem, kad tā izsludināja iespēju pieteikties palīdzēt ukraiņiem Latvijā. "Nonācu transporta grupā, saņēmu sarakstu ar bēgļu pieteikumiem, un mans pienākums bija sazināties ar viņiem – daudzi atradās vēl Ukrainā, citi Polijā u. c. Saplānojām, kā šiem cilvēkiem nokļūt Latvijā, sazinājos arī ar brīvprātīgajiem šoferīšiem, kuri varēja viņus izvadāt. Tagad strādāju Tukuma novadā, kur daudzi ukraiņi ir atraduši mājvietas. Es sadarbojos ar pašvaldību bēgļu dzīvesvietu nodrošināšanai. Šī gada sākumā izveidojām arī atbalsta centru ukraiņiem, te darbojos kā brīvprātīgā. Palīdzēju bērnus iekārtot vasaras nometnēs, arī praktiskās lietas organizēju – dzīvokļu iekārtojums, aprīkojums. Vārdu sakot, palīdzu šiem cilvēkiem justies kā mājās. Pašvaldībā un Tukumā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ir izstrādājusi sistēmu, kā bēgļi no Ukrainas tiek uzņemti, un tā darbojas ļoti labi," stāsta Judīte.
Viņa 23 gadus nostrādājusi diplomātiskajā dienestā, sniedzot profesionālu palīdzību latviešiem, kas nonākuši sarežģītās situācijās, un arī atbalstot uzņēmējus, kas vēlas darboties starptautiskā līmenī. "Šī pieredze un zināšanas man ir lieliski noderējušas arī darbā ar bēgļiem no Ukrainas. Latvieši ir ideāls paraugs, kā veidot kopienu ārzemēs. Tas ir svarīgi, jo cilvēks vienmēr jūtas labāk starp savējiem," uzsver brīvprātīgā.
2021. gada nogalē viņa pensionējās, tagad ir brīvs laiks, kuru veltīt brīvprātīgajam darbam. Atkarībā no darba apjoma, projektiem, idejām viņa var veidot svētkus, saliedēt kopienu, palīdzēt bēgļiem justies droši un piederīgi. Judīte saka: šim darbam nākas veltīt ne gluži pilnu slodzi, bet apmēram 70% standarta darba laika. "SIF (Sabiedrības integrācijas fonds) apstiprināja mūsu iesniegto projektu, un tagad varam īstenot idejas, piemēram, gan pieaugušie, gan ukraiņu bērni mācīsies latviešu valodu, kultūras vēsturi, tradīcijas, ieražas, gadskārtas, valsts svētkus, brauksim ekskursijās," priecājas sieviete.
ZAĻĀKAS DZĪVOŠANAS VĒSTNESE
Kristai Kumpiņai patlaban ir tikai septiņpadsmit, bet jau kopš 14 gadu vecuma viņa kā brīvprātīgā iesaistās vides aizsardzības aktivitātēs un ir darbojusies pat vairākos brīvprātīgā darba projektos: Pasaules Dabas fonda talkās, Aizstāvības akadēmijas kursā, devusies uz skolām un stāstījusi bērniem par ilgtspējīgu dzīvesveidu.
"Pirmā iesaiste vides aktivitātēs man bija tolaik, kad notika pirmais Fridays for Future pasākums – gājiens pret klimata pārmaiņām. Tā gadījās, ka apkārt bija daudz jauniešu, kuriem tas bija svarīgi. Sociālajos tīklos sekoju Pasaules Dabas fondam, un viņu publicētie ziņojumi mani uzrunāja, gribēju iesaistīties un palīdzēt. Ļoti priecājos, ja izdodas iedvesmot citus un pārliecināt, ka ir ļoti svarīgi rūpēties par vidi," savu izvēli pamato Krista.
Viņa plāno studijas saistīt ar vides zinātni, klimatu: "Daudzi uzskata, ka Latvijā lielākā problēma ir atkritumi, jo tos var saskatīt fiziski, taču jautājumos par bioloģisko daudzveidību vai klimata pārmaiņām, pļavu izzušanu, mežu izciršanu informācijas ir maz. Daudzi uzskata Latviju par zaļāko valsti pasaulē, taču šāda retorika ir mārketings, kas mēģina pārdot produktus, kuri radīti no ne tik zaļiem resursiem."
Jauniete atzīst, ka dažkārt ir izaicinoši apvienot brīvprātīgā darba aktivitātes ar skolu, taču izglītība ir prioritāte, bet – ja kaut kas ļoti patīk, tam ir iespējams atrast laiku. Turklāt bieži vides projektos iegūtā pieredze noder arī skolā, jo teoriju papildina prakse.
VĒLME IR, IZPRATNES TRŪKST
Abi iepriekš minētie stāsti apliecina: kāds var regulāri piedalīties talkās, cits palīdzēt bēgļiem, cīnīties pret kažokādu ieguvi vai mācīt pareizāk dzīvot, neradot atkritumus. Vēl kāds informēt un koordinēt ļaudis kultūras pasākumos vai brīvdienās staidzināt patversmes suņus. Varētu šķist, ka brīvprātīgo apkārt ir daudz, tomēr, cik daudz Latvijas iedzīvotāju iekļāvušies šajā kustībā, nav līdz galam skaidrs. Ar šo saistīts arī jautājums par brīvprātīgā darba regulējuma problemātiku.
"Šobrīd likumprojektā, kas Saeimā ir iestrēdzis, precizēts, kāda informācija nevalstiskajām organizācijām un citiem brīvprātīgo nodarbinātājiem jāuzrāda attiecībā uz brīvprātīgo nodarbināšanu. Līdz ar to, kamēr mums nav zināms, kur, kā un cik brīvprātīgo cik daudzas stundas ir nostrādājuši, vienīgie dati, uz kuriem varam skatīties, ir dažādas aptaujas. Arī citviet pasaulē tās ir viens no viediem, kā uzskaita brīvprātīgo darbu," stāsta Latvijas Pilsoniskās alianses direktore Kristīne Zonberga. "Starptautiskajā pētījumā Pasaules ziedošanas indekss, kurā tiek aptaujāti vairāk nekā 100 valstu iedzīvotāji, redzams, ka 2022. gadā Latvijā pieaudzis brīvprātīgo darbā iesaistīto iedzīvotāju skaits, sasniedzot 10% no visiem iedzīvotājiem. Vecāki dati, kurus apkopojusi Kultūras ministrija, vēsta, ka 20% Latvijas iedzīvotāju piedalās talkās, bet citās brīvprātīgo aktivitātēs iesaistās vien četri procenti. Skaits kopumā ir mazs. Visticamāk, 2022. gadā tas ir pieaudzis, cilvēkiem veicot dažādas aktivitātes, lai palīdzētu Ukrainas bēgļiem." Tagad jāplāno, ko darīt, lai noturētu aktīvu šo brīvprātīgo kopienu, kura krīžu rezultātā ir vērā ņemami paplašinājusies.
Diezgan loģiski, ka tieši krīzēs cilvēki aktivizējas, mobilizējas, vēlas palīdzēt. Taču brīvprātīgo darbs ir ne tikai kampaņveidīgs – ir NVO sektora nozares, kas nodarbojas ar brīvprātīgo kustības veicināšanu un iekļaušanu ikdienā. Piemēram, tādas ir jauniešu organizācijas un sociālo pakalpojumu sniedzēji – Sarkanais Krusts, Latvijas Samariešu apvienība u. tml. Arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Vecāku mājas ikdiena ir saistīta ar brīvprātīgo iniciatīvu.
"Ja ir informācija un skaidri uzdevumi, kas jāpilda, cilvēki ir atsaucīgi un labprāt piedalās. Ne tikai likumprojekta kontekstā – kaut jāsaka, ka tā novešana līdz galam būtiski palīdzētu –, bet kopumā NVO sektorā nepieciešams salikt uzsvarus, kā stiprināt organizācijas un veikt komunikāciju ar sabiedrību, lai cilvēkiem veidotos izpratne par brīvprātīgo darbu," uzsver Zonberga.
Vajadzīgi arī resursi, ar kuru palīdzību piesaistīt un apmācīt brīvprātīgos par to, kā veidot kopienu, kura ir ļoti nozīmīga gan ikdienas darbā, gan krīzes apstākļos. Cik sabiedrība ir gatava krīzei, kā rīkoties – no piemēriem Latvijā redzam, ka NVO diezgan raiti spēj koordinēt cilvēkus, taču juridiskais ietvars nav līdz galam izstrādāts. "Iepriekšējās Saeimas sasaukumā bija diezgan daudz dažādu NVO rekomendāciju valdībai, taču likumprojekts tā arī netika pieņemts un pagaidām "karājas gaisā". Nākamā pusotra gada laikā nepieciešams radīt pilnvērtīgu tiesisko regulējumu brīvprātīgo darbam!" ir pārliecināts Latvijas Pilsoniskās alianses padomes priekšsēdētājs Georgs Rubenis un piebilst: "Šī tēma ir sarežģīta, un tai ir vairāki aspekti. Tas, ka brīvprātīgo darba regulējums nav līdz galam izstrādāts, nozīmē, ka joprojām nav skaidrs, kādā veidā uzskaita un fiksē brīvprātīgā darba pienākumus ne tikai pašas organizācijas, kas nodarbina brīvprātīgos, bet arī šo cilvēku algotā darba devēji. Ja cilvēks, kurš strādā birojā vai veikalā, vai jebkuru citu algotu darbu, vēlas iesaistīties arī kāda brīvprātīgā darba veikšanā, patlaban nav līdz galam skaidrs, kādas ir juridiskās vai darba attiecību sekas, kas veidojas ar darba devēju. Patlaban ir tā, ka jāņem atvaļinājums un ar brīvprātīgo darbu jānodarbojas no algotā darba brīvā laika ietvaros vai tamlīdzīgi. Taču, piemēram, Zviedrijā lielajās korporācijās ir noteikts, ka katrs darbinieks var izmantot noteiktu skaitu dienu, ko veltīt tieši brīvprātīgajam darbam," skaidro Rubenis.
NEGRIB ATBILDĪBU
Šķiet, ka brīvprātīgo darba likumā iekļaujamie grozījumi nav nekas radikāls vai sarežģīts, kā dēļ varētu būt grūtības ar šo korekciju apstiprināšanu. Taču, izrādās, problēma ar vilcināšanos slēpjas citur. Savulaik brīvprātīgo darba likuma pamatus izstrādāja nevis kāda nozares ministrija, bet Saeimas Sociālo un darba lietu komisija. Līdz ar to, ja rodas nepieciešamība veikt grozījumus, piemēram, darba politikas plānošanā vai budžeta jautājumos, nav konkrēta atbildīgā, pie kā vērsties. Iepriekšējās Saeimas deputātu grupa, piesaistot gan valsts, gan nevalstiskās organizācijas, pārrunāja, ko vajadzētu mainīt likumprojektā, taču joprojām nav skaidrs, kura ministrija būs atbildīga par brīvprātīgo darba organizēšanu.
Sākotnēji šīs pilnvaras uzņēmās Kultūras ministrija (KM), jo brīvprātīgo darbs ir daļa no sabiedrības līdzdalības jautājumiem, kas savukārt ir KM pārziņā. Tomēr vēlāk ministrija no šīs atbildības atteicās. Tad to uzņēmās Labklājības ministrija (LM), un tās pārraudzībā likumprojekta grozījumi tika pieņemti Saeimā pirmajā lasījumā. Taču pēc 14. Saeimas vēlēšanām jaunā valdība, pārņemot un sākot diskutēt ar likumprojekta izstrādē iesaistītajiem, secināja, ka LM tomēr nav īstā ministrija, kurai būtu jānodarbojas ar šiem jautājumiem. Pavīdēja versija, ka galu galā šī atbildība būtu jāuzņemas Ekonomikas ministrijai, taču atkal notika pārmaiņas valdībā… "Gaidām, kad būs izveidota jaunā valdība un varēsim virzīties tālāk," vien nosaka Zonberga.
JĀNOŠĶIR FUNKCIJAS
Brīvprātīgā darba likumprojektā ierakstīts, ka arī Sabiedrības integrācijas fonds varētu koordinēt brīvprātīgā darba procesus, nodrošināt konsultācijas un vēl dažādas funkcijas. Taču ir iebildumi no NVO, ka brīvprātīgajam darbam ir jāpaliek pilsoniskajā sabiedrībā un vairāk jāstiprina (tai skaitā arī finansiāli) organizācijas, kas to reāli nodrošina un koordinē, nevis kādu valsts iestādi. Likumā jānosaka arī robežas, kur ir sabiedrības atbildība un kur – valsts iestāžu. Patlaban spēkā esošais likums nosaka, ka brīvprātīgo darbu var izmantot valsts, pašvaldību un nevalstiskās organizācijas, tai skaitā arī politiskās partijas, taču privātā sektora uzņēmumi nevar. Diskusijas ir arī par reliģiskajām organizācijām.
Kas attiecas uz privātiem uzņēmumiem un citām iestādēm, kuru algotie darbinieki vēlas iesaistīties brīvprātīgajā darbā, patlaban viss ir atkarīgs no šo darba devēju atsaucības un pretimnākšanas. Tomēr šādas tiesības darbiniekiem nav garantētas. Arī jauniešu organizācijām aktivitātes jāsalāgo ar mācībām tā, lai šīs nodarbes netraucētu izglītības apguvei.
Ir uzņēmumi, kuri ne tikai ir atsaucīgi savu darbinieku vēlmei iesaistīties brīvprātīgajā darbā, bet pat paši organizējas un sniedz atbalstu, vai nu piedaloties kādās talkās un kampaņās, vai nodrošinot savus pakalpojumus pro bono jeb bez atlīdzības. Piemēram, organizācijas Mozaīka kustībai Dzīvesbiedri "ziedotāji" jeb brīvprātīgā darba veicēji pro bono ir juristi – zvērinātu advokātu birojs Cobalt, kas pārstāv nevalstisko organizāciju, piemēram, tiesājoties par viendzimuma pāru ģimeņu statusa atzīšanu.
"Sava laika ziedošana jeb brīvprātīgais darbs interešu aizstāvības organizācijām Latvijā nav izplatīts. Situācija pamazām uzlabojas, bet mums ir kurp tiekties. Pats NVO sektors labāk varētu apzināties un skaidrāk formulēt, kas ir vajadzīgs," uzskata Mozaīkas vadītājs Kaspars Zālītis.
Pilsoniskās alianses direktore tikmēr pauž pārliecību: vajadzētu valstiskā līmenī skaidri pateikt, ka brīvprātīgo darbs ir svarīgs, veidot kampaņas, informējot sabiedrību par to, kāda brīvprātīgo darbam ir nozīme un kur meklēt informāciju par iespējām iesaistīties.
Visu brīvprātīgo darba laiks un ieguldījums ir svarīgs – vai tas būtu konsultants kādā informācijas stendā, talkotājs vai palīgs bēgļu transportēšanā un neatkarīgi no tā, vai konkrētais cilvēks velta šim darbam pāris stundu nedēļā vai katru dienu. Jebkura cilvēka brīvprātīgais darbs, ko viņš var ziedot kādam citam, ir ļoti nozīmīgs – tikai jāmācās, kā efektīvāk to izmantot.
JOPROJĀM VAJAG PALĪGUS
Linda Jākobsone-Gavala, biedrības Gribu palīdzēt bēgļiem (GPB) valdes locekle, ar brīvprātīgo darbu ir saistīta jau kopš 2015. gada, kad vietnē Facebook pamanīja uzņēmēja Egila Grasmaņa aicinājumu palīdzēt migrantu krīzes skartajiem patvēruma meklētājiem, kuri bija nonākuši Latvijā. Viņa izveidoja Facebook atbalsta grupu, kurā nu jau ir vairāk nekā 24 tūkstoši dalībnieku. Pēc gada nodibināja nevalstisku organizāciju.
Kaut arī ar palīdzības sniegšanu bēgļiem Linda nodarbojas jau vairākus gadus, visizaicinošākais bijis pērnais, 2022. gads, kad Latvijā ieradās bēgļi no Ukrainas. Vajadzēja gan organizēt transportu, lai cilvēkus nogādātu Latvijā un varētu pārvietot šeit, gan transportētu saziedotās mantas un koordinētu brīvprātīgos, kas iesaistījušies palīdzības sniegšanā. "Patlaban ir pastāvīgie dažādu darbiņu darītāji – brīvprātīgie, kas iesaistās noteiktos projektos vai tad, kad ir konkrēta nepieciešamība. Esam izveidojuši šoferīšu čatu. Ierakstām, kāda ir vajadzība, un tie, kam ir transports un brīvs laiks, atsaucas," stāsta JākobsoneGavala. Patlaban lielākais darbs ir palīdzēt Ukrainas civiliedzīvotājiem integrēties Latvijas kopienās, apgūt latviešu valodu, kā arī palīdzēt viņu bērniem ar skolas gaitām un organizēt pasākumus. Šo darbu veikšanai joprojām tiek meklētas palīdzīgas rokas.
"Ukrainas bēgļu atbalstam Iekšlietu ministrijas paspārnē ir izveidots Civilās aizsardzības operatīvās vadības centrs, kuru koordinē ministrijas valsts sekretārs. Tiekamies reizi nedēļā, mēs – GPB vadība – pārstāvam NVO viedokli, kas attiecas uz ukraiņu civiliedzīvotāju likteni Latvijā. Palīdzības sniegšanā bēgļiem ir iesaistītas 25 NVO, un kopš pērnā gada 24. februāra reizi nedēļā tiekamies, lai uzzinātu arī citu NVO vajadzības, kuras savukārt mēs kā jumta organizācija pārstāvam gan Iekšlietu ministrijā, gan citās iestādēs – VISC (Valsts izglītības satura centrs), VUGD (Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests) u. c. – atkarībā no jautājuma, kas jārisina."
APMĀCĪBAS KRĪZĒM
Ikdienas līmenī lielākoties sadarbība ir nepieciešama abām iesaistītajām pusēm – gan NVO, gan valsts iestādēm. Tā ir efektīva īstermiņa jautājumu un akūtu problēmu risināšanā, bet ilgtermiņa lēmumos klibo. «Piemēram, valdības līmenī ir izstrādāts plāns Ukrainas bēgļu uzņemšanai, kurā ietvertas vadlīnijas par darbību līdz 2023. gada beigām, kas ir jau pēc nepilniem četriem mēnešiem. Bet ko varam plānot tālāk?" bažīga ir GPB vadītāja.
Viņa norāda, ka arī brīvprātīgo zināšanas un prasmes ir jāuzlabo un jākoordinē. "Brīdī, kad jāsniedz palīdzība, nākas rīkoties ar resursiem, kuri ir pieejami, bet laika gaitā izkristalizējas tās jomas, kas mums jāstiprina, un no krīzēs gūtās pieredzes jāmācās, lai to varētu pielietot arī citās situācijās, – pie tā visa ir jāstrādā sistēmiski. Mums jādomā par civilo aizsardzību, kurā liela loma ir arī brīvprātīgajiem. Arī tādas it kā elementāras lietas kā pirmās palīdzības sniegšanas prasmes jāmāca, datu, konfidencialitātes jautājumi. Arī psiholoģiskajiem aspektiem nedrīkst nepievērst uzmanību, jo šāda palīdzība vajadzīga ne tikai bēgļiem, bet arī jāparūpējas par to cilvēku mentālo veselību, kuri sniedz palīdzību viņiem, jo dažkārt nākas saskarties ar traģiskām situācijām, skumjiem, biedējošiem stāstiem," skaidro Linda Jākobsone-Gavala. Tāpēc nevalstiskās organizācijas izveidojušas atsevišķu mācību platformu, kurā pieejamas lekcijas videoformātā un citi brīvprātīgo apmācībai noderīgi materiāli.
Savukārt Latvijas platforma attīstības sadarbībai (LAPAS) kopā ar VUGD rīko mācības NVO sektoram par to, kā NVO efektīvāk rīkoties krīzes situācijās.
"80% seku rada 20% cēloņi. Ja zinām galvenās pamatdarbības, kā rīkoties krīzē, tad varam jau ar tām manevrēt, piemērojoties kādai citai krīzei. Funkcija uzņemt cilvēkus, transportēt paliek, vai tas ir karš vai plūdi, vai kas cits. Dažādas klimata krīzes ir pamats, no kā ir izaugusi sabiedrības iesaiste un rīcība pasaulē. Par laimi, militārās krīzes notiek salīdzinoši maz. Kā redzējām šovasar, klimata krīze var piemeklēt arī mūs tepat, Latvijā, un palīdzīgas rokas noder," skaidro LAPAS direktore Inese Vaivare.
CILVĒKS = VALSTS ir rakstu sērija par pilsonisko līdzdalību Latvijā, tās neizmantoto potenciālu un NVO lomu tajā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Cilvēks = Valsts rakstu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.