Iespaidīgākais negaiss manā mūžā! – tā par pagājušās pirmdienas nakts zibeņiem izteicās daudzi. Ziniet, turiet acis vaļā biežāk, un ne tikai vērojot negaisus. Mums apkārt ir daudz spilgtu, bet vienlaikus grūti pamanāmu laika parādību un dabas procesu, ko, biežāk atrodoties dabā, piebremzējot brīvdienās, kurās tāpat turpinām skriet darbdienu ātrumā, mēs pamanītu un izbaudītu vairāk.
Virpuļviesuļi
Virpuļviesuļi, virpuļstabi jeb no ASV nākošajā terminā – tornādo. Daudziem šķiet, ka Latvijā šādas parādības nav – tie viesuļi, kas plosās pie mums, neesot vārda "tornādo" cienīgi. Šāds uzskats ir kļūdains. Pie mums ir virpuļviesuļi, un gan pēc izcelsmes, gan izpausmēm tos droši var saukt par tornādo. Valodnieki gan iebildīs, un arī es labprātāk tos saucu latviskā vārdā, tomēr tas ir viens un tas pats – aktīvu konvektīvu procesu rezultāts, kas izpaužas kā piltuvveida mākonis, kurā ir spēcīgas rotējošas gaisa plūsmas, kas ir pietiekami lielas, lai radītu postījumus. Viesuļu stiprumu nosaka pēc vēja ātruma, kāds ir rotējošajā mākonī. Starptautiski tiek izmantota Fudzitas skala, kurā virpuļvētru stiprumu mēra no nulles līdz pieci. Vājākajā – nulles līmeņa – viesulī vēja brāzmām jābūt vismaz 29 metriem sekundē, un šādi virpuļvēji Latvijā novērojami ik gadu.
Interesanti, ka latviešu valodā nav vārda, kas apzīmētu virpuļviesuli, kas nav līdz galam attīstījies – proti, kad no mākoņa pamatnes uz leju sāk slīdēt virpuļojošs mākoņstabs, taču tas nesasniedz zemi un nenes postu. Angliski ir termins «funnel cloud», ar kuru apzīmē tikai šādus – līdz galam neizveidojušos – viesuļus. Latviski to varētu tulkot kā piltuvmākonis, lai arī enciklopēdijās atrodams, ka mūsu valodā tā sauc arī viesuļus, kas sasniedz zemi.
Vācijā bāzētā Eiropas Spēcīgo vētru laboratorija veikusi vērienīgu pētījumu, apkopojot faktiski visu līdz šim zināmo par virpuļviesuļiem Eiropā kopš XIX gadsimta. Secināts, ka Latvijā ik vasaru vidēji ir 0,5–1 virpuļviesulis uz 10 tūkstošiem kvadrātkilometru jeb, vienkāršāk sakot, – vidēji 3–6 virpuļstabi gadā, negaisiem bagātākos gados šis skaitlis var būt krietni lielāks.
Apvelings
Šim angliskajam svešvārdam tulkojuma latviešu valodā nemaz nav, taču ticu, ka cilvēkiem, kas nolēmuši karstu vasaras dienu pavadīt, laiski dzīvojoties pludmalē, pa laikam nopeldoties, būtu kāds stingrs vārds, ko tam dot. Tas ir process, kas rodas, mijiedarbojoties atmosfērai un jūras ūdeņiem. Vasarā, kad jūras ūdeņu virsējie slāņi dažu metru dziļumā sasiluši līdz peldei patīkamai temperatūrai, vējš šo silto slāni var aizpūst no piekrastes, un tā vietā ieplūst ledaini auksts ūdens no dziļākiem slāņiem. Šī parādība mūsu piekrastē novērojama ik gadu, jo Baltijas vasaras nav gana garas un karstas, lai sasildītu visu jūru daudzu metru dziļumā, bieži tie ir tikai virsējie slāņi 1–3 metru dziļumā, kas būtiski uzsiluši. Ir bijuši gadījumi, ka valda liela svelme, gaisa temperatūra pārsniedz 30 grādu atzīmi, bet, aizbraukuši uz pludmali, saprotat, ka ielīst ūdenī nav iespējams, jo tas ir neaptverami auksts.
Latvijas garās un līkumotās piekrastes dēļ no šādiem gadījumiem ir iespējams izvairīties, zinot, kas rada apvelingu. Tas ir krasta vējš. Latvijā raksturīgi, ka karstums pie mums vasarā ienāk ar mēreni stipriem dienvidaustrumu vējiem. Ja labi jūtams dienvidaustrumu vai austrumu vējš valda vismaz dienu vai divas, varat būt droši, ka Vidzemes piekrastē ūdens būs auksts. Sasilušais virsējais ūdens slānis būs aizpūsts tālu no krasta, bet tā vietā no dzelmes būs pacēlies un ieplūdis aukstais. Parasti ūdens temperatūra apvelinga gadījumā Latvijas piekrastē pazeminās līdz +8..+13 grādiem, bet ir bijuši daži ekstrēmi gadījumi, ka temperatūra pazeminās līdz +2..+4 grādiem vasaras karstākajās dienās.
Tātad, ja laiks ir karsts, bet ar jūtamu vēju, ir vērts saprast, kāds ir vēja virziens, un vēl labāk – painteresēties, kāds tas bijis vakar un aizvakar. Ja pūš austrumu, dienvidaustrumu vējš, vēss ūdens būs Vidzemes piekrastē, kā arī Baltijas jūras krastā Kurzemē, no Lietuvas robežas līdz Kolkai. Savukārt Rīgas līča piekrastē Kurzemē – no Kolkas līdz Jūrmalai – ūdens būs silts. Rīgas un Jūrmalas pludmalei visnepateicīgākais ir dienvidaustrumu un dienvidu vējš, kas aizpūš silto ūdens slāni, savukārt, ja valdošie ir dienvidrietumu, rietumu vēji, vēss ūdens būs posmā no Kolkas līdz Jūrmalai, bet pārējā piekrastē tas būs silts.
Visu Toma Briča rakstu par dažādām Latvijā vērojamām dabas parādībām lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!